Streips: Kremļa saimnieks grib atjaunot ja ne Krievijas impēriju, tad noteikti Padomju savienību 0
Par impērijām esam ieraduši domāt pagātnē. Senajiem grieķiem, ēģiptiešiem, romiešiem, babiloniešiem un citiem labpatikās iekarot plašākas teorijas.
Viduslaikos, kad cilvēki apguva jūrnieku talantus, Spānija, Francija un it īpaši Lielbritānija devās sirojumos pa visu pasauli un vāca sev papildu teritorijas, kur vien tās bija atrodamas.
Eiropā laika gaitā pastāvēja svētā Romas impērija, Austroungārijas impērija, Vācijas impērija un Krievijas impērija, kuras sastāvā Latvija atradās vairāku gadsimtu garumā. Vienu daļu Eiropas arī kontrolēja Osmaņu impērija.
Krievijas impērija stiepās rietumu virzienā, sākot ar caru Pēteri I, kurš bija pazīstams ar domu, ka vajag izcirst logu uz rietumiem. Tā radās Sanktpēterburga, bet tas arī nozīmēja centienus okupēt Baltijas teritorijas ar neaizsalstošajām ostām.
Lielbritānijas impērija bija tik globāla, ka sena paruna vēstīja, ka tajā nekad saule nenoriet. Impērijas zieds bija Indijas subkontinents, kur maza grupiņa iebraucēju kontrolēja masīvu skaitu vietējo.
Pirmais pasaules karš sagrāva gan Krievijas, gan Vācijas, gan Austroungārijas impēriju.
2. pasaules kara laikā nacistu Vācija cerēja sev izveidot jaunu impēriju ar tā dēvēto Lebensraum (dzīves telpa) Eiropas kontinenta austrumos. Arī Padomju Savienība mazliet paplašināja savu teritoriju ar Baltijas valstu okupāciju, lai arī Somiju iekarot boļševikiem neizdevās.
Mūsdienās ir autokrātiski noskaņotas valstis, kuras joprojām sapņo par teritoriālu paplašināšanos. Ķīna jau sen agresīvi cenšas kontrolēt teritoriālos ūdeņus, kas atbilstoši starptautiskam likumam pieder citām Āzijas valstīm.
Sevišķu vērību Ķīna pievērš Taivānai. Sala, kura pēc visiem rādītājiem ir suverena un neatkarīga valsts, kuru Pekinā režīms uzskata par nerātnu provinci, kura atdalījusies no lielās Ķīnas.
Kremļa boss savukārt “krievu pasaules” paplašināšanas nolūkos līdz šim ir atņēmis teritoriju Moldovai, Gruzijai un arī Ukrainai.
Putins pirms laba laika publiski sēroja par domu, ka PSRS sabrukums esot bijusi pasaules vēstures lielākā ģeopolitiskā stratēģija.
Iespējams, ka viņam personīgi tā bija, ņemot vērā faktu, ka tajā brīdī Kremļa boss bija zema līmeņa čekists Vācijas Demokrātiskajā republikā.
Sev ideālā pasaulē Kremļa saimnieks grib atjaunot ja ne Krievijas impēriju, tad noteikti Padomju savienību ar visām tās sastāvdaļām.
Varam atcerēties, ka paziņotais iegansts karam Ukrainā bija doma, ka tādas Ukrainas un ukraiņu tautas vispār nav un tāpēc Kremlim ir visas tiesības iekarot ne tikai Krimu un Donbasu, bet visu Ukrainu, padzīt no turienes esošo varu un Ukrainu padarīt par īstenu vasaļvalsti plašākai impērijai.
Vismaz pagaidām Kremļa ļaunajiem kadriem to panākt nav izdevies. Kā esmu rakstījis citreiz, nelaime ir apstāklī, ka Eiropas Savienība vienkārši nespēj savākties jautājumā par to, kā Ukrainai palīdzēt līdz brīdim, ka tā ienaidnieku var sakaut un padzīt no savas valsts.
Varam būt līdz sirds dziļumiem pateicīgi, ka 2004. gadā Ziemeļatlantijas Līgumorganizācija piekrita Latviju uzņemt savā pulciņā. Pēdējā laikā bijušas plašas sarunas par domu, ka Kremļa boss gribētu uzbrukt ne tikai Ukrainai, bet arī NATO dalībvalstīm, ar ko pirmkārt saprast Baltijas valstis un Poliju.
