Aleksandrs Viļumanis: “Galvenais ir padarītais darbs un tavs veikums. Un vēl no svara mūziķu cieņa. Ja tevi ciena orķestris, koris, solisti, tā ir viena no būtiskākajām diriģenta kvalitātēm.”
Aleksandrs Viļumanis: “Galvenais ir padarītais darbs un tavs veikums. Un vēl no svara mūziķu cieņa. Ja tevi ciena orķestris, koris, solisti, tā ir viena no būtiskākajām diriģenta kvalitātēm.”
Foto: Timurs Subhankulovs

“Ir jau jāciena tā vide, kur dzīvo un darbojies.” Saruna ar latviešu opermūzikas interpretu, maestro Aleksandru Viļumani 0

Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

FOTO, VIDEO. “Bija cienīgi uzvarēt jau tad 2018. gadā” Liene Greifāne nosauc vienīgos, kas būtu pelnījuši doties uz “Eirovīziju” pārstāvēt Latviju 19
“Tie, kas vēlēja par Grevcovu, domā tieši tāpat – tādu cilvēku ir ļoti daudz,” tā Zatlers
Vai tiešām aizliegs kurināt ar koksni? Viešam skaidrību, uz ko tas attieksies 22
Lasīt citas ziņas

“Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī esmu kopš 1946. gada, kad reizē ar Marisu Jansonu, kura diemžēl vairs nav mūsu vidū, abi šeit ienācām, nu jūtos kā pēdējais mohikānis ar tik ilgu gadu pieredzi un meistarību,” saka mūsu Baltā nama vēstures veidotājs, izcils mūziķis un aizrautīgs latviešu opermūzikas interprets, maestro ALEKSANDRS ­VIĻUMANIS, kuram 13. martā pasniegs Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu mūzikā.

Aleksandra Viļumaņa radošajā pūrā ir ap septiņdesmit operu un trīsdesmit baletu, ar kuru atskaņojumiem klātienē un skaņu ierakstos ir izaugušas vairākas mūzikas mīļotāju paaudzes.

CITI ŠOBRĪD LASA

No 1975. līdz 1986. gadam un no 1994. līdz 1996. gadam Aleksandrs Viļumanis ir pildījis Latvijas Nacionālās operas mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta pienākumus un savulaik radījis ideāli saskaņotu operdziedātāju ansambli ar solistiem Solveigu Raju, Dagmāru Rozentāli, Liliju Greidāni, Inesi Galanti, Antru Bigaču, Elgu Brahmani, Ingu Pētersonu, Jāni Sproģi, Sergeju Martinovu, Samsonu Izjumovu, Aleksandru Poļakovu, Juri Rij­kuri, bet deviņdesmitajos gados viņiem pievienojusies arī Inga Kalna.

Maestro vadībā mūsu mākslinieki viesojušies Krievijā, Francijā, Šveicē, Vācijā, Anglijā, Beļģijā, Meksikā, Dienvid­itālijā un citur. Aleksandrs Viļumanis ir nesis Latvijas vārdu pasaulē, ar panākumiem veidojot iestudējumus opernamos Pēterburgā, Maskavā, Oslo, Tamperē un citviet, un divdesmit gadu garumā bijis arī iecienīto Siguldas opermūzikas svētku muzikālās programmas līdzveidotājs.

“Bez šaubām, balvu saņemt ir gods, šī man ir jau otrā Lielā mūzikas balva,” viņš saka, “pirmo savā laikā saņēmu par Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” iestudējumu.

Tagad patīkams pārsteigums, kaut apbalvojumu man ir daudz un visus pat neesmu saņēmis “uz rokas”, bet galvenais ir padarītais darbs un tavs veikums. Un vēl no svara mūziķu cieņa. Ja tevi ciena orķestris, koris, solisti, tā ir viena no būtiskākajām diriģenta kvalitātēm.

Un diriģenti jau arī dalās. Ir tā dēvētie aukstie diriģenti, kuri tehniski visu veic perfekti, bet mūzika skatītājus īsti nesaviļņo, un ir diriģenti, kuri pilni emociju, iedvesmo mūziķus un aizrauj klausītājus. Viss atkarīgs no enerģētiskā impulsa.”

Un kur īsti slēpjas tā “diriģenta māksla”?

A. Viļumanis: Talantā un rokās. Labās rokas ziņā ir uztakts, kas izsaka mūzikas ātrumu, raksturu, savukārt kreisā ir “dziedošā”, frāzētāja. Un tagad ir tik augstas klases orķestranti, ka atliek uz viņiem paskatīties, un mūziķi jau piedāvās arī kaut ko no sevis skaņdarba interpretācijā.

Kad slavenajam, nu jau viņsaulē aizgājušajam krievu diriģentam Genādijam Roždestven­skim jautāja, ko ir grūtāk diriģēt – simfonijas vai operu –, viņš atbildēja, bez šaubām – operu! Un tam pilnībā var piekrist.

