Māris Zanders: Eiropa ir atzinusi – Ukraina nav “krievu pasaules” sastāvdaļa 0
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gan vienkāršā cilvēka dzīvē, gan politikā ir situācijas, kad kopējais konteksts būtiski ierobežo izvēli lēmumu pieņemšanā. Proti, ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka Eiropas Savienības (ES) līderi šobrīd pateiktu Ukrainai: nē, ES kandidātvalsts statuss jums “nespīd”.
Tādēļ Francijas, Vācijas, Itālijas politisko līderu (par Austrumeiropu nemaz nerunājot), kā arī Eiropas Komisijas vadības nesenie paziņojumi, ka iesaka Ukrainai (kopā ar Moldovu) piešķirt ES kandidātvalsts statusu, nepārsteidz. Savukārt par tālāko pēc šī statusa saņemšanas tik vienkārši nav.
Konkrētajā gadījumā lielākā problēma pat nav tā, ka gan Ukraina, gan Moldova (neaizmirsīsim t. s. Piedņestras republiku) nekontrolē visu savu teritoriju. Kipra jau vairākas desmitgades nekontrolē apmēram trešdaļu no savas teritorijas, kur funkcionē starptautiski neatzītā t. s. Ziemeļkipras republika, tomēr tas Kiprai netraucēja kļūt par ES dalībvalsti.
Tāpat galvenā vaina nav meklējama kādu Eiropas politisko aprindu vēlmē nekaitināt Kremli.
Patiesais iemesls tam, kādēļ es ļoti skeptiski vērtēju jau izskanējušās versijas (piemēram, Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ījabs), ka kļūšana par dalībvalsti varētu notikt tuvāko trīs, piecu gadu laikā, ir cits.
Pirmais – “vecā” Eiropa ir, delikāti izsakoties, nedaudz nogurusi no jaunajām dalībvalstīm. Turklāt pamatoti. Viktora Orbāna Ungārija jau gadiem ilgi demonstrē, ka dalībvalsts var ne tikai kultivēt specifisku izpratni par demokrātiju un tiesiskumu (to var pārmest ne tikai Ungārijai), bet banāli bloķēt ES kopīgu lēmumu pieņemšanu ļoti svarīgos brīžos un jautājumos. Kā tas notiek šodien.
Ir “vecās” dalībvalstis, piemēram, Nīderlande, kurai, domāju, nav nekādu iebildumu pret Ukrainu un Moldovu vai, tieši otrādi, kvēlu jūtu pret Krieviju, bet kurām vienkārši nepatīk, ka ES pārāk daudz tērē. Vienalga, vai runa būtu par naudas “pumpēšanu” ekonomikas stimulēšanai vispār, vai salīdzinoši trūcīgo “jaunāko brāļu” atbalstam.
Visticamāk, kandidātvalsts statusu Ukraina saņems, bet, ja neesam liekuļi, neviena valdība “vecajā” Eiropā nevēlas konfrontēt savu fermeru intereses ar Ukrainas objektīvo ievērojamo lauksaimniecības sektoru, kas, ziniet, arī vēlēsies līdzvērtīgu atbalstu.
Ja paturam prātā pārstāvniecības modeļus lēmumu pieņemšanā, nedomāju, ka Francija (apmēram 67 miljoni cilvēku) diži vēlas pie viena galda redzēt Ukrainu ar 40 miljoniem cilvēku.
Tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kādēļ ES piesardzīgi izturas pret Turcijas (apmēram 74 miljoni iedzīvotāju) kļūšanu par dalībvalsti. Citiem vārdiem sakot, te nav pretrunas: ir sajūsma par varonīgajiem Ukrainas cilvēkiem un vēlme palīdzēt, un ir pilnīgi racionāli iemesli tam, lai atlikušajā desmitgadē Ukraina par dalībvalsti nekļūtu.
Vismaz tad, ja runa ir par pašreizējo ES modeli (alternatīva – ES kļūst reāli daudzslāņaina, ar “kodolu” un “perifēriju”, kas savukārt nebūtu izdevīgi Latvijai, jo atrašanās “kodolā” mums nu nekādi nav garantēta). Turcija oficiāli kļuva par kandidātvalsti 1999. gadā.
Nedomāju, ka tik traki būs arī Ukrainas gadījumā, jo galu galā pati Turcija ir daudz piestrādājusi (izveidojot būtībā autoritāru režīmu), lai to ES neuzņemtu. Tātad Ukrainas kļūšanas par ES dalībvalsti iespējamība ir kaut kur pa vidu starp “patiesībā nekad” (Turcija) un 10–15 gadiem.
Vai šāds scenārijs būtu Ukrainas pievilšana?
Pirmkārt, kļūšana par kandidātvalsti Ukrainai ir simboliski svarīga, jo tā apliecina, ka Eiropa ir atzinusi – Ukraina nav kaut kāda it kā jēdzīgāka, tomēr “krievu pasaules” sastāvdaļa. Otrkārt, vismaz no resursu viedokļa Ukraina ekonomiski ir diezgan pašpietiekama, tādēļ formāls dalībvalsts statuss tai, atklāti sakot, nemaz tik ļoti nav vajadzīgs. Ir vajadzīga brīvāka pieeja ES tirgiem, finansiāls atbalsts, zināšanu pārnese dažās jomās, un viss.
Citādi formulējot, Ukrainai svarīgāka ir Krievijas “nolikšana pie vietas”, lai varētu normāli attīstīties, arī bez dalībvalsts statusa.
Un vēl labā ziņa ir tā, ka, kamēr Ukraina nav dalībvalsts, šo statusu kā savas ausis neredzēt arī tādai tradicionāli prokrieviskai valstij kā Serbija, kas vēlas gan Eiropas naudu, gan slavināt Krieviju.
