Reģionu attīstību ietekmē padomju mantojums. Saruna ar ekonomistu Pēteri Strautiņu 8
Bankas “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš ir cilvēks, kurš šobrīd par Latvijas reģionu ekonomisko dzīvi zina visvairāk – pateicoties saviem pētījumiem par reģionu eksportspēju. Sarunā ar viņu par to, kādas pārmaiņas notiek reģionu ekonomikā.
Ķersimies vērsim pie ragiem un noskaidrosim uzreiz – vai jūs atbalstāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra iecerēto administratīvi teritoriālo reformu?
P. Strautiņš: Drīzāk jā, nekā nē. Varu minēt vairākus iemeslus. Pirmais ir tas, ka lielākās pašvaldībās būs augstāka pārvaldes efektivitāte. Tā nu ir sanācis, ka Latvijā ir tikai viens pašvaldību līmenis, reģioni faktiski ir tikai statistiskas vienības. Viss, ko neizdara valdība, ir jādara pašvaldībām.
Vērtējot mazās pašvaldībās – mazākā pagājušajā gadā bija ar 1000 iedzīvotājiem un šogad droši vien vēl mazāka –, jājautā, vai šīs mazās pašvaldības spēj ar to reāli tikt galā. Un mazo pašvaldību ir daudz. Tāpat būvvalžu Latvijā ir mazāk nekā novadu un vairāk nekā, manuprāt, nepieciešams. Un tās nav vienīgās iestādes, kuru ir par daudz.
Ir jau saprotama pašvaldību vēlme paturēt visu savās rokās, un efektivitāte nebūt nav vienīgais arguments, vērtējot pārvaldes kvalitāti, cilvēkiem jājūtas arī pārstāvētiem, bet tomēr. Protams, ja pašvaldība atrodas pārāk tālu, cilvēki teorētiski varētu justies atsvešināti.
Par laimi, Latvijā ir noticis tāds kā eksperiments – ir novadi, kas ir saglabājušies kādreizējo padomju rajonu izmērā un sakrīt vai gandrīz sakrīt ar ministra Jura Pūces iecerētajiem rajoniem.
Ventspils novads sakrīt precīzi, citi, piemēram, Alūksnes novads, – aptuveni. Varētu jautāt, vai šajos novados cilvēki jūtas vairāk atstumti un attālināti no varas nekā citos, mazākos. Diez vai, vismaz tā nešķiet liela problēma, neatceros, ka tā būtu nokļuvusi sabiedriskajā dienaskārtībā.
Otrs arguments ir infrastruktūras projektu īstenošana. Mazām pašvaldībām pietiek naudas noasfaltēt, piemēram, trīs kilometrus ceļu gadā, lielās tiks galā ar visu ceļa posmu vienā gadā – manuprāt, šādi procesu organizēt ir saprātīgāk.
Treškārt, tas gan neattiecas uz visām pašvaldībām un pilsētām, tomēr pietiekami daudzām. Daudzviet reģionos ir izveidojusies pārāk nemainīga varas struktūra – visi visus pazīst, visi zina, kādas kuram intereses, un atraduši veidus, kā tās nodrošināt.
Lielāku rajonu izveidošana sajauktu šīs kārtis un nodrošinātu lielāku mainību varas struktūrās, pārmaiņas “ietekmes zonās” – tas varētu nākt par labu pārvaldes kvalitātei. Atceros, ka pēc iepriekšējās reformas, kurā lielāks pagasts pievienoja mazāku, jaunā novada vadība teica, ka pagājis ilgs laiks, kamēr atpiņķerēti visi tie 40 kopuzņēmumi, ko mazākā, apmēram 800 cilvēku apdzīvotā pagasta vadība bija izveidojusi pati ar sevi un saviem radiniekiem. Nedomāju, ka šāda problēma pastāv tikai vienā vietā.
Visbeidzot ceturtais arguments skar investīciju piesaisti un attīstību. Lai tā notiktu, investoram pretī vajadzīgs pašvaldības cilvēks, kas saprot investora vajadzības, prot ar viņiem strādāt un, galu galā, prot arī svešvalodas. Lielākos novados vienkārši ir statistiski lielāka varbūtība, ka šādus cilvēkus izdosies atrast, un vairāk naudas, ko viņiem samaksāt.
