Pasaulē
Baltija

Citādais dzīvesritms pie Lietuvas likteņupes, kuras tuvumā garā zālē un krūmos ieaugušas pamestas mājas0


Mežtakas maršruts veda cauri arī Netiesos ciemam, kurā abos galos ar kilometra atstatumu kopā bija tikai trīs mājas.
Mežtakas maršruts veda cauri arī Netiesos ciemam, kurā abos galos ar kilometra atstatumu kopā bija tikai trīs mājas.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Uz Lietuvu devos ar mērķi piedalīties topošā Mežtakas tūrisma maršruta izpētē, ko kopā ar vietējiem nozares speciālistiem apņēmies veikt asociācijas “Lauku ceļotājs” pārstāvis Juris Smaļinskis. Biju izvēlējies tālāko mūsu kaimiņzemes nostūri Dzūkiju.

Tur Nemunas krastos pavadītajās trīs dienās tiku nogājis 81 kilometru gan pa mazskartām dabas teritorijām, gan cauri ciematiem un lauksaimniecības zemēm, un mani pārsteidza lielie kontrasti.

Tūrismam nav priekšroka

Lietuvas dienvidos tiek būvēts jauns naftas vads.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Nemunas tuvumā redzēju daudzas garā zālē un krūmos ieaugušas mājas, kur cilvēki nav spēruši kāju vairākus gadus, ceļmalas nepļautas, bet teju katrā ciematā starp vidusmēra mājām izcēlās pāris ļoti turīgu ļaužu jaunbūves, un uz ziemeļiem no Alītas ceļu šķērsoja topošā naftas vada trase, norādot uz lietuviešu ambiciozajiem ekonomikas attīstības plāniem.

Pie tādiem varētu pieskaitīt arī atkritumu šķirošanas vadus, kādus redzēju Alītā un dažos piepilsētas ciemos.

Tie būtiski atvieglo atkritumu savākšanu, jo vairs nav vajadzīgi konteineri, pie kuriem, laikus neiztukšojot, parasti krājās mēslu kaudzes.

Atkritumu vads Alītas piepilsētas ciemā iekārtots nesen, tādēļ ne visi vietējie iedzīvotāji vēl saprot, kur kas liekams.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Alītas tūrisma informācijas centra speciāliste Lena atklāja, ka pilsētai ar apmēram 52 tūkstošiem iedzīvotāju tūrisms neesot prioritāte. “Alīta ir biznesa pilsēta.

Kaut gan mums netrūkst ievērojamu apskates objektu, piemēram, Lietuvā augstākais gājēju un velosipēdistu tilts pāri Nemunai, Brīvības piemineklis, sakopti parki un peldvietas, lielākie ienākumi budžetā nāk no rūpniecības.

Tāpēc tik ļoti neizjutām krīzi, jo uzņēmumi turpināja darboties, tiesa, maksājot darbiniekiem minimālo algu. Mēs Tūrisma informācijas centrā arī darbu nepārtraucām un saņēmām pilnu atalgojumu.

Dažkārt sēdēju viena birojā, citreiz zvanīju un e-pastus sūtīju no mājām.”

Te jāpiebilst, ka no 2020. gada Lietuvā minimālā alga pirms nodokļu nomaksas ir 607 eiro. Lena teic, ka krīzes laikā daudzi uzņēmumi bez tiešā darba palikušos nodarbinājuši citos darbos.

Pilsētā distancēšanos cilvēki uztvēruši mierīgi, divus metrus pat strikti neesot ievērojuši, tomēr nedrūzmējušies un aizrādījumus uzņēmuši ar sapratni.

Ikdienas spogulis – vietējie ļaudis

Alvīds: laukos darba nav, piepelnos, kā māku.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Izejot no Dzūkijas nacionālā parka, kādu gabalu nākas kājot pa vietējas nozīmes autoceļu. Stundas laikā nevienas automašīnas.

Tas arī saprotams, jo ir darbdienas vidus. Nedaudzo māju pagalmos rej tikai suņi.

Krustojumā pie Klepoču ciema tuvojas kāds velosipēdists, jau pa lielu gabalu dodams labu dienu un sākdams mēļot. Kad rādu, ka lietuviski nerunāju, viņš pāriet uz krievu valodu. Varot runāt arī angliski un poliski.

Dažas frāzes gan par šādu prasmi neliecina.

Pēc īsa mirkļa top skaidrs pusmūža vīra runātīguma iemesls – uz divriteņa ragiem uzmestajā “Norfas” iepirkumu maisiņā atrodas plastmasas divlitrene ar alu.

52 gadus vecajam Alvīdam līdz pensijai vēl tālu, bet laukos darba neesot. Tā nu viņš mētājoties pa gadījuma darbiem.