Dažāda veida hibrīduzbrukumi un cita veida kacināšana no Krievijas puses ir augusi augumā. Bojāti zemūdens kabeļi Baltijas jūrā, bieži vien uzbrukts dažādām datorsistēmām.
Taču šonedēļ visvairāk gribu rakstīt par topošu jaunu impēriju mūsu globusa otrajā pusē.
Runa ir par Amerikas prezidentu Trampu. Priekšvēlēšanu laikā 2024. gadā viņš nenoguris apgalvoja, ka viņš būšot “miera prezidents,” kurš nekad Ameriku neievilks militāros konfliktos, kuriem nav redzams gals.
Republikāņu partijai ir bijis raksturīgi apgalvot, ka visi kari ASV vēsturē ir bijuši Demokrātu partiju pārstāvošu prezidentu pārraudzībā. 1. Pasaules kara laikā Baltajā namā saimniekoja Vudro Vilsons, bet 2. Pasaules kara laikā – Franklins Rūzvelts.
Vjetnamas kara sākumā Baltajā namā saimniekoja demokrāts Džons Kenedijs un pēc viņa Lindons Džonsons. Tiesa, pēc Džonsona ievēlēts republikānis Ričards Niksons, un tas bija viņš un pēc viņa republikānis Džeralds Fords, kuri karu noveda līdz beigām.
Taču doma, ka pie visiem kariem vainīgi ir demokrāti, apsūbē pirmkārt, ja atceramies, ka Korejas kara laikā Baltajā namā saimniekoja republikānis Dvaits Eizenhauers.
Vēl jo vairāk tas pats sakāms par diviem gadījumiem kuros amerikāņi iebruka Irākā.
Pirmajā piegājienā tas bija Džordžs Bušs vecākais pēc tam, kad Irākas diktators Huseins anektēja kaimiņvalsti Kuveitu.
Bušs savāca kopā plašu starptautisku koalīciju ar mērķi Huseina spēkus no turienes padzīt. Pirmais karš Irākā sākās precīzi tajā brīdī, kad mūspusē Padomju Savienība pēdējoreiz centās apspiest un represēt Baltijas valstu neatkarības kustības.
Mihails Gorbačovs acīmredzot cerēja, ka amerikāņu zibens uzbrukums Irākā nozīmēs, ka pasaule nepamanīs, piemēram, agresīvo uzbrukumu pret lietuviešiem, kuri sargāja savu televīzijas torni, nedz arī barikādes, kādas izveidotas Rīgā pēc tam, kad tas notika.
Tās bija veltas cerības, jo starptautiskie mediji bija pamanījuši minētās kustības, tajā skaitā leģendām apvīto Baltijas ceļa manifestāciju. 1990. gada 4. maijā, kad Latvijas Augstākā padome pieņēma neatkarības deklarāciju, AP mājā bija liels bars ārvalstu žurnālistu, kuri bija atbraukuši paskatīties, kā tas viss notika.
Pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkā un Vašingtonā 2001. gada septembrī, tas bija cits republikāņu prezidents Džordžs Bušs jaunākais, kura režīms nolēma, ka tas dēlam deva iespēju atriebt faktu, ka pirmā Irākas kara laikā amerikāņi nedevās uz Bagdādi un nesagūstīja Sadamu Huseinu.
Amerikas otrā kara gadījumā situācija bija ar ārprātīgiem meliem par to, ka Huseinam esot milzīgs arsenāls “masu iznīcināšanas ieroču.”
Buša nacionālās drošības padomniece kādā intervijā teica, ka amerikāņiem jārīkojas, jo citādi pasaule sastapsies ar iznīcību. Tās, protams, bija muļķības. Amerikāņi Irākā pavadīja vairākas desmitgades, un daži amerikāņu zaldāti tur darbojas joprojām.
Amerikai ir bijuši prezidenti, kuri ir centušies paplašināt savas valsts teritoriju. Redzamākais piemērs bija 1803. gadā, kad Amerika nopirka tā dēvēto Luizianas teritoriju no Francijas impērijas un uz sitiena vairāk nekā divkāršoja Amerikas platību.