Ir novadi, kuriem tas nav tik ļoti nepieciešams, tie ir pašpietiekami, bet lielākajai daļai investīcijas ir ļoti nepieciešamas. Latvijā mēs bieži sūdzamies par nodokļu slogu, elektrības cenām un ko tik vēl ne, dažkārt arī pamatoti.
Bet pavērojiet paši – vienos un tajos pašos apstākļos ir vietas, kur notiek strauja attīstība, un ir vietas, kas nīkuļo.
Viens no izskaidrojumiem – izpratne par ekonomiskajiem procesiem un investīciju piesaisti nav visās vietās vienāda.
Var strīdēties par reformas piedāvāto novadu karti, par to, ko kuram pievienos, – te katram var būt savi sentimenti un viedokļi. Bet kopējais virziens, manuprāt, ir ieskicēts pareizi.
Pētījums par reģionu eksportspēju daļā, kas skar spēcīgākos reģionus, īpašus pārsteigumus neatklāja – droši vien vairums varētu uzminēt, ka tie ir reģioni ap piecām sešām lielajām pilsētām un attīstības centriem, rūpniecības pilsēta Olaine u. c. Pārsteigums drīzāk ir tas, kuri jūsu vērtējumā būs vājākie – tur ir tradicionālā, relatīvi mazāk attīstītā zona gar Krievijas robežu, bet vājāko vidū parādās arī tādi novadi, kas galīgi neasociējas ar vājiem – piemēram, Ādaži un Ogre. Kāpēc tā?
Vājums dažos gadījumos ir nosacīts, tos noteikti nevar dēvēt par vājiem novadiem visās izpausmēs – aizbrauciet uz Ādažu centru un paskatieties paši, kā tur izskatās. Ir tā, ka daži novadi var atļauties maz eksportēt uz vienu iedzīvotāju, jo viņiem ir citi attīstības centri blakus, un ir citi, kas to atļauties nevar, jo blakus nav attīstības centru, kuros būtu darba vietas.
Ir novadi, kas var atļauties būt galvenokārt dzīves vietas, nevis ražotāji vai pakalpojumu eksportētāji. Ir gandrīz pašsaprotami, ka visvieglāk šādi ir dzīvot Rīgas tuvumā – te, nerunājot pat par galvaspilsētas piedāvātajām iespējām, ir novadi, kas ir lieli ražotāji un eksportētāji kā Ķekava un Mārupe, bet ir tādi, kas ir galvenokārt dzīvesvietas, – Ādaži, Garkalne un īpaši – Baldone.
Nebūt ne visur ir jābūt rūpnīcām. Bet situācija var mainīties. Tajā pašā Ādažu novadā rūpniecība attīstās strauji. Kaut arī no turienes eksportē mazāk uz vienu iedzīvotāju nekā Ķekavā, Mārupē vai Olainē, Ādažu novads jau pamazām kļūst par vietu, uz kurieni brauc strādāt no citām Latvijas vietām.
Pēc padomju iekārtas sabrukuma visi centās braukt uz Rīgu, jo tur bija vismaz kaut kāds darbs. Tagad situācija ir citāda – ikdienas braucēju plūsma, piemēram, no Jelgavas uz Rīgu ir krasi samazinājusies, jo Jelgava atkal kļūst par rūpniecības centru. Tomēr daudz kur vēl darbojas vecā shēma – baušķenieki dodas strādāt uz Iecavu, iecavieši – uz Ķekavu, bet Ķekavas iedzīvotāji – uz Rīgu.
Kas nosaka to, cik ekonomiski sekmīgs vai nesekmīgs ir tas vai cits reģions? Vai lielāka nozīme ir iedzīvotāju skaitam vai uzņēmumu skaitam noteiktā teritorijā?
Iedzīvotāju skaitam ir lielāka nozīme investīciju piesaistē – jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo lielākas iespējas atrast dažādas kvalifikācijas darbiniekus. Tādēļ lielo pilsētu apkārtnē vienmēr būs vairāk iespēju. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka rūpniecība var attīstīties tikai lielās pilsētās. Piemēram, divas lielākās Latvijas mēbeļu rūpnīcas šobrīd atrodas ciemos – Mālpilī un Lizumā. Vietas izvēli Mālpilī varētu izskaidrot ar to, ka tā ir Pierīga.
