“Es esmu meitene, es gribu jaunu kleitu” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
“Es gribu dzert vīnu pie jūras un neko nerisināt” vai “es esmu meitene, es gribu jaunu kleitu”. Ik pa laikam šos mīļi banālos teicienus aizsūtu draugiem. Lai saņemtu pretī vai nu mierinājumu vai smaidu. Visi manējie zina – bez risināšanas man būs garlaicīgi. Tomēr ik pa laikam es nogurstu gan. Jo es varu risināt, bet ārējie apstākļi vai citi cilvēki neļauj to izdarīt tā, kā esmu iecerējusi.
Jau labu laiku manai senajai mājiņai maina jumtu, uz tā ir tikai dēļi un plēves un kas nu tur vēl, kas nepieciešams pirms jumta uzlikšanas. Tā kā te ir Vecpiebalga nevis Spānija, tad naktīs es vienkārši salstu. Jo vēl šonedēļ pie mums sniga un naktīs bija salnas. Krāsns, kas dūmoja, ir pusizjaukta, līdz kurināšanai vēl kāda nedēļa jāpagaida.
Kad kādam stāstu par savu remontēšanās un pārbūvēšanas pieredzi, pašai mana matemātika šķiet diezgan skumja. Desmit gadu laikā otro reizi mainu jumtu, desmit gadu laikā man jau ir otrā terase, tūlīt būs otro reizi pārmūrēta krāsns. Kad meistars sāka jaukt krāsni, es uzzināju, ka pie mums vairs neražo krāsns podiņus un mums paveiksies, ja tos kaut kur izdosies nopirkt. Salnēnus, savulaik, cēlis sev podnieks, skumji domāju, ka vajadzēja te kaut kur uztaisīt viņam krājumus, zināja taču, ka man vajadzēs.
Arī virtuves iekārta man šeit ir otrā. Jo iepriekšējo kāds meistars pa roku galam uztaisīja ar tekstu “ko tev laukos vairāk vajag?” Norakstot mani zaudējumos ar visu manu virtuvi. Es tik pelnu naudu un par to visu maksāju. Protams, ja manā vietā būtu vīrietis un viņā nesaskatītu bijušo ministri (daudziem nez kādēļ šķiet, ka tas automātiski nozīmē lielu naudu, paslēptu maisos), viss būtu citādi. Bet viss ir kā ir šodien – atliek vien paļauties uz pašreizējiem meistariem, ka šī nu ir pēdējā reize, kad man kaut kas te jāpārbūvē.
Gribas beidzot kārtību mājās un naudu tērēt kleitām vai vīnam pie jūras nevis ķieģeļiem un krāsām.
Kā jau parasti, arī manā gadījumā, sākot vienu darbu, pārējie pakāpeniski pievienojas. Kad sāka jaukt nost veco puspuvušo jumtu, sapratām, ka pašai mājai apšuvums arī nav pārāk labs. Atcerējos, ka man ziemā šķita – vējš pūš no visiem stūriem un māja nebija piekurināma. Kādam biju prasījusi siltināšanas tāmi, un tas arī bija iedevis tāmi – tādu, par kuru varētu uzcelt jaunu māju, jo Mūrniecei taču tāmi taisīja, nevis kādam citam…
Šie meistari izrēķināja pavisam reālu summu, kas – neticēsiet – atšķīrās no iepriekšējo meistaru 6 reizes. Tieši tik ļoti mani iepriekš gribēja apkrāpt. Bet labā ziņa ir tā, ka tad, kad sāka plēst mājai nost apdares dēļus, atklājās mana skaistā guļbūve. Sajust var, ka kāds tos baļķus ar mīlestību tēsis, lai uzceltu šo māju. Ilgi spriedām, vai nevar to atstāt tādu, kāda tā atklājās, bet sapratu, ka jāizvēlas starp skaistumu un siltumu un izvēlējos siltumu. Bet zinu tagad, ka man ir ļoti skaista māja, kas noteikti novērtē manu ņemšanos ap viņu.
Tikmēr es beidzot atzinos sev, ka staigāšana pa pagalmu vai mājām, meklējot labāko vietu, no kuras stādāt internetā, arī ir problēma. Mobilie dati man ir LMT, internets Bites. Gan viens, gan otrs ik pa laikam vispār izbeidzas. Mājās ja gribu skatīties televizoru, jāizslēdz dators un otrādi. Izklausās smieklīgi, bet tā nu te ir. Es zinu, ka rūteris jārestartē un visus citus knifus, bet nekas nepalīdz.