Ārvalstīs amerikāņi pavadīja Auksto karu sacensībā ar Padomju Savienību par to, kurai izdosies piesaistīt vairāk atbalstītāju valstu ārzemēs.
Šajā kontekstā amerikāņi ilgus gadus atbalstīja patiešām brutālus labā spārna diktatorus, tajā skaitā un it īpaši Latīņamerikā un Dienvidamerikā, kuru Amerika jau ļoti sen bija aprakstījusi ar vārdiem “mūsu ietekmes zona.”
Taču visi iepriekšējie prezidenti nobāl salīdzinājumā ar kadru, kurš patlaban saimnieko Baltajā namā. Kā minēju, priekšvēlēšanu laikā Donalds Tramps nenoguris apgalvoja, ka karošana – tā esot demokrātu padarīšana, bet viņš, Donalds, nekad neuzsāks karu citur pasaulē. Viņš būs “miera prezidents,” kurš visu savu uzmanību pievērtīs savas valsts attīstībai.
Tā nav sanācis.
Pirmais, ko te gribu atgādināt, ir fakts, ka Amerikas prezidents ir tik liels narciss, ka viņš tik tiešām uzskata, ka viņam pienākas Nobela miera prēmija.
Par to Tramps ir runājis atkārtoti un ilgstoši, tajā skaitā regulāri apgalvojot, ka viņš esot atrisinājis lielu skaitu militāru konfliktu pasaulē, kurus nevienam citam prezidentam nav bijis pa spēkam risināt.
Par to esmu rakstījis citreiz. Taizeme un Kambodža – Tramps apgalvoja, ka miers esot nodrošināts, bet militārs konflikts uz robežas starp abām valstīm turpinās vēl šobaltdien.
Kongo Demokrātiskā republika un Ruanda. Abu valstu prezidenti uzradās Baltajā namā gozēties ASV prezidenta klātbūtnē un parakstīt miera līgumu.
Vien neviens to nepateica nemierniekiem Kongo, kurus ilgus gadus nudien ir atbalstījusi Ruanda, bet kuru statuss Kongo nebūt nav apdraudēts, kur nu vēl sagrauts. Arī tur konflikts turpinās un aizgūtnēm vien.
Situācija tur atgādina jautājumu par Izraēlu un tās veikto genocīdu Gazas joslā un Rietumkrastā.
Arī tur bija liela ceremonija, kur ar masīvu pompu paziņots, ka panākta uguns pārtraukšana. Gazas joslā būs kaut kas pavisam cits, ko saorganizēs Amerikas prezidents personīgi, un pēc tam viss būs labi.
Tajā skaitā un konkrēti, teroristi no Hamās organizācijas, kuri uzsāka visu Izraēlas reakciju ar uzbrukumu Izraēlas dienvidos 2023. g. septembrī, atbruņosies, atteiksies no visas tālākās varas un pazudīs kā šķira.
Lika drusku pagaidīt. Ceremonija bija Ēģiptē, un tur nebija neviena pārstāvja ne no Izraēlas režīma, nedz arī no Hamās teroristu grupas.
Tas pirmais ir turpinājis bombardēt Gazas joslu tad, kad tas ir saskatījis vajadzību, un nekāda uguns pārtraukšana tā kaut ko neapturēs.
Izraēla ir demonstrējusi papildu agresiju Rietumkrastā, kur izraēļu migranti jūtas arvien drošāki pārliecībā, ka viņiem ir tiesības no turienes izdzīt visus palestīniešus pēc kārtas, jo teritorija kaut kad sen atpakaļ vēsturē esot apsolīta ebrejiem, un tāpēc musulmaņiem tur nekādu tiesību neesot.
Gazas joslā divi miljoni palestīniešu sadzīti ierobežotā teritorijā joslas dienvidos. Tāpat kā rasisti Dienvidāfrikā darīja ar turienes tumšādaino vairākumu laikā, kad pie teikšanas bija maza grupiņa baltādainu afrikāņu.
To sauca par aparteīdu. Izraēlas rīcība Rietumkrastā nav īpaši atšķirīga nudien.