Toties Gulbenes novada Lizums, kur atrodas “Avoti SWF”, kas galvenokārt ražo mēbeles “IKEA”, lielā mērā ir stāsts par viena cilvēka, Ulda Misiņa, uzņēmību un drosmi. Deviņdesmitajos gados Latvijā bija simtiem zāģētavu, no kurām daļai izdevās izaugt par kaut ko lielāku, labāku, skaistāku, šis ir viens no tiem. Tas nav vienīgais piemērs – ar Lizumu izmēra ziņā pilnīgi salīdzināmās Pūres un “Pure Food” veiksmes stāsts arī lielā mērā saistīts ar viena cilvēka talantu un uzņēmību, es runāju par Aivaru Žimantu.
Kādi vispār ir vairākus gadus ilgušā reģionu eksportspējas pētījuma galvenie secinājumi?
Pats svarīgākais – vietas, kurām ir līdzīgs resursu kopums, var attīstīties pilnīgi dažādi, kaut gan nenoliedzami, ka attīstība ir lielā mērā saistīta ar ģeogrāfiju un resursiem. Viena atšķirība – apdzīvotas vietas var attīstīties kā ražošanas vietas vai kā dzīves vietas. Protams, ka tām, kas grib attīstīties kā dzīves vietas, jāskatās, vai tuvumā ir kāds, kas kaut ko ražo un spēs nodrošināt darba vietas.
Otrs dalījums – Rīga un tās tuvākā zona galvenokārt attīstās kā pakalpojumu eksportētājs, savukārt visa pārējā Latvija galvenokārt attīstās kā preču eksportētājs.
Trešais dalījums, Rīgu izslēdzot, skar lielās pilsētas un mazās. Lielajās ir diversificēta dažādu nozaru ražošana, bet mazajās un to apkārtnē visbiežāk dominē kokapstrāde un pārtikas pārstrāde, kā arī dabas resursu nozares – lauksaimniecība un mežsaimniecība. Latvijā kopumā lauksaimniecība veido ap 2% no iekšzemes kopprodukta, bet dažos novados tā ir lielākā eksporta nozare. VARAM piedāvātajā nākotnes kartē piecos rajonos lauksaimniecība ir lielākā eksporta nozare, veidojot 25–40% ienākumu.
Daudzpusīgi attīstītajā Dobelē lauksaimniecība ir augstā līmenī pat uz Zemgales fona, Balvos, Ludzā un Krāslavā citas nozares ir ļoti mazas. Bauska ir pa vidu starp šīm galējībām. Ir arī citas nianses – divās lielajās Kurzemes ostas pilsētās, kā arī divās lielākajās Latgales pilsētās daudz lielāku lomu nekā citur spēlē transporta pakalpojumi un to radītās darba vietas, tādēļ šajās pilsētās līdztekus Rīgai ir ievērojama pakalpojumu eksporta daļa.
Vai var iezīmēt, kāda ir Latvijas reģionu ekonomiskā specializācija un kāpēc tieši tāda?
Vidzemē dominē meža nozare, proti, mežsaimniecība un kokapstrāde. Tur ir daudz un labi meži un zems iedzīvotāju blīvums. Lielākā pilsēta Vidzemē ir ap 25 tūkstošiem iedzīvotāju, bet Zemgalē – 60 tūkstoši, Kurzemē – 75 tūkstoši, Latgalē vēl nedaudz vairāk. Varētu teikt, ka reģions izmanto sev pieejamos resursus – tur ir vairākas no lielākajām kokzāģētavām valstī, kā arī abas lielākās mēbeļu rūpnīcas, māju moduļu ražošana.
Smiltene, kas ir viena no turīgākajām sava izmēra – ap piecarpus tūkstoši iedzīvotāju – pilsētu vidū, lielā mērā balstās uz kokapstrādi. Arī Kurzemē ir daudz mežu, bet te ir arī lielās ostas un pilsētas, kas ražo vairāk citu preču un pakalpojumu – metālapstrāde, mašīnbūve, pārtikas pārstrāde un citas nozares. Kopā ar Pierīgu Kurzeme pieder pie reģioniem, kur ir visdiversificētākā ekonomika.
