Simpātijas pret nelabo: kā velnu gleznojuši dažādu gadsimtu mākslinieki 1
Stenforda universitātes Kentora mākslas centrā atklāta savdabīga izstāde ar nosaukumu “Simpātijas pret velnu: sātans, grēks un pazemes pasaule”, liecina ieraksts mākslas centra portālā.
Izstādei ir veltīta Kentora mākslas centra jaunieguvumam – Džeksona Polloka 1947. gada gleznai “Lucifers”, un, lai to nosvinēt, izstādē, kas aplūkojama līdz 1. decembrim, mākslas centra kuratori izsekojuši pazemes dievu un pazemes valstības transformācijām cauri gadsimtiem.
Līdz mūsu ēras 16. gadsimtam, gleznojot nelabo, mākslinieki aizņēmās iezīmes no sengrieķu dieva Pāna, ķeltu un Tuvo austrumu pazemes dievībām – lielākoties kā neglīta ragaina būtne ar āža kāju un asti. Renesanses laikā iespaidojās no Homēra un Vergīlija, vēlīnajā Renesansē – arī no Dantes “Dievišķās komēdijas” tēliem. Vēlāk, kad Lucifera sacelšanās pret Dievu tika interpretēta kā sacelšanās pret tirāniju, nelabais ieguva romantiskā varoņa vaibstus.
20. gadsimtā velns no mākslinieku darbiem praktiski izzūd, ellei, saskaņā ar eksistenciālista Žana Pola Sartra novērojumu, kļūst par daļu no virszemes dzīves. Tā sūtņi ir ikdienišķi cilvēki, kas dara šausmīgas lietas, kā Džeroma Vitkinsa gleznā “Velns par skroderi”, kurā sātans parādās kā drēbnieks, kurš šuj drānas holokaustā iesaistītajiem nacistiem.