Daudz esmu rakstījis par Ukrainu, kur arī Amerikas prezidents ir demonstrējis prātam neaptveramu optimismu, savulaik solot, ka viņš būs gatavs Kremļa agresiju pārtraukt jau pirmajā dienā pēc tam, kad viņš stāsies amatā.
Komentāru rakstu pirmdien, 12. janvārī. Iepriekšējā dienā Baltajā namā kārtējo reizi bija pasākums, kura dalībnieki turpināja apgalvot, ka darījums par uguns pārtraukšanu Ukrainā esot teju vai kabatā. Vien pāris atlikuši jautājumi risināmi.
Tajos “atlikušajos jautājumos” ir Kremļa barbaru uzstājība, ka Ukrainai ir jāatstāj visas savulaik okupētās teritorijas Maskavas rokās, tajā skaitā ne tikai Krimu, bet arī visu Donbasu, kurā krievi ir marodējuši jau ļoti sen, bet kuru pilnībā iekarot tās visai nekompetentajiem spēkiem nav bijis iespējams.
Kremlis nekad nav devis ne mazāko mājienu, ka lielā Trampa režīma ņemšanās ap tēmu “miers” tai būtu pat minimāli interesanta. Kremļa boss savas prasības attiecībā uz Ukrainu izklāstīja jau sen:
Okupētās teritorijas paliek Kremļa rokās, tajā skaitā atceroties, ka tur būtu izcils placdarms jaunam uzbrukumam pēc tam, kad Kremļa spēki ir atkopušies.
Ukraina garantē ka tā nekad neiestāsies Eiropas Savienībā vai NATO. Tā krasi samazinās savus militāros spēkus. Un Kijivā saimniekos režīms, kurš būs gatavs ar Krieviju būt tā pa labam – vien saprotot, ka tas nozīmēs Ukrainas kā neatkarīgas valsts pilnīgu bojāeju.
Ukraiņi vairākkārt ir sacēlušies un dumpojušies sakarā ar līderiem, kuri tieši tādā veidā ir gribējuši čupoties ar barbariem robežas otrajā pusē.
Taču, ja Kremlis uzskata, ka tam ir brīvas rokas citām valstīm atņemt teritoriju, tad tā dēvētais “miera prezidents” Vašingtonā acīmredzot ir nolēmis tam sastādīt konkurenci.
Viskliedzošākais piemērs par Amerikas prezidenta ambīcijām šajā jomā ir jau sen paustais apgalvojums, ka Grenlande esot izšķiroši svarīga ASV nacionālās drošības garantēšanai, un tāpēc tai obligāti un bez jebkāda jautājuma ir jāpāriet amerikāņu rokās.
Tas nekas, ka Grenlande ir teritorija, kura pieder Dānijai, kura cita starpā ir Amerikas sabiedrotā valsts NATO ietvaros.
Donaldiņam gribas Grenlandi, un pavisam nesen kādā preses pasākumā viņš paziņoja, ka Amerika Grenlandē kaut ko darīs “neatkarīgi no tā, vai grenlandieši to grib vai negrib,” un attiecību kārtošanā tālāk process varēs būt “vieglāks vai smagāks.”
Tajā skaitā Vašingtonas režīma aprindās ir virmojusi doma, ka Amerika Grenlandi varētu vienkārši nopirkt.
Tam būtu savs precedents, tajā skaitā komentārā jau minētais Luizianas iepirkums, kā arī tautā itin nepopulārais lēmums 1867. gadā, no Krievijas impērijas nopirkt Aļasku.
Taču Grenlandes gadījumā fakts ir tāds, ka paši grenlandieši nebūt nevēlas kļūt par Amerikas sastāvdaļu.
Cita starpā amerikāņiem tur jau ir sava militāra bāze, kuru sava pirmā amata termiņa laikā Amerikas prezidents pārkrustīja par “kosmosa spēku” bāzi.
Jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem starp Ameriku un Dāniju ir pastāvējis līgums, kurā ir teikts, ka amerikāņiem Grenlandē ir tiesības darīt visu ko pēc kārtas militārā nozīmē.
Grib amerikāņi nevis vienu militāru bāzi, bet divas vai trīs vai padsmit – laipni lūdzu!
