Rita Pīrsone: Bērni nemācās no tiem, kas viņiem nepatīk 1
Rita Pīrsone, skolotāja ar 40 gadu pieredzi, reiz dzirdēja kolēģi sakām: “Man nemaksā par to, lai man patiktu bērni.” Viņas atbilde bija: “Bērni nemācās no tiem, kas viņiem nepatīk.” Skolotājas lekcija – aicinājums pedagogiem noticēt saviem skolēniem un veidot ar viņiem īstas, cilvēciskas un tuvas attiecības.
“Visu savu dzīvi esmu pavadījusi skolā, ceļā uz skolu vai, apspriežot skolā notiekošo.Mani vecāki bija pedagogi,mani vecvecāki no mātes puses bija pedagogiun pēdējos 40 gadus arī es darīju to pašu. Tāpēc lieki atgādināt, ka šo gadu laikā man ir bijusi iespēja aplūkot izglītības reformas no dažādiem skatupunktiem.
Dažas no šīm reformām ir bijušas labas. Dažas – ne tik labas. Mēs zinām, kāpēc bērni pamet skolu. Mēs zinām, kāpēc viņi negrib mācīties. Iemesli ir nabadzība, zema apmeklētība, negatīva vienaudžu ietekme. Mēs to visu zinām. Bet viena no lietām, par kurām nekad nerunājamvai runājam ļoti reti, ir cilvēciskās saiknes un attiecību vērtībaun nozīme.
Džeimss Komers saka, ka neviena nozīmīga mācīšanās nevar notikt bez nozīmīgām attiecībām. Džordžs Vašingtons Kārversteicis, ka jebkurš mācīšanās process ir attiecību izpratne.Ikvienu šajā zālē ir ietekmējiskāds skolotājs vai cits pieaugušais.Gadiem ilgi esmu vērojusi, kā cilvēki māca un mācās.Esmu redzējusi vislabākos un esmu arī redzējusi vienus no sliktākajiem.
Kolēģe man reiz teica:”Man nemaksā par to, lai man patiktu bērni.Man maksā par to, lai es novadītu stundu. Bērniem tā jāapgūst. Man tā jāiemāca. Viņiem tā jāiemācās. Punkts.” Es viņai atbildēju:”Vai zini, bērni nemācās no cilvēkiem, kas viņiem nepatīk.” “Tās nu gan ir pilnīgas muļķības,” viņa teica. Es viņai atbildēju: “Tavs darba gads gan būs garšun grūts, mīļā.”
Lieki piebilst, ka tāds tas arī bija. Daži cilvēki domā, ka tev vai nu piemīt spēja veidot attiecības vai arī nepiemīt. Manuprāt, Stīvenam Kovijam bija pareiza doma. Viņš teica, ka vajag iemācīties dažas vienkāršas lietas, piemēram, vispirms censties saprast, tā vietā, lai tiktu saprasts. Vai tāda vienkārša lieta kā atvainošanās. Vai esat kādreiz par to padomājuši? Atvainojies bērnam un viņš būs šokēts.
Es reiz pasniedzu stundu par proporcijām. Man īpaši nepadodas matemātika, bet es centos. Pēc stundas ieskatījos metodiskajā palīglīdzeklī un sapratu, ka visu biju stāstījusi nepareizi.
Tad nu nākamajā dienā es ierados klasē un teicu:”Paklau, bērni, man jāatvainojas.Es visu stundu jums stāstīju pavisam ko greizu. Man tik ļoti žēl.”
Viņi atbildēja: “Viss kārtībā, Pīrsones kundze,Jūs bijāt tik ļoti aizrāvusies, ka mēs vienkārši ļāvām jums turpināt.”
Man ir bijušas tik vājas klases, tik zināšanās atpalikušas, ka esmu raudājusi.Esmu domājusi, kā gan deviņos mēnešoses aizvedīšu šos bērnusno turienes, kur viņi ir pašlaik, līdz turienei, kur viņiem jābūt? Tas bija grūti. Tas bija neticami sarežģīti.Kā lai es vienlaikus paceļu bērna pašapziņuun viņa zināšanas?
Vienu gadu man radās lieliska ideja. Es pateicu saviem skolēniem:”Jūs izvēlēja manai klasei,jo es esmu vislabākā skolotājaun jūs esat vislabākie skolēni. Mēs esam kopā,lai pārējiem varētu parādīt, kā tās lietas darāmas.” “Tiešām?” viens no skolēniem noprasīja. “Tiešām,” es atbildēju: “Mums jāparāda citām klasēm,kā tas darāms. Kad iesim pa gaiteni,citi cilvēki mums pievērsīs uzmanību, tādēļ jūs nedrīkstiet trokšņot.Jums jāsoļo cienīgi.”
