Sēdies, divi! Ko mēs palaižam garām ar mūžīgo vērtēšanu savā un bērnu dzīvēs 0
Es pavadīju divus vakarus ar vīramāti un notvēru sevī sajūtu, cik gan ļoti esmu atradusi domāt vērtējošās kategorijās. Esmu atradusi nu tik ļoti, ka vērtēšana mani pārstājusi nevis vienkārši kaitināt, bet pārvērtusies kaut kādā svešā valodā.
“Kā tu domā, vai tavi bērni labi runā?” “Vai mans dēls ar bērniem pietiekami daudz nodarbojas?” “Vai tev ir labs darbs?” “Un priekšnieks – labs?” “Un maksā normāli?” “Man liekas, ka mazmeita kļuvusi piemīlīgāka, vai ne?” “Vai tas ir normāli, ka Aleksandram jāievēro diēta?” “Un kāpēc viņš sācis kā tāds traks sportot 40 gados? Viņš taču nestrādās par treneri! Vai tas vispār ir normāli?”
Apjuku, domādama, ko lai atbild. Varu pateikt, ka man ir skumji, ka bērni sarunās priekšroku dod angļu valodai, bet es nejūtu sevī spēku un iespējas motivēt viņus vairāk runāt dzimtajā valodā. Varu paskaidrot, kas un kā. Varu padalīties, kā manī cīnās vainas sajūta, slinkums… Es varu pateikt, ka vīrs spēlē ar bērniem monopolu un māca dēlēnam mest kūleņus, bet es nezinu, vai tas ir pietiekami. Es neesmu domājusi par to kategorijās “pietiekami/nepietiekami”. Nezinu, vai mans darbs ir labs un vai man normāli maksā. Es zinu, ka es protu to darīt un atalgojums ir atbilstošs tirgus līmenim. Kādam tas liksies labi padarīts, kādam – ne visai. Ar šo algu var pietikt un var nepietikt. Un mana meitiņa manās acīs vienmēr ir skaista, unikāla un vienīgā! Tāpēc nevaru novērtēt viņu “piemīlības skalā” ne tagad, ne agrāk. Un ka vīram ir tāda diēta, kuru viņš pats sev ir izvēlējies, un viņš nodarbojas ar to, kas viņam patīk un priecē, es nezinu, cik tas kādam šķiet normāli vai nē.
Es raugos uz situācijām, vērojot faktus, sajūtas, tendences un nedomāju, vai notiekošasis ir “pareizs” vai “nepareizs”, es domāju par iemesliem un sekām, lēmumiem un jūtām, savām un citu.
Domāju, cik ļoti gan dažādi mēs varam skatīties uz pasauli. No kurienes rodas vēlme vērtēt? Kāpēc kultūrā iesakņojies: “viņa ir muļķe”, “viņš ir malacis”, “viņi visi ir ēzeļi”. Sakārtoji istabu – labs puika. Iebikstīji māsai – slikts.
Virspusēji raugoties – tā ir vienkāršāk. Noliekot malā ieradumu uzreiz vērtēt, rodas vajadzība ieklausīties, ko gan viņš, šis puisēns, runā. Un kāpēc to saka Tas liek aizdomāties, ko gan viņš jūt. Kā viņš redz situāciju. Kāpēc viņš tā rīkojas. Un tas savureiz liedz iespēju redzēt cilvēku kā objektu, liek reaģēt, just kaut ko pretī, būt empātiskam, saprotošam, klausīties, domāt. Ātrais slēdziens “viņi visi jūk prātā” glābj no pūlēm izprast, kas patiesi ar viņiem notiek un kāpēc.
Mazs bērniņš ir savās sajūtās nemākslots. Ne loģikas, ne spējas manipulēt, ne kontrolēt – tas viss attīstīsies vēlāk. Bērns gandrīz neklausās vārdos un neseko prātam – viņš aiz mūsu vārdiem alkaini meklē mūsu jūtas. Tieši tāpēc psihologi saka, ka bērnam emocionāli biedējošāks ir vecāks, kurš viņu ignorē. Bērni ar mums runā savā nemākslotajā, “jēlajā” valodā, nenotušē jūtas, vēl nav pārbāzti ar analīzi un pareizību, pieklājību, adekvātumu un noderīgumu. Maza bērnam valoda ir jūtu valoda un atbilde, kuru meklē bērni, ir mūsu jūtas.