Bet Donaldam Trampam ar to nepietiek. Ir iemesls domāt, ka īstenais iegansts viņa agresijai ir fakts, ka Grenlandē ir ļoti daudz izrakteņu, kurus Amerikas prezidents labprāt pārņemtu savā kontrolē.
Un tāpēc nudien Amerikas prezidents nupat ir radījis situāciju, kurā, iespējams, būs bruņots konflikts starp NATO dalībvalsti Ameriku un NATO dalībvalsti Dāniju.
Dānijas premjerministrs pirms kāda laiciņa paziņoja, ja Grenlandē uzradīsies ārvalstu karavīri, tad Dānija “šaus vispirms un jautājumus uzdos tikai pēc tam.”
Domāju, mēs visi varam piekrist domai, ka laikā pēc 2. Pasaules kara, kad pasaules grandi sanāca kopā un saorganizēja bruņotu opozīciju Padomju Savienības varai, neviens nepadomāja, ka pienāks diena, kad konkrēti alianses lielākās dalībvalsts režīms nolems to sagraut.
Nav runa tikai par Grenlandi. Dienvidamerikā Vecgada vakarā bruņoti specdienesta kadri devās uz Venecuēlas galvaspilsētu Karakasu, kur viņi ielauzās Venecuēlas valsts prezidenta mājā, nolaupīja viņu un viņa sievu, un abus divus izveda no valsts un aizveda uz Ameriku, kur paredzēta viņu tiesāšana.
Tas būtu nudien tas pats, ja konflikta sākumā Ukrainā krievi būtu nolaupījuši Ukrainas prezidentu Zelenski un viņa sievu.
Kremļa nolūki Ukrainā ir saistībā ar tās iznīcību.
Trampa nolūki Venecuēlā – tiem nav nekāda sakara ar Venecuēlas iekšpolitiku. Trampam interesē fakts, ka Venecuēlā ir lielākās naftas rezerves pasaulē, un Amerikas prezidents pirmkārt un galvenokārt ir merkantils cilvēks, un viņš to naftu grib sagrābt pats savās rociņās.
Vienlaikus pabrīdinot Venecuēlas kaimiņvalsti Kolumbiju, ka tai vajagot prasties, jo arī tur ir prezidents, kurš Amerikas režīmam nav īpaši simpātisks.
Kuba ir bijis dadzis amerikāņu sānos jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem. Kubai Amerikas prezidents savā privātajā soctīklā nesen brīdināja, ka vajag sarunāt darījumu ar viņu vai arī “būs slikti.”
Konkrēti Kuba šajā kontekstā ir pamatīgās sprukās, jo pēc ideoloģiski saderīgās Padomju Savienības sabrukuma, tā palika pie sasistas siles, bet tikai līdz brīdim, kad 1999. gadā Venecuēlā pie varas kloķiem stājās īstens kovbojs Hugo Čaves, kurš Kubai garantēja atbalstu naudas pārskaitījumu konkrēti jēlnaftas piegādes kontekstā.
Tas Havanas režīmam ļāva turpināt iztaisīties, ka turienes “komunistiskā paradīze” nudien ir paradīze uz zemes virsas.
Nu pazudusi arī Venecuēlas nafta, un arī kubiešiem ir iemesls baidīties par “miera prezidentu,” kurš saimnieko lielajā kaimiņvalstī uz ziemeļiem.
Tas bija ASV prezidents Džeimss Monro, kurš 1823. gadā parakstīja doktrinālu dekrētu, kurā noteikts, ka amerikāņiem ir pirmtiesības par visu to, kas darās viņu globusa puslodē.
Tas bija laikmets, kad turpinājās Eiropas impēriju koloniālisms. Monro doktrīnas mērķis bija tam pielikt punktu.
Amerikas prezidents ir pirmkārt narciss, un tāpēc patlaban, kad jautājums ir par Venecuēlu, Kolumbiju un Kubu, viņš ir paziņojis, ka runa vairs nav par Monro doktrīnu, bet gan par Donro doktrīnu par godu vārdam “Donalds.”
Bet viņš nudien uzskata, ka tas nekas, ka viņš ir sarīkojis režīma maiņu Venecuēlā, cer darīt tāpat Kolumbijā un Kubā, un lai tik kāda cita valsts paskatās – Amerikas “miera prezidents” būs gatavs būt agresīvs pret to.