Zemgalē ir visattīstītākā lauksaimniecība, bet šeit tāpat kā Kurzemē, Vidzemē un Pierīgā eksportā izteikti dominē rūpniecība – kokapstrāde, pārtikas pārstrāde, metālapstrāde un mašīnbūve. Latgalē saimnieciskās aktivitātes apjoms uz cilvēku ir mazāks, taču pastāv diezgan diversificēta un augoša rūpniecība, veidojas jauni uzņēmumi. Domāju, ka Latgales nākotne ļoti lielā mērā ir atkarīga no divu lielo pilsētu – Daugavpils un Rēzeknes – attīstības. Ja tās attīstīsies, arī reģionam klāsies labāk.
Vai, pētot reģionu ekonomiku var nosaukt dažas pilsētas, kurās attīstība ir bijusi labāka, nekā cerēts?
Var nosaukt vairākas. Pēdējos piecos gados Valmiera un Smiltene ir strauji attīstījušās, nepārprotami ir notikusi strauja Ventspils ekonomikas struktūras maiņa. Eksporta ienākumi Ventspils reģionā auguši lēnāk nekā valstī kopumā, bet tas saistīts ar pilsētas ekonomiskās struktūras maiņu – laikā, kad tranzīts ir stagnējis vai samazinājies, pilsētā strauji attīstījās ražošana.
Piemēram, pagājušajā gadā “Bucher Municipal” kļuva par Latvijas lielāko mašīnbūves uzņēmumu pēc apgrozījuma. Uzņēmums nonāca tieši Ventspilī, lielā mērā pateicoties vietējās varas politikai.
Respektīvi, Ventspilī ir pretrunīga situācija – no vienas puses, pilsētas vadība vismaz daļēji tiek vainota par notikumu ķēdi 90. gados, kas izraisīja tranzīta apjomu samazināšanos, no otras – tā laikus saskatīja problēmas un sāka būvēt “rezerves lidlaukus”. Vai tā?
Tā varētu teikt. Nesaucot nevienu vārdā, ir skaidrs, ka amatpersonu personiskajām ambīcijām un savstarpējai nepatikai Ventspilī ir bijusi liela ietekme uz transporta un tranzīta nozares attīstību, taču vienlaikus šajā pilsētā ir bijusi īstenota visaktīvākā, visambiciozākā un vislabāk finansētā rūpniecības politika Latvijā.
Ir arī citas vietas, kur bijusi veiksmīga politika – jau pieminētās Valmiera un Smiltene, Jelgava, arī Liepāja. Šis ir labākais piemērs Latvijā, kā pilsētas gūtie ienākumi tiek novirzīti jaunu attīstības centru radīšanai. Kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā, pilsētā apstrādes rūpniecības praktiski nebija, bet tagad tā ir labā līmenī.
Liepājas ekonomiskā vēsture bijusi dramatiska – visas krīzes, kas bijušas pasaulē, likušas vissmagāk ciest tieši Liepājai. Neskatoties uz to, pilsētai ir bijusi reālistiska un veiksmīga attīstības stratēģija. Tur nav valdījusi ilūzija, kas ir īsts lāsts Latvijas pašvaldību vidū, proti, ka attīstību var balstīt uz tūrismu.
Tūrisms – tas ir labi, bet tas nevar būt galvenais. Liepājā to saprot. Atceros kādu tikšanos Liepājas olimpiskajā centrā ap 2010. vai 2011. gadu, kur kopā ar pilsētas vadību strīdējāmies ar droši vien labu gribošiem aktīvistiem, kas uzstāja, ka nevajag nekādas rūpnieciskās zonas, vajag tikai sakopt vidi un tad jau atpūtnieki un tūristi brauks bariem vien.
Tas nav reāls plāns – vidi sakopt ir labi, bet pilsētas attīstībai ar to nepietiek. Šobrīd izskatās, ka dažu gadu laikā rūpnieciskās zonas pie Karostas kanāla un gar ezera ziemeļu krastu būs apbūvētas un pilsēta izrausies uz priekšu. Pēdējā laikā ir bijuši daudzi investoru paziņojumi par rūpnīcu būvi un paplašināšanu Liepājā. Daļa no šiem plāniem jau tiek īstenoti.
Varbūt izšķirīga bijusi speciālā ekonomiskā zona?
Tās nozīmi pārspīlē. Ir pilsētas, kurās ir SEZ, kā Ventspils, Liepāja un Rēzekne. Ir pilsētas, kurās nekādas speciālās zonas nav, bet kas attīstās vismaz tikpat sekmīgi – Valmiera, Jelgava, arī Dobele, Saldus, Aizkraukle. Nodokļu un to atlaižu loma, sniegtās iespējas un ietekme Latvijā tiek stipri pārspīlēta.