Atsauce uz laukiem arī te nav vietā, jo dzīvojam taču modernā gadsimtā un neesmu es džungļos vai bedrē. Normālā lauku viensētā, no kuras var redzēt pāri kokiem LMT torni, bet telefonā tomēr nav 5G, bet LTE, kas ir deviņdesmito gadu sākuma līmeņa rādītājs. Viņi izliekas, ka sniedz man interneta pakalpojumu, bet es nevaru izlikties, ka maksāju, man par to pa īstam jāmaksā.
Laikam jāpērk pašai satelīts un jāliek uz jumta, tad visai Vecpiebalgai būs internets, ne tikai man pašai.
Nesen mana draudzene atteicās no LMT pakalpojumiem, jo šķita par dārgu un arī ne tie labākie sakari, kad LMT tas kļuva zināms, piesūtīja pilnu telefonu ar piedāvājumiem visu mainīt. Kā dzērājs, kas sola laboties un aizmirsīs solījumus uzreiz, kā viņam piedos. Tā ir ar mūsu sakaru pakalpojumu sniedzējiem.
Kāpēc man kā klientam jau divdesmit gadus neviens neko nepiedāvā – uzlabot sakaru kvalitāti vai cenu samazināt?
Bite vēl klāt internetam, kura te gandrīz nav, katru sestdienu precīzi astoņos no rīta atsūta kādu spama ziņu ar piedāvājumu kaut ko no viņiem nopirkt. Mēģināju atteikties no šīs ziņas, nesanāca.
Bet tādi “spamotāji” kā Bite manā ikdienā, kā zināms, ir daudzi. Iepriekš jau rakstīju par mākleru kompāniju Aver, kas raksta visādos diennakts laikos uzmācīgas ziņas un kļūst rupji, kad palūdz likt mierā. Šķiet, kādus trīs jau esmu pieminējusi, tomēr viņu kompānijā nav ne iekšējas, ne ārējas informācijas aprites un vismaz manu feisbuka mesendžeri joprojām nav ielikuši melnajā sarakstā, kas būtu ļoti vēlams viņu sakarā. Šodien kāds Jānis no Aver bija klāt ar tekstu “sveika, Linda! Nopelni bez jebkāda riska”… Tā kā viņš būtu man sens paziņa un piramīdas krāpšanas shēmas operators vienlaikus. Turpinājumā gan peļņa tiek piedāvāta no viņa procentiem, ja izokšķerēšu, kurš mans paziņa grib pārdot īpašumu un noklačošu to viņam. Kur var būt tik prasta taktika? Lai gan tā droši vien ir kompānija stratēģija, teksti visiem apbrīnojami līdzīgi un kaitinoši.
Privātās ziņās viens šonedēļ centās ar mani iepazīties tai pašā feisbuka mesendžerī. Kad nebiju gana atsaucīga, uzrakstīja vien “uzbliezīšu tev pēc pāris dienām”. Laikam tas bija mēģinājums atkāpties, kaut cik saglabājot stāju. Par laimi “neuzblieza”, viss palika savās vietās. Arī Vecpiebalgā un manā dzīvē.
Vecpiebalgā cilvēki ir radoši un spēj ne tikai par sevi padomāt, bet arī citus iepriecināt. Pavisam netālu no Salnēniem – Meirēnos dzīvo Ločmeļu ģimene – Vivita un Mārcis ar savējiem. Viņi kopj savu sētu ne tikai sev, bet arī lai citiem sagādātu prieku. Jau otro gadu viņi savā “Miers un bērziņš” – skaisti iekoptā bērzu birzī organizē izstādes, kuras var apskatīt katrs gribētājs. Šogad tur redzama slavena itāļu fotomākslinieka Luca Berti fotoizstāde – Latvjas cilvēku portreti. Ločmeļu ģimenes un fotogrāfa iepazīšanās ir gara stāsta vērta, to noteikti viņi paši stāsta tiem, kas iegriežas aplūkot bildes un izbaudīt šīs ģimenes viesmīlību.
Es pa vidu visam šim – remontiem un skaistām lietām – laboju savai grāmatai tekstus un piemeklēju vēl pēdējās bildes. Kopā ar Viljamu būsim uz grāmatas “No Romas līdz Vecpiebalgai” vāka, tā redaktores bija izdomājušas. Un manas tenisa partneres Ilzes bildes sanākušas ļoti skaistas. Patīk gan man, gan Viljamam. Starp citu, pirms fotografēties, es biju aizbraukusi uz Cēsīm uz grimu. Lai cilvēki, kas būs spiesti redzēt manas grāmatas vāku, redz tur puslīdz sapucētu Lindu. Biju pierakstījusies pie Elīnas, izrādījās – arī ar viņu mēs spēlējam tenisu pie viena trenera un vienā laukumā. Teniss vieno.