Es izdomāju viņiem sakāmo: “Es esmu personība!Es biju personība, kad šeit ierados.Es būšu labāks, kad došos projām.Es esmu spēcīgs! Esmu stiprs!Es esmu pelnījis izglītību, ko šeit iegūstu. Man ir ko darīt, cilvēki, uz kuriem atstāt iespaidu,un vietas, kurp doties.” Un viņi sacīja: “Jā!” Ja to atkārto pietiekami ilgi, tas sāk kļūt par daļu no tevis.
Tad es uzdevu kontroldarbu – 20 jautājumus. Kāds skolnieks uz 18 no tiem atbildēja nepareizi. Es uzrakstīju uz viņa lapas “+2” un lielu smaidiņu. “Pīrsones kundze, vai tas ir 2?” viņš jautāja. “Jā,” es teicu. Viņš: “Kāpēc tad jūs uzlikāt smaidiņu?” Es: “Tāpēc, ka esi uz pareizā ceļa.Tev ir divas pareizas atbildes. Varēja arī nebūt nevienas. Kad pastrādāsi pie kļūdām, vai tad tev nebūs labāks rezultāts?” “Jā, skolotāj, es varu labāk,” viņš atbildēja.
Redziet,”-18″ izsūc no jums visu dzīvību. “+2” saka: “Es neesmu pavisam slikts.”
Gadiem ilgi vēroju, kā māte izmanto brīvo laiku, lai pārbaudītu skolēnu mājasdarbus,pēcpusdienās apmeklē vecākus mājās. Viņa pirka ķemmes un matu sukas, zemesriekstu sviestu un cepumus,ko nolikt solos izbadējušies bērniem, un švammes un ziepes bērniem, kas ne pārāk labi oda. Redziet, ir grūti kaut ko iemācīt bērnam, kurš smird. Bērni var būt nežēlīgi. Tāpēc viņa paslēpa nopirktās lietas bērnu galdu atvilktnēs.
Daudzus gadus vēlāk, kad viņa bija devusies pensijā, es redzēju dažus no šiem pašiem bērniem viņu apciemojam un sakām: “Ziniet, Vokeres kundze, jūs mainījāt manu dzīvi. Jūs panācāt, ka tas nostrādāja. Jūs likāt man sajust, ka es esmu kaut kas, lai arī dziļi sirdī zināju, ka neesmu. Es gribu, lai jūs redzat, par ko esmu kļuvis.”
Kad 92 gadu vecumā nomira mana mamma, viņas bērēs bija tik daudz kādreizējo skolēnu. Man acīs saskrēja asaras, bet nevis tāpēc, ka viņas vairs nebija, bet tāpēc, ka viņa bija atstājusi mantojumu – attiecības, kas nekad nepazudīs.
Vai jums patiks visi jūsu skolnieki? Protams ne. Jūs zināt, ka “grūtie” bērni nekad nekavē stundas. Nekad. Ne visi jums patiks, bet paši “grūtākie” parādās ar nolūku. Tā ir saikne. Tās ir attiecības.
Neskatoties uz to, ka daži no viņiem jums nepatiks, svarīgākais ir tas, ka viņi nemūžam nedrīkst to uzzināt. Tāpēc skolotāji ir lieliski aktieri un aktrises. Mēs nākam uz darbu, kad mums negribas. Mēs ievērojam noteikumus, kuriem neredzam jēgu. Mēs mācām neskatoties ne uz ko, jo tas ir mūsu aicinājums.
Mācot un mācoties jāgūst prieks. Cik varena būtu mūsu pasaule, ja mūsu bērni nebaidītos riskēt, nebaidītos domāt un viņiem būtu drošs atbalsts, savs varonis? Ikviens bērns ir pelnījis varoni, pieaugušo, kurš nekad viņam neatmetīs ar roku, kurš saprot attiecību saiknes spēku un uzstāj, lai viņi kļūtu par vislabāko, kas vien iespējams.
Vai šis darbs ir grūts? Kā nu ne! Ak kungs, kā nu ne! Bet tas nav neiespējams. Mēs to varam paveikt. Mēs esam pedagogi. Mēs esam dzimuši, lai panāktu izmaiņas un darītu pasauli labāku.”
