Režisors Guntis Gailītis: “Cienīsim savus priekšgājējus — tikai tā Latvija būs stipra nākamajos 100 gados!”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Režisors Guntis Gailītis, Rīgas latviešu biedrības priekšnieks
Brīnišķīgs jautājums un pareizs jautājums. Nebūtu Latvijas valsts, ja nebūtu Rīgas Latviešu biedrības. Ja Rīgas Latviešu biedrība nebūtu tieši piecdesmit gadu vecāka kā Latvijas valsti, tad mēs varbūt arī tā nerunātu. Tieši piecdesmit gadus pirms valsts dibināšanas –1868. gadā latvieši Krievijas impērijā, vāciskajā Rīgā nāca kopā, pulcējās un saprata, ka viņi ir latvieši. Un daži no viņiem bija bagāti, un daži no viņiem jau ieņēma ļoti nozīmīgas pozīcijas Rīgā.
Daudziem liekas, ka tur tādi mākslinieki sanāca kopā. Nē, tie bija pirmie latviešu biznesa cilvēki – Dombrovskis, Bergs, Tomsons un vēl, kuri jau bija turīgi. Jo cilvēkam tas biedrošanās fenomens ir interesants tādā ziņā, ka biedrojies tad, kad tev ir lielas ziepes vai kādas personīgas problēmas, bet tu biedrojies un gribi dalīties ar kādu, kas meklē palīdzību arī tad, kad tu esi turīgs. Tu gribi tomēr parādīt, ka tu esi turīgs un tev ir nauda, un tu esi godīgi viņu nopelnījis, un tu gribi dalīties. Tā dalīšanās, tas fenomens, tas ir apbrīnojams. Un vienmēr, kad man Rīgas Latviešu biedrībā jautā par par latviešiem kā nāciju, es stāstu, kādēļ tā biedrība tika dibināta. Redziet, ir Merķeļa iela trīspadsmit. Jūs nākat pa ielu, un jūs ieraugāt šo māju. Protams, tā ir jau otrā māja, tāda, kādu mēs viņu tagad redzam. Ar ko tā atšķiras no citām mājām? Tad cilvēki domā – nu, tāda liela un skaista, klasiska tāda, un kolonnas tur ir, un balkons. Nē. Kas tur ir tāds tipisks? Tipisks ir tas, ka tu pieej pie Latviešu biedrības durvīm. Tev nekur nav jākāpj. Tev pat kāja nav jāceļ diviem pakāpieniem. Tu atver durvis un ej iekšā, lai biedrotos, draudzētos un strīdētos, un veiktu daudzas labas lietas. Un tiešām tas latviešu fenomens ir apbrīnojams. Un tagad jau cik gadu jau, nu, es jau nepieklājīgi ilgi esmu priekšnieks, ja es to pētu, pats saku: “Ko tu, Gailīt, tur dari? Jūs tur veci…”
Nekādi veci cilvēki, mums nāk jauni cilvēki, tur ir tādas plūsmas, ko daudzi neredz. Vienu brīdi tu ienāc, it kā klusums, pēc tam vakarā – trīs, četri, pieci pasākumi vienlaicīgi, tikko televīzija bija. Tur “Latvenergo” cilvēki pulcējas, tur svin jubilejas, arī privātjubilejas, tur bija NATO konference un izstādes. Ārkārtīgi dinamiska vide. Ārkārtīgi liels prieks, ka cilvēki sāk kaut kā tuvināties, jo daudzi saka – jums tur notiek tādas labas lietas, kāpēc tas netiek presē nekur aprakstīts? Un es domāju, vai tas ir vajadzīgs, ja tā dabīgā vilkme ir tāda? Un šodien, tikko – pirms skrēju šurp. Man durvis kabinetam vaļā, tur cilvēki staigā sapucējušies. Prasa – kur ir Zelta zāle? Rādu – tur augšā. Bet vai var ienākt kabinetā? Es saku – nāciet, nāciet droši iekšā, lai jūs redzētu. Es jums parādīšu, kas katram katram latvietim jāredz. Ja latvietis zina himnu, viņš zina latviešu valodu, viņam ir izglītība. Bet ir tāda lieta, kas jāzina katram latvietim – mūsu nācijas kods, ko Janis Rozentāls tūkstoš deviņi simti divpadsmitajā gadā zīmēja – tad, kad šo māju uzbūvēja, bija konkurss un viņa bija jādekorē. Uzvarēja Janis Rozentāls, un viņš personīgi ar savām rokām kā gleznotājs veidoja mājas pašā augšā tādas īpatnas lietas. Paldies Dievam, ka viņas tur augšā vēl ir. Krievu oficieri būtu sadauzījuši, sasistuši. Bet – arī Ugunskrusts saglabājās.
