– Vai Latvijas simtgade varētu veicināt jauniešu patriotismu? 5
E. Korsaks-Mills: – Domāju, ka jā. Arī Jauniešu saeimā spriežam par to, kā aktivizēt jauniešus. Varbūt jāorganizē jauniešu kustība, varbūt jauniešiem vajag pat savu partiju. Ceram, ka līdz 2018. gadam jauniešu līdzdalība pieaugs. Jau tagad, tiekoties ar jauniešiem visā Latvijā, redzam, ka ir idejas un interese līdzdarboties.
– Bet jūs taču tiekaties ar aktīvajiem jauniešiem, kamēr daudz vairāk ir pasīvo, kuri neaiziet pat uz vēlēšanām!
– Skolās tiekamies ar visu klasi, ne tikai ar aktīvistiem. Lielākā daļa ir sajūsmā: o, Latvijai būs jau simts gadu. Viņi piedāvā idejas, kā simtgadi sagaidīt.
– Kādas ir jauniešu paustās idejas?
– Jau minēju par simt ozoliem, bet izskanējušas arī idejas par “Baltijas ceļa” atjaunošanu, par Latvijas karogu, kas līdzīgi kā olimpiskā lāpa arī apceļotu visu pasauli, viesojoties pie latviešiem visā pasaulē un 18. novembrī atgrieztos Latvijā un tiktu pacelts, piemēram, Rīgā Svētā Gara tornī. Iepriecina, ka cilvēki sāk saprast, ka svētki nav tikai uguņošana.
– Taču valsts ir ne tikai svētki. Tā ir arī, piemēram, vēlēšanas. Vai simtgades norises liks jauniešiem kļūt politiski aktīvākiem?
E. Baltskara: – Domāju, ka jā, taču politisko aktivitāti veicinās ne tikai gatavošanās svētkiem, bet arī visas tās norises, ko šobrīd pasaulē redzam. Tās liks aizvien vairāk novērtēt, cik svarīga ir brīvība, priecāties, ka mums ir sava valsts, savas tradīcijas, ka kaut kādā ziņā tomēr esam spējuši turēties pretī globalizācijai, ka joprojām esam latvieši.
E. Korsaks-Mills: – Ģeopolitiskajiem apstākļiem tiešām ir liela nozīme. Jūtu, ka jauniešu vidū Latvija tagad tiek vairāk novērtēta. Daudzi nebrauc mācīties uz ārzemēm tāpēc, ka saprot: svarīgi ir palikt Latvijā. Stiprinās piederības sajūta Latvijā. Gan klasēs, gan sociālajos tīklos jaunieši aizvien vairāk diskutē par Latvijai svarīgiem jautājumiem. Vēlēšanu urnas, protams, arī ir būtiskas, taču svarīgi arī runāt un domāt par Latvijai nozīmīgiem jautājumiem.
E. Baltskara: – Domāju, ka dalība vēlēšanās tomēr nav vienīgais aktivitātes mērs. Svarīgi arī, lai jaunietis grib, piemēram, aizbraukt apskatīties kādu kultūrvēsturisku vietu Latvijā.
E. Korsaks-Mills: – Pat tā jezga ar “tikumības grozījumiem” ir devusi zināmu labumu: jaunieši iesaistījušies diskusijās un meklējuši mākslā, literatūrā, mūzikā to, kas varētu neatbilst tikumībai. Vairāk lasa dainas, latviešu lugas.
– Pieminējāt tā sauktos tikumības grozījumus Izglītības likumā. Grozījumi paredz arī to, ka jāizstrādā un visās skolās jāievieš vienotas valstiskās audzināšanas vadlīnijas. Vai, jūsuprāt, tādas ir vajadzīgas?
E. Korsaks-Mills: – Es personīgo domāju, ka jā. Amerikas Savienoto Valstu skolās, piemēram, himnu atskaņo katru dienu. Tikmēr Latvijā rodas sajūta, ka himna ir mazāka vērtība, tai jāskan tikai svētkos vai hokeja spēlēs. Domāju, ja skolas vai bērnudārza bērni mācību nedēļas sākumā pieceltos un visi kopā nodziedātu himnu, tas veicinātu patriotisma rašanos jau mazotnē. Apziņā rastos sajūta, ka jāizrāda cieņa savai valstij. Tajā pašā laikā tādu vadlīniju pieņemšana liek arī bažīties, ka valstiskā audzināšana skolās tiks pārāk birokratizēta un skolēnus pārāk centīsies ielikt rāmī, pasakot viņiem priekšā, kā jāmīl valsts, neļaujot patriotismam rasties dabiski, raudzīties uz valsti ar savām emocijām.
