Lietas ierosināšana 0
Kad 1945. gada 29. oktobrī formās tērpti varas vīri ieradās Laidzes ielā 25. K. Krūmiņš savu piecus gadus veco dēlu mierināja ar vārdiem: “Drīz būšu mājās.” Atgriezās tikai pēc desmit gadiem. Krimināllietu ierosināja par valsts nodevību pēc Krievijas Kriminālkodeksa 58. panta. No četriem lieciniekiem trīs bija bijušie darba biedri. Domājams, tolaik bija zināms par apriņķa priekšnieka cilvēcīgo rīcību, jo liecināt uzaicināja arī 24 gadus veco Juri Stepanu-Krauču, kuru apsūdzētais personīgi nepazina. “Mēs, Talsu apriņķī dzīvojošie čigāni, pateicoties tam, ka apriņķa vecākais bija Krūmiņš, palikām dzīvi un netikām nošauti. Tāpat arī nākamajos okupācijas gados Krūmiņš, neskatoties uz fašistu īstenotajām čigānu vajāšanām, labvēlīgi izturējās pret mums un apgādāja ar rūpniecības precēm, ko neparedzēja vācu-fašistu varas iestādes.”
1941. gada 4. decembrī Ostlandes ģenerālkomisārs bija atļāvis iznīcināt romus, daudzviet slepkavošanas sākās jau tūlīt, bet citur – nākamā gada pavasarī vai vēl vēlāk. 1946. gada janvārī tiesā J. Stepans-Kraučs skaidroja, ka 1942. gada pavasarī viņam apriņķa valdes sekretārs Ieviņš stāstījis par sanāksmi, kur apspriesta romu iznīcināšana. “Krūmiņš paziņojis: sakarā ar nepietiekamu darba spēka daudzumu apriņķī nevar dot piekrišanu čigānus nošaut, jo viņi visi strādā un nekādu ļaunumu nerada.” Pāris dienu vēlāk luterāņu arhibīskaps T. Grīnbergs dievkalpojumā paziņoja visiem klātesošajiem, ka “mums, čigāniem, jābūt pateicīgiem par savu dzīvību apriņķa vecākajam Krūmiņam, jo viņš aizstāvēja mūs, neskatoties uz to, ka visur čigāni ir tikuši nošauti”.
Romu glābēju soda padomju vara
No K. Krūmiņa pratināšanas protokola: “Talsu apriņķī apmēram 7 kilometrus no pilsētas pie Leprozorija (1942. g.) jūnija mēnesī izraka masu kapu un gatavojās šaut čigānus. Tauta bija stipri satraukta, kā arī runāja, ka kopā ar čigāniem šaus arī darba nespējīgos vecos cilvēkus. Stāvoklis bija stipri saspīlēts. Es griezos pie Talsu apr. kreislandvirta Alborna ar iesniegumu, ka šaut čigānus nav saprātīgi. Ka daudzi Talsu apriņķa iedzīvotāji brīvprātīgi aizgājuši armijā un trūkst darbaspēka, kā arī aprakstīju viņam apriņķa iedzīvotāju satraukumu un lūdzu viņu atbalstīt manu viedokli un lūgt apgabala pārstāvi [vadītāju] komisāru Rediki. Alborns piekrita man, ka darbaspēks nepieciešams, un mēs kopā runājām par to ar Rediki. Viņš arī piekrita un aizbrauca uz Rīgu pie ģenerālkomisāra, kurš man paziņoja par čigānu nošaušanas atcelšanu. Pēc tam izraktie masu kapi tika aizbērti un čigāni palika dzīvi.”
Jāuzsver, ka darbaspēka trūkums, acīmredzot bija tikai stiprs arguments, nevis pamatojums K. Krūmiņa rīcībai. L. Putraševics atstāstīja savas tautietes Kates Volmanes atmiņas: “Krūmiņš bija pats teicis, lai uzmanās, lai pamuktu visi ārā, ka ņems ciet un šaus. Viņš pats arī sāka darboties, lai tas nenotiktu.”
1946. gada 31. martā Ventspilī pusotras stundas laikā Kara tribunāls nolēma, ka visas Krūmiņa darbības vācu okupācijas laikā jāuzskata par nodevīgām. 1954. gadā LPSR justīcijas ministrs A. Preiss atzina, ka arī Stepana-Krauča liecības tikai apstiprina padevīgu kalpošanu vācu varas iestādēm, tādēļ spriedums nav maināms. Tikai 1997. g. 21. februārī ģimene saņēma reabilitācijas dokumentu.
