Kultūra
Kultūrpolitika

Diāna Jance: Šķībs ir un paliek šķībs0


Diāna Jance
Diāna Jance
Arhīva foto

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Šopavasar atkal reiz biju Līgatnē. Tur ir tik skaistas ainavas, ka brīžam aizraujas elpa – stāvi kalni un pakalni, smilšakmens klintis ar dabas un cilvēku izdobtām alām, straujā Gauja un staltās egles.

Pāri ciematam plīvo lielais Latvijas simtgades karogs, kurš esot pacelts visaugstāk mūsu valstī. Savdabīgajā dabā un iepriekšējos gadsimtos celtās papīrfabrikas ēku vidū mūsdienu steidzīgās domas atpūšas.

Līgatnes papīrfabrikas ciemata centrs ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, 19. gadsimta koka arhitektūras un industriālās celtniecības vienots ansamblis, kas saplūst ar apkārtējo dabu – kalnaino reljefu, Līgatnes upi, Ānfabrikas un Lustūža klintīm, kurās atrodami vietējo iedzīvotāju joprojām izmantotie alu pagrabi.

Ar lepnumu līgatnieši viesiem rāda arhitektoniski vērtīgās un kvalitatīvi būvētās senās ēkas.

Tiesa, ne visas šobrīd ir apdzīvotas un apsaimniekotas: tāpat kā citviet Latvijā, daudzas gaida pienākam savu atjaunošanas laiku, tomēr skaidrs, ka senie mūri un koka pārsegumi ir rūpīgi būvēti.

Tie labi saglabājušies, un to atjaunošana būs vērtīgs ieguldījums.

Pāris kilometru aiz papīrfabrikas ciemata slejas vēl kāda interesanta būve: padomju okupācijas gadu 4. pārvaldes sanatorijas “Rīgas Jūrmala” filiāle “Sanatorija Gauja”.

Zem tās ar piecus metrus biezu betona vāku nosegts 2000 kvadrātmetru plašais īpaši slepenais objekts ar segvārdu “Pansionāts”. Bunkurā bija paredzēts atomkara gadījumā izmitināt Latvijas PSR augstāko vadību.

Sanatorijas viesi un lielākā daļa darbinieku pat nenojauta par bunkura esamību. Tas bija Padomju Savienības “valsts noslēpums”.

Sanatorijas ēkā un objektā “Pansionāts” viss palicis tāpat kā toreiz – atšķirībā no daudzum daudzajām okupācijas armijas pilsētiņām ēkas netika izdemolētas, izlaupītas un nerēgojas pussagrautas.

Bunkura un sanatorijas celtniecība notikusi no 1972. līdz 1982. gadam, un līdz šai baltai dienai visus virszemes stāvus vēl nav pagūts renovēt: liela daļa telpu izskatās tikpat “smuki” kā kādreiz padomju varas laikos.

Saglabātas gan brūni finierētās durvis un sienu krāsojuma musturi, gan no kapitālistiskās Somijas iepirktie klozetpodi.

Acis priecē, ticamākais, Dienvidslāvijas Sociālistiskajā Federatīvajā Republikā ražotās tumši pulētās sekcijas, interjeru izdaiļo, iespējams, Vācijas Demokrātiskās Republikas darbaļaužu ražotās flīzītes un vēl citas padomju okupācijas laika valdošās nomenklatūras ērtībām ierastās būvdetaļas un interjera elementi.

Toreiz padomju laika vienveidīgajā pelēkumā tās bija deficīta preces, vienkāršam padomju pilsonim praktiski nepieejamas un pat neieraugāmas.

Tikai viens liels “bet” – padomju laikos reti kurš celtniecības darbs tika izpildīts kvalitatīvi: sanatorijas neremontētajās telpās caur veco logu šķirbām gaudo vējš, ziemā sienas netur siltumu, apmetums birst, flīzītes piestiprinātas šķībi, elektrības rozetes atrodas dīvainās vietās…

Taisnības dēļ jāuzsver, ka sabiedriski nozīmīgākos objektos bija relatīvi augstāka būvniecības kvalitāte, tomēr šķībs ir un paliek šķībs, lai tādu iztaisnotu, jāpieliek krietnas pūles.

Esmu dzirdējusi par “labu” griestu iztaisnošanas paņēmienu: par pamatu ņemot aprēķinu no zemākā stūra, iekar rīģipsi vai arī mūsdienīgāk – nostiepj biezu, šim nolūkam paredzētu plēvi. Izskatoties labi.

Nobeigumā gribu piebilst: Līgatnes rehabilitācijas centra ēku un zem tās esošo bunkuru minēju tikai kā piemēru padomju laika būvniecības kvalitātei.

Pavisam noteikti 1974. gadā pabeigtā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēka celta vēl kvalitatīvāk un rūpīgāk…

Bet vai to ir vērts atjaunot, lai kā padomju stila labāko būvniecības tradīciju piemēru saglabātu nākamajām paaudzēm?

Vai arī, iespējams, latvieši ir daudz tālredzīgāki par lietuviešiem?

Pagājušā gada nogalē Viļņas pašvaldība nojauca padomju monumentālā neoklasicisma arhitektūras stilā celto, 1959. gadā pabeigto Arodbiedrību namu.

Tā vietā Lietuvas valsts ar Eiropas fondu atbalstu izlēmusi būvēt mūsdienīgu, pavisam jaunu ēku – akustisko koncertzāli.

Saistītie raksti

Starp citu – Lietuvas Kultūras mantojuma departamenta speciālisti par kultūrvērtību ir atzinuši vienu Arodbiedrību nama vitrāžu.

To ēkas pusotra miljona vērtā demontāžas procesā restauratori esot rūpīgi izņēmuši saglabāšanai, lai pēc restaurācijas ievietotu jaunajā koncertzāles sienā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Izolācija pēc iebraukšanas no Lietuvas: kā policija kontrolēs autobraucējus? 1
2 stundas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
“Vislabāk būtu, ja mani vispār neviens nepazītu un ieraudzītu tikai kā tēlu uz skatuves!” Aktieris Apinis atklāti par sevi
Intervija 5 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
Jana Bunkus: Lielais brālis “Pasažieru vilciens”, mazais brālis – “Vivi”
17 minūtes
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO, VIDEO. Latviešu basketbolists apprecējis mīļoto – krievu dziedātāju Annu Sedokovu 2
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Veikalā nejauši sabojāju preci: vai tā obligāti jānopērk?
29 minūtes