“Sievas un bērna acīs varēja redzēt pārdzīvotās šausmas,” tālbraucējs dalās bīstamās profesijas stāstos, kurus neviens nevēlas atklāt 0
“Es stāvēju kādas firmas priekšā, gaidot izkraušanu. Ieradās šoferis, viņa sieva un bērns. Bērns kā jau bērns – ātrs un enerģisks, skraidīja pa visu autostāvvietu un mamma vairākkārt ātri skrēja viņam pakaļ un centās ieskaidrot, ka šis nav rotaļu laukums, bet gan autostāvvieta, kurā ir tik lielas mašīnas, ka bērnu var nepamanīt.
Toreiz mamma bērnu noķēra, bet pirms pāris gadiem manam kolēģim tieši šādā situācijā tas neizdevās…”
kāds tālbraucējs dalās savās pārdomās par darbu dažādās firmās un to, cik patiesībā bīstams ir tālbraucēja darbs.
Atceros, ka karjeras sākumā, kad strādāju poļu firmā, mums bija tāds darba drošības vadītājs Stepanovs, savas jomas profesionālis, no kura baidījāmies. Viņa vārdi man iekalti atmiņā: “Salonam jābūt tik tīram no visa personīgā kā rūpnīcai. Tā ir jūsu darba vieta. Nekādas pliku sieviešu bildes, tās baudiet pēc darba laika.
Un nekādi pasažieri, nekāda ģimenes locekļu vešana līdzi, jo satiksmes negadījumā pasažieris parasti cieš visvairāk.”
Tajos laikos pat braucu ar uzrakstu logā: “Pasažieru pārvadāšana kabīnē ir aizliegta.”
Realitāte, protams, ne vienmēr saskanēja ar likumu un bija vīri, kuri šos likumus pārkāpa. Vadāja gan sievas, gan bērnus, gan, protams, mīļākās. Bija gan “seksīgie plakāti”, gan bardaks un nekārtība, kas noteikti nepalīdzēja darbam ceļā.
“Atceros reportāžu televīzijā – Viļņā, braucot lejup pa kalnu, apgāzās kravas automašīna. Kabīnē atradās sieva un bērns. Toreiz vadītājs gāja bojā. Parādīja, kā vīru izvelk no kabīnes, bet sieva un bērns sēdēja policijas vai mediķu automašīnā, tagad vairs precīzi neatceros.
Viņu acīs bija redzamas piedzīvotās šausmas. Grūti iedomāties, kas tobrīd norisinājās sievas un bērna galvās.”
Viņš atceras vēl vienu traģisku negadījumu darbā. “Vēl lielāka nelaime, kas satricināja visu mūsu komandu, notika ar kolēģi, kuru es labi pazinu. Mēs kopā strādājām ar pašizgāzējiem. Vasarā viņš bieži ņēma līdzi savu meitu. Sieva strādāja, bērnu nevarēja vienu mājās atstāt – pārāk mazs, tad nu brauca ar tēti kopā.
Pēc darba viņš brauca pakaļ sievai. Bērns izlēca no kabīnes un neskatoties skrēja pāri ielai pie savas mammas, kura stāvēja ielas otrā pusē. Aiz viņa braucošajai kravas automašīnai nebija laika apstāties, un vecāku acu priekšā notika traģēdija, kas neatgriezeniski izmainīja viņu dzīves. Ja pareizi atceros, automašīna, kas notrieca bērnu, bija no mūsu uzņēmuma. Šādas pārdomas rodas, redzot kolēģus, pārvadājam savas sievas, bērnus, draudzenes. Jauki, bet… Piekritīsiet, ka satiksme tagad ir daudz intensīvāka nekā pirms 30–40 gadiem, ātrumi ir lielāki. Sargājiet sevi un citus. Galvenā problēma ir tā, ka mēs visi esam pārliecināti, ka traģēdijas nekad nenotiks ar mums, tikai ar citiem.”
Vai arī tu esi tālbraucējs un daudz laika pavadi ceļā? Varbūt vēlies pastāstīt par savu darbu? Par algu? Godīgu vai negodīgu darba vidi? Problēmām uz ceļa? Šīs profesijas neredzamo pusi? Raksti man uz [email protected] savu stāstu un anonīmi tos publicēsim, ja vēlies, lai palīdzam, centīsimies risināt problēmas un runāt par šo profesiju vairāk!
