“Es jau labi sen zinu, ka ir vīrieši un ir to izstrādājumi” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
“Tā gan izplūdusi”, zem manas visnotaļ jaukas bildes feisbukā, kur es smaidīga stāvu pieneņu pļavā, publiski ierakstījis kāds Arvīds Rozītis. Privātu atbildi parādā nepaliku un neslēpšu, ka biju gana asa savā izteiksmē. Jo tādi arvīdi rozīši man vienkārši ir apnikuši.
Tāpat kā taksists Ivars no Stendes, kurš tikko ieviesies feisbukā, pa tiešo devies uz manu profilu tur publiski apspriest manus tetovējumus. Neviens no abiem nav manu virtuālo draugu lokā un pilnīgi noteikti, uz ielas satiekot, uz mani paskatīties baidītos, kur nu vēl ko apspriest. Bet datora ekrāns pa vidu tādos vīrieškārtas izstrādājumos iedveš drosmi izteikties.
Es jau labi sen zinu, ka ir vīrieši un ir to izstrādājumi. Manā lokā ir gudri un spējīgi vīrieši, manu draugu lokā tādi ir un es zinu, ka Latvijā tādu ir daudz. Viņi strādā, pelna naudu, dzīvo savas dzīves un viņu ikdiena nav sieviešu apsaukāšana un pazemošana un viņiem nav laika vai vēlēšanās tērēt to internetā.
Tāpēc sociālo tīklu un portālu komentāros pārsvarā ir tie, kam viss citādi – neveiksmīgi vīrieši, kas pārvērtušies par izstrādājumiem. Katrs komentārs, visticamāk, paša vien acīs paceļ vērtējumu. Diez, vai vakarā pie galda sievai leposies – “šodien Mūrnieci apsaukāju” un sieva paslavēs “varoni”. Tāpēc klusiņām ko klabina datorā vai savā telefonā. Un šaubos, vai tādiem ir draugi, kam par to stāstīt. Jo šādi cilvēki nešaubīgi ir pirmie, kuri arī draugu panākumus skaudīs.
Man, protams, ir virtuālie draugi, kas vienmēr atbalstīs un ierakstīs labus vārdus komentāros, lai uzmundrinātu. To ļoti novērtēju. Jo arī virtuālā dzīve aizņem daļu manas īstās dzīves, kā jau visiem.
Mani kaitina arī iepazīties gribētāji. Pasen esmu atmetusi vēlmi ar kādu iepazīties, jo nebaidos atkārtoties – foršie vīrieši manā vecumā ir vai nu miruši vai precējušies, atlikušos man nevajag. Labāk viena.
Tomēr – tā kā esmu publiska, ik pa laikam (lai neteiktu, ka reizi nedēļā) uzrodas kāds dvesējs, kas sāk rakstīt. Pirms pāris dienām kāds Jānis rakstīja diezgan nekaitīgas ziņas, uz kurām es pat atbildēju, jo bija gadījies brīvs brīdis. Kur ņēma manu numuru? Tas ir publiski pieejams kopš politikas laikiem un šobrīd visur kā Salnēnu kontakttālrunis.
Viss sarakstē attīstījās diezgan strauji – apmēram devītās stundas beigās Jānis sāka rakstīt ko par to, ka grib atvērt grilbāru un to sasniegšot pats, bez manas palīdzības. Pavisam neuzkrītoša piebilde. Vai ne? Vēl pēc pusstundas zvanīja, es pat pacēlu, jo kļuva interesanti, kas sekos. Sekoja šļupsti telefonā. Šis bija rekordātri, kad dzērājs parāda savu īsto seju. Nepagāja ne diena, cits izliekas mēnešiem.
Viens Jānis parādīja jāni vidējo iepazīties gribētāju ar Mūrnieci. Dzērājs vai alfonss, nu – vai abi kopā. Dzērājiem laikam viss vienalga, viņi domā, ka ir neatvairāmi savā dzērāja ampluā ar visām no tā izrietošajām blaknēm – nekoptu paskatu, parasti – bez darba un bez pastāvīgas dzīvesvietas, bet ar pašapziņu – kāpēc neuzrakstīt kādai normālai un spējīgai sievietei?
Zinu, ka ne man vienai tādi raksta – ja nu uzspīd veiksme un kāda savāc? Pabaros, nomazgās, ja paveiksies – apģērbs. Alfonsi gan ir izsmalcinātāki, savas kārtis uzreiz neatklāj. No sākuma izpelnās uzticību. Viens tāds tepat Vecpiebalgā atrodams, esmu pat jaunajā grāmatā viņam veltījusi dažas rindas. Ne tikai uz mani lika lielas cerības, apstaigājis vairākus namus laimes meklējumos un staigā joprojām.
Īstu nelieti gan esmu satikusi tikai vienu. No Plakanciema. Kad vēl cerēju uz otrās puses atrašanu, iepazīšanās portālā viņš mani uzrunāja. Arī viņam grāmatā veltītas rindas, bet īsumā – “nabags” audzināja viens trīs dēlus, jo sieva esot mirusi. Ātri aizgājusi ar vēzi. Pēc ļoti īsa laika izrādījās, ka sieva ir pavisam dzīva, tikai patiešām slima ar vēzi.
Līdz šim brīdim man nav viedokļa par to, kas tas bija – viens nelietis laicīgi gatavojās sievas apbērēšanai vai abiem kopā tas bija plāns “izsūkt” naudu, kura man pēc dažu domām kaut kur piemājas kokā aug. Jo žēlīgas ziņas par tiesu izpildītāju vēstulēm bija aktuālas. Pēc šī stāsta gribējās ilgi stāvēt zem tekoša ūdens, lai nomazgātu no sevis tā nelieša uzvēdīto smaku.
Ar šo visu es negribu teikt, ka viss ir slikti un es ar vīriešiem negribu neko kopīgu. Es negribu, ka manā dzīvē – virtuālajā un īstajā – lien alfonsi, dzērāji un stulbeņi, kam nav savas dzīves, bet gribas kritizēt manu dzīvi. Nē, es neesmu uzaudzējusi biezu ādu, kā daudziem šķiet – no politikas laikiem. Neviena sieviete nevarētu mierīgi lasīt, ka viņa ir resna, neglīta un vēl kāda. Arī es nē. Pieņemu, ka kāda pēc šāda teksta izlasīšanas nedēļām neietu laukā no mājas. Es noskurinos un eju. Bet viegli nav. “Pati vainīga, ka esi publiska”, kāds teiks. Kādam jau jābūt publiskam – kā citādi pasaule uzzinātu, kā ir dzīvot tādai publiskai. Un tie simti sieviešu, kam palīdz mana atklātība, kompensē tos sāpinošos vīriešizstrādājumu tekstus pie maniem ierakstiem.
Dzīvē viss notiek kā jānotiek. Un man ir maz iemeslu sūdzēties par dzīvi kopumā. Man ir palaimējies satikt pa īstam lieliskus cilvēkus, kurus esmu saglabājusi savā dzīvē. Un man ir gana daudz gadu, lai zinātu, ka tikai pati esmu savas laimes mērs. Es esmu sirsnīgs un labsirdīgs cilvēks. Bet kaitināt mani nevajag! Tad es pārvēršos par niknu cilvēku. Kuram, turklāt, nav bail par to parunāt publiski.