Nenoliedzami, ka investoriem nodokļu atlaides patīk, bet ja sāk ar viņiem diskutēt padziļināti, tad ātri saprot, ka svarīgāki ir citi faktori – darbaspēks, infrastruktūra, piemērota vieta celtniecībai, skaidra un saprotama pašvaldības nostāja un nosacījumi, bez, teiksim tā, nepieciešamības veikt “materiālo stimulēšanu”.
Pirms dažiem mēnešiem man bija saruna ar kādu vidēja lieluma investoru, kurš būvatļauju saņēma tikai tad, kad piekrita sākt strādāt ar pašvaldības “ieteikto” būvuzņēmumu. Tā tas Latvijā dažkārt notiek.
Vai tādas pilsētas kā Smiltene un Dobele ir izrāvušās uz priekšu pēdējā laikā?
Daudz kas tur notiek, tomēr ir padomju ēras turpinājums, tikai jaunās skaņās.
Tur ir ienākuši jauni uzņēmumi, tomēr daudzi uzņēmumi ir padomju ēras turpinājums, piemēram, “Smiltenes piens” ir padomju, ja ne vēl agrāk dibinātu uzņēmumu turpinājums. Arī Dobelē un Saldū ir gan vecie, gan jaunie uzņēmumi.
Piemēram, Saldū un apkārtnē ražo cementu, pārtiku, dažādas kuģu un naftas ieguves aprīkojuma detaļas, Dobelē ir pārtika, ķīmija, apģērbu ražošana. Vēl būtu minama Olaine, arī tās attīstība ir saistīta gan ar padomju mantojuma attīstību, gan jaunu uzņēmumu veidošanu.
Kuras ir tās vietas, kurām nav paveicies ar to, ka padomju laikā tur uzbūvētas rūpnīcas, bet kurām ir izdevies jau neatkarības gados saskatīt attīstības iespējas un radīt jaunus uzņēmumus?
Visbiežāk tas notika kokapstrādē un pārtikas pārstrādē, tur ir zemas ienākšanas barjeras – nepieciešamais sākotnējā kapitāla apjoms. Deviņdesmito gadu zemās algas padarīja konkurētspējīgu gandrīz jebkādu uz eksportu vērstu darbību.
Šobrīd šis iespēju logs jau ir aizvēries. Tas ir līdzīgi kā pēc vētras mežā – kādu brīdi jauno kociņu izdzīvošanas iespējas krasi pieaug. Turklāt cilvēki, kuri vēlas kaut ko mainīt savā dzīvē, jau ir sakoncentrējušies ap vietām, kur ir izdzīvojušie uzņēmumi. Vietās, kur attīstība vēl nav sākusies, tā visdrīzāk vairs nesāksies.
Te vienīgais glābiņš ir “eņģelis nolaidās no debesīm” scenārijs – uzņēmējs no pārējās Latvijas vai pasaules uzbūvē rūpnīcu.
Piebildīsim, vairāk nekā pusi Latvijas ekonomikas veido Rīga, kuras lielākais eksports šobrīd ir biznesa un IT pakalpojumi, kuru attīstība gandrīz no nulles sākās šī gadsimta sākumā, apmēram desmit gadus pēc PSRS sabrukuma.
Vai nav ironiski, ka gandrīz trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas mēs joprojām runājam par to, cik liela nozīme attīstībā bijusi padomju mantojumam?
Tā ir, tikai vajadzētu ņemt vērā, ka padomju mantojumu savukārt veidoja starpkaru ekonomiskās attīstības mantojums, bet to – Krievijas impērijas laika iestrādnes, kas savukārt balstījās uz samērā augsto izglītības līmeni un efektīvo pārvaldi, kas veidojās vēl pirms tam. Vēsture neapstājas un nesākas no baltas lapas.
Šobrīd mēs esam nabadzīgs reģions Eiropas Savienībā, kas saņem palīdzību, bet padomju laikā bija cita, nosauksim to tā – kohēzijas politika, tad mēs devām naudu pārējām PSRS daļām, bet šeit būvēja rūpnīcas un brauca strādāt, jo bija labvēlīga bāze – augstāks izglītības līmenis, lielāka pieredze rūpnieciskajā ražošanā, augstāka administratīvā efektivitāte un zemāka korupcija, salīdzinot, piemēram, ar Uzbekistānu.