Tas nav pilnībā bez precedenta. Jau minēju faktu, ka Aukstā kara laikā amerikāņi atbalstīja patiešām brutālus labā spārna diktatorus Latīņamerikā un Dienvidamerikā.
Reizēm nācās karot. 1983. gadā kareivīgi studenti sāka dumpoties Grenādas salā Karību jūrā, un toreizējais kovbojam līdzīgais prezidents Ronalds Reigans nosūtīja karspēku dumpi likvidēt. Tā bija tāda zilonis pret skudru lieta, un studentu nemieri beidzās tikpat ātri, cik tie bija sākušies.
1989. gadā amerikāņu sen atbalstītais diktators Manuels Noriega Panamā bija kļuvis par kaitēkli, un divi republikāņu prezidenti Reigans un Džordžs Bušs vecākais centās viņu novākt.
Tajā skaitā un konkrēti Panamas galvaspilsētā ierīkojot masīvus skaļruņus, caur kuriem cauru diennakti spēlēta visskaļākā iespējamā roka un blūzu mūzika.
Ar laiku Noriega padevās un Amerikā tika notiesāts un visu atlikušo mūžu pavadīja aiz restēm.
Konkrēti attiecībā uz Panamu, Amerikas pašreizējais prezidents arī ir demonstrējis savas imperiālista tieksmes attiecībā uz turienes kanālu, par kuru viņš ir teicis, ka ASV prezidenta Džimija Kārtera (demokrāts) lēmums, kanālu atdot panamiešiem, esot bijis katastrofiski graujošs, un tāpēc panamiešiem kanālu vajadzētu tā mierīgi atdot atpakaļ amerikāņu kontrolei, vai arī būs “slikti.”
Irānā pēdējā laikā ir bijuši visai plaši nemieri, pret kuriem islāmistu mullu režīms tradicionāli ir reaģējis ar brutālu pretspēku un represijām.
Šajā gadījumā vēstīts par vairākiem simtiem irāņu protestētāju, kurus režīms ir nogalinājis vai pazudinājis.
Un Vašingtonas kovbojs ir brīdinājis, ja tas tā turpināsies, tad amerikāņi rīkosies.
Teherānā neviens nav aizmirsis gadījumu pērn jūnijā, kad amerikāņi plaši bombardēja Irānas kodolindustriju ar mērķi to iznīcināt pavisam.
Amerikas prezidents tā arī paziņoja: Industrija nolīdzināta līdz ar zemi, un Irāna līdz ar to vairs nesastāda nekādu draudu pret kaimiņiem vai pret pasauli.
Izņemot faktu, ka irāņi nav mazie bērni. Viņi zināja, ka Izraēlā saimnieko kadrs, kurš nekautrējas rīkoties tā, ka Starptautiskā cilvēka tiesību tiesa viņu padara par pāriju. Nedz arī viņi nav naivi par barbaru Vašingtonā, kurš ir gatavs rīkoties līdzīgi.
Un tāpēc laikā pirms lielā uzbrukuma pērn pavasarī, irāņi pa lielam savu kodolindustriju pārveda citur un paslēpa.
Nu jautājums ir par pilsonisko sabiedrību un protestētājiem. Pieļauju, dažs labs irānis ir samulsis par faktu, ka Amerikas prezidents brauc augumā protestu represētājiem Irānā kamēr pašmājās viņš ir vāvuļojis par domu, ka vajag vienkārši nošaut cilvēkus, kuri uzdrīkstas protestēt pret viņa autokrātiju.
Imperiālisms nevaid miris. Arī tās valsts izpildījumā, kura ilgus gadus un gadsimtus apgalvoja, ka tā esot spožā pilsēta uz kalna, kas visai pārējai pasaulei demonstrē, kā vajag uzvesties un rīkoties.
Bet tas, ka Amerikā patlaban pie teikšanas ir kadrs, kurš simbolizē pašu sliktāko no tā, ko savulaik darīja Hitlers, Staļins, Pols Pots Kambodžā, un citi vēsturiskie barbari – tas neko labu par mūsu pasaules drošību diemžēl nepasaka un nepateiks.