Visi zina Rozentālu, bet viņa zīmējumu nozīme mani visus šos gadus rosināja domāt, kas tur ir pateikts. Tas ir latviešu nācijas kods. Ja latvieši grib pastāvēt kā nācija un grib savu valsti, tad viņiem ir, kā saka, jāiemieso trīs pamatlietas – spēks, gudrība un daile. Spēks, gudrība, daile. Un to simbolizē tās centrālās trīs lielās freskas. Spēks – Pērkons. Gudrība – Pīkols, Daile – Potrimps. Senie baltu dievi – Pērkons, Pīkols, Potrimps. Tad, kad es runāju ar Zbigņevu Stankēviču, kādreiz arī es to tā kā sācis, viņš – ko tu ar tiem pagāniem.
Bet Rozentāls veidoja vēl četras mazākas freskas, kur ir skaidri pateikts, ar ko latviešiem jānodarbojas. Zemkopības lieta, sākot no pavisam vienkāršām lietām, beidzot ar filozofiskām lietām. Būsim zemkopji. Kas pretimstāv? Rūpniecība un tirdzniecība. Tātad visa tā industrijas lieta. Tā ir otrā freska. Bet trešā freska ir zinātne un izglītība kā viens no bāzes elementiem. Un ceturtā – māksla, mūzika, deja, dzeja, teātris un tā tālāk. Fantastiski! Vienkārši fantastiski, un man iznāk katru dienu par to runāt. Un ienāk cilvēķi, ierauga freskas, es viņas noņēmu no sienas un ieliku savā kabinetā, jo tur augšā neviens neredz, kas tur ir.
Rīgas Latviešu biedrībā mani visu laiku nodarbina vēl viena pretstata māksla. Teātra māksla. Pirmā komisija, kad biedrība bija nodibināta, bija Jautājumu un atbilžu komisija, otrā bija Teātra komisija, jau tūlīt pēc dibināšanas 1868. gadā. Biedrība kā struktūra vēl joprojām pastāv tieši tādā pašā modelī, kāda tā bija 1868. gadā. Tieši tāpat – kopsapulce kā dome, parlaments. Trīsdesmit sešu cilvēku valde, valde ieceļ priekšnieku un praktiski darbojas.
Dziesmu svētki. Bet pirms Dziesmu svētkiem – Teātra komisija. Es domāju – nu kas ir teātris? Dziesma un kora dziedāšana pēc tam nāk, vēlāk. Kur tas teātra fenomens? Kas tur ir tajā teātrī iekšā, ka tā ir bijusi pirmā komisija? 1868.gadā, kad tie vecie dibināja biedrību, Tomsons un Baumanis, un citi. Viņi veidoja pirmo publisko izrādi – “Žūpu Bērtulis”, ko biedrības dibinātāji režisēja, paši spēlēja un parādīja turnhallē.
Tā atradās tur, kur šodien “Semirah” hotelis. Tā bija koka māja, ko biedrība izīrēja teātrim. Un izrāde tika spēlēta ar milzīgiem panākumiem. Bija pat otrā izrāde jāspēlē. Ieguva naudu. Biedrības birojs atradās Dzirnavu un Tērbatas ielas stūrī.
Jā, interesanta tā vēsture un tās problēmas. Latvijai ir tikai viena problēma, un to es arī publiski saku. Latvieši nezina savu vēsturi. Man atliek uzdot tikai jautājumus dažus cilvēkiem, gudriem akadēmiķiem, profesoriem, universitātei – latvieši nezina savu vēsturi. Izglītība ir numur viens. Izglītot latviešu nāciju – tas ir pirmais uzdevums. Atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas interesē latviešus.
Mans vēlējums Latvijas valstij simt septiņos gados ir stiprināt mugurkaulu, jo jebkuram cilvēkam galvenais ir mugurkauls. Lai latviešu nācijai būtu spēcīgs mugurkauls, kas balstās uz pagātni, uz vēsturi. Mums jāmeklē fakti, kas stiprina šo mugurkaulu. Un tad nāks apkārt –frizūra, kostīms un tad būs skaisti. Cienīt mūsu priekšgājējus! Pāreju starp paaudzēm. Kā pāriet viena paaudze otrā. Cienīt to. Pēc tam jau viss būs brīnišķīgi.