Lai attīstītos pietiekami sarežģīta un augstus ienākumus radoša ražošana, vienuviet jābūt pietiekamam cilvēku kopumam, kuriem ir dažādas prasmes.
“Valmieras stikla šķiedras” bēdīgie piedzīvojumi ASV demonstrē – uzsākt ražošanu vietā, kurā nav cilvēku, kas prot ražot, ir ļoti grūti. Ražošanu nevar iemācīties teorētiski, šīs prasmes pārvietojas tikai kopā ar cilvēkiem.
Viens no reģionālās reformas iemesliem ir, manuprāt, ir reģionu iztukšošanās. Vismaz tas ir pastāvīgs motīvs jebkuras reģionālās pašvaldības problēmu uzskaitījumā. Vai pastāv veids, kā šo procesu pavērst pretējā virzienā?
Rīgas un tuvākās apkārtnes nozīme Latvijas ekonomikā tikai pieaugs. Tas gan nenozīmē, ka neko nevar darīt, taču ļoti rūpīgi jāizvērtē iespējas un prioritātes un, ja tās ir izvēlētas, tad pie tām cieši jāturas un neatlaidīgi jāiegulda.
Atslēgas vārdi, par kuriem jādomā, ir “kritiskā masa”. Simtiem šādu centru izveidot diez vai izdosies. Rīgas “putekļu sūcēju” izslēgt nevar, taču to var bremzēt,
veicinot cilvēku un kapitāla koncentrēšanos atsevišķos attīstības centros, kuri ir pietiekami lieli, lai to eksporta struktūra būtu daudzveidīga, lai būtu pietiekami daudz cilvēku, kuri veido lielu un daudzveidīgu pieprasījumu pēc izglītības, brīvā laika pavadīšanas iespējām, precēm un pakalpojumiem.
Vai atbilde uz šīm problēmām varētu būt tautiešu atgriešanās no ārzemēm vai citu valstu imigrantu iebraukšana?
Atgriešanās varētu būt viens no resursiem, tomēr diez vai lielākais. Attīstības centru resurss drīzāk būs pārējā Latvija, nevis pārējā pasaule. Attiecībā uz imigrantiem – Itālijai ir interesanta pieredze izmitinot vairākos mirušos ciemos imigrantus un šādi tos atdzīvināt. To varbūt vajadzētu papētīt – iespējams, kaut ko var pārņemt.
Taču jāsaprot, ka iebraucēji vismaz sākumā būs ar nekādām vai sliktām latviešu valodas zināšanām, tas nozīmē, ka viņu iespējas pakalpojumu nozarē Rīgā būs ierobežotas. Atliek darbs preču ražošanā, kas, kā to rāda pieredze, vienmēr bijis imigrantu galvenais nodarbinātības lauks.
Ja tavs vārds būtu nevis Pēteris Strautiņš, bet Pīters Krīks, tev būtu desmit miljoni dolāru un neatvairāma vēlme izveidot biznesu Latvijā – uz kuru vietu tu dotos?
Tas atkarīgs no biznesa veida. Ja pakalpojumu eksporta nozarē – tad visdrīzāk uz Rīgu. Ja ražošanā – tad drošā attālumā no Rīgas darba tirgus – vismaz 100 km attālumā.
Ticiet man – tas, ko līdz šim esam redzējuši Rīgas darba tirgū, ir tikai ziediņi, odziņas vēl būs. Algas kāps ļoti strauji.
Rīgas un reģionu darba tirgus krasajam pretstatam vispār ir grūti atrast analogus pasaulē. Vienīgais ko spēju iedomāties, ir Izraēla, kur Telaviva un apkārtne veido vairāk nekā 50% valsts ekonomikas un attīsta vienas nozares, bet visa pārējā valsts attīsta pilnīgi citas un ekonomiski izskatās pilnīgi citādi.
Šis fenomens ir izveidojies tāpēc, ka Rīga savulaik bija centrs daudz lielākai teritorijai nekā Latvija – daļai no Krievijas impērijas. Varētu pat teikt, ka pārējā Latvija Rīgai ir par mazu.