Esot pielicis roku arī te, un rāda uz krustojumā uzstādīto krustu kopu Klepoču traģēdijas piemiņai. 1944. gadā Ziemassvētku priekšvakarā padomju NKVD armijas karavīru iebrukuma laikā šeit nodedzināta 21 māja, nošauti vai dzīvi sadedzināti 12 ciema iedzīvotāji. Skarba līdzība ar notikumiem Audriņos.

Cauri mežiem

Lai cik iereibis, Alvīds parāda pareizo ceļu cauri Nemunas piekrastes mežiem uz Nemunaiti, mūsu tāsdienas gājiena galamērķi. Dažas piemiņas vietas atgādina par partizānu karu šaipusē.

Katram meža masīvam kartē dots savs vārds, un augšanas apstākļu tipi strauji mainās no sausa priežu sila, kas lietu nav dabūjis vairākas nedēļas, līdz mežvīniem aizaugušam mitrājam un simtgadīgu mastu priežu audzēm.

Kādreiz cilvēku šajā apvidū bijis krietni vairāk, par ko liecina nelielās, ar žogu apjoztās kapsētiņas un Nemunas pakrastes džungļos ieaugušās neapdzīvotās lauku sētas.

Te dienvidos pie Lietuvas likteņupes viss šķiet neparasts, pat vietvārdi. Daudziem saknē ievīts upes vārds (Nemunaitis, Nemajūnai, Panemunis), bet ir arī neizskaidrojamas izcelsmes vietvārdi, piemēram, “Netiesos”, ko varētu tulkot kā “nepatiesība, viltus”.

Lietuvas sakrālā koka arhitektūra ir ierakstīta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Lai gan jau šobrīd Dzūkijas nacionālā parka kartēs iezīmētas vairākas dabas takas, pa visu dienu satiekam tikai vienu ceļotāju – sievieti labākajos gados no Nīderlandes, kurai Nemunas krasts šķitis interesants.

Arī Lietuvā atbildīgās institūcijas aicina šovasar apceļot dzimto zemi. Vairums vietējo ceļotāju gan pagaidām apmierinās vien ar skatu uz Nemunu no jaunā skatu torņa pie Merkines.

Varbūt situācija mainīsies līdz ar Mežtakas oficiālo atklāšanu nākamgad.

Ar ticību vieglāk

Pensionāre Ina par dzīvi nesūdzas, viņai bēda vien par sunīti, kas mitinās lauku īpašumā.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Pāris kilometru no Alītas garām pabrauc sirma kundzīte ar elektrisko skrej­riteni. Straujo braucienu aptur intensīvā satiksme uz šķērsojošā autoceļa, tādēļ paspēju iepazīties.

70 gadus vecā Ina dodoties uz ārpilsētas īpašumu pabarot sunīti, un tā ik dienu trīs četrus kilometrus. Mazdārziņš viņai saglabājies no kooperatīva laikiem, bet neko tur vairs neaudzējot.

Šurp braucot vairāk ieraduma dēļ, jo negribot suni pamest un dzīvoklī tam neesot vietas.

“Skrejriteni es pati uz nomaksu iegādājos, lai vieglāk izkustēties no mājas. Bērniem naudu neprasīju. Viena meita man dzīvo Anglijā, otra tepat Alītā – bez viņas atbalsta klātos grūti,” atzīst pensionāre.

Vaicāta par Covid-19 laiku, Ina pasmaida.

“Es neko par to nezinu un negribu zināt. Paļaujos uz Dievu. Kā viņš lems, tā būs. Ja cilvēki vairāk ticētu, viņi no vīrusa nebaidītos un visiem klātos labāk.”

Nemunas krastos netrūkst pamestu māju, kurās cilvēki vairs nedzīvo daudzus gadus.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Pēdējā dienā uz meža ceļa satiekam Astu un Artūru, kuri mēro ap trīsdesmit kilometriem, kas šķir kūrortpilsētu Birštonu no Alītas.

Saistītie raksti

Jaunieši stāsta, ka ārkārtas stāvokļa sākumā bijis grūti pierast pie ierobežojumiem, taču Birštonā līdz šim neviens ar Covid-19 neesot saslimis.

Nesen atgriezušies no Viļņas – tur ielas pilnas ļaudīm un neviens maskas vairs nenēsājot.

Lai arī Lietuvā pēdējās dienās ar koronavīrusu saslimušo skaits audzis, dodoties ceļojumā ar personīgo auto, briesmas nedraud. Arī trīs četrus eirocentus lētākā degviela kaimiņzemē ļaus ietaupīt.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.