Starp citu, ar šo izcili talantīgo cilvēku esmu ticies Lielajā teātrī Maskavā, ļoti erudīta, zinoša, talantīga personība. Atšķirībā no simfonijas operā viss saistīts arī ar dziedātājiem, skatuves darbību, baleta ainām, dramaturģiju un stāsta pavedienu, ko nedrīkst pazaudēt.

Man savā laikā palaimējās, ka izveidojās trupa ar ļoti labi tembrētām balsīm. Varbūt tās nebija tik spēcīgas un dramatiskas kā iepriekšējā paaudzē, vairāk liriskās, bet izcili tenori vien bija deviņi ar Kārli Zariņu priekšgalā, kuram pērn apritētu deviņdesmit gadu. Izcils liriskais tenors bija Jānis Sproģis, Imants Krēsliņš.

Man bija tā laime strādāt ar dziedātāju paaudzi, kurai piederēja Laima Andersone-Silāre, Arturs Frinbergs, Pēteris Grāvelis un citi. Sava nozīme bija tam, ka tajā laikā konservatorijā bija ļoti spēcīga Vokālā katedra, ko pēc savas samērā īsās, bet spožās dziedātāja karjeras – ar gandrīz piecdesmit lomām uz mūsu Baltā nama skatuves – divdesmit astoņus gadus vadīja mans tēvs (solists Aleksandrs Viļumanis (1910–1980)).

Viņa audzēkņu vidū bija jau minētais Kārlis Zariņš, bass Kārlis Miesnieks un, bez šaubām, publikas mīlulis, izcilais tenors Jānis Zābers… Dziedātāja profesijas spožumu un ēnas puses esmu iepazinis kopš mazotnes.

Atceros, kā vēl savā solista karjeras laikā tēvs diezgan bieži vingrinājās arī mājās, katru dienu kārtīgu stundu dziedot vokalīzes. Pirms koncertiem Domā ar ērģelnieku Nikolaju Vanadziņu sūrojās – eh, kā apnicis uztraukties, labāk skolot jaunos…

Bet dziedātāju atlase toreiz bija diezgan nežēlīga. Tēvs brauca pa visām Latvijas mūzikas skolām, meklējot jaunos talantus, kas diemžēl tagad vairs nenotiek un daudz kas tādēļ aiziet garām. Tolaik man atlika palūkoties uz studentiem, viņu iespējām un izvēlēties, ko aicināt dziedāt Operā.

Arī šodien Operā ir daudzsološi dziedātāji – soprāns Laura Teivāne, partneri uz skatuves un dzīvē Dana un Raimonds Bramaņi, Andris Ludvigs. Man ļoti patīk bass Edgars Ošleja.

Kad man 13. martā pasniegs Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu, tieši viņu svinīgās ceremonijas koncertā esmu aicinājis nodziedāt prologu no Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts”.

Solistu ansambļa sastāvam ir būtiska nozīme, izvēloties, kādas operas iekļaut repertuārā. Mums izdevās Eiropas līmeņa darbi.

Ņemot vērā toreizējos solistu spēkus, vēlējos iestudēt arī Bellīni “Puritāņus”, tīru belcanto operu, Pučīni “Meiteni no Kalifornijas”… Bija jau sarunāts arī režisors, bet ne visas ieceres īstenojās…

Taču vēlos izcelt vienu ārkārtīgi skaistu, izcilu ideju, kura tikpat brīnišķīgi piepildījās. Tieši jūs uzrunājāt komponistu Imantu Kalniņu un dzejnieku Imantu Ziedoni radīt operu “Spēlēju, dancoju” pēc Raiņa lugas motīviem. Tas notika 1975. gadā…

Kad stājos Operas galvenā diriģenta amatā, bija katastrofāli slikti ar skatītāju apmeklējumu, un es publikā vēlējos piesaistīt arī vairāk jauniešu. Un tieši abi izcilie Imanti jaunatnē bija ļoti populāri.

Tā mana izvēle krita uz viņiem. Arī iecerētā tēma – pašuzupurēšanās – man šķita ļoti svarīga. No idejas līdz īstenošanai pagāja tikai pusotrs gads.

Partitūru no Imanta Kalniņa – ar viņu man radošie ceļi krustojušies ne reizi vien un arī viņu vēlos apsveikt ar šogad piešķirto Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu! – saņēmu pilnīgā tīrrakstā, bez svītrojumiem, kaligrāfiski uzrakstītu.

Pie operas iestudēšanas visi trīs ar režisoru Mihailu Kublinski ķērāmies ar lielu entuziasmu, arī pats komponists piedalījās mēģinājumos. Iestudējumu nospēlējām piecdesmit divas reizes pārpildītās zālēs.

Pirms Operas simtgades vienu brīdi tika solīts jubilejas sezonu atklāt ar Alfrēda Kalniņa “Baņutu”, bet galu galā tomēr izšķīrās par tikko minēto “Spēlēju, dancoju”. Kaut jaunā inscenējumā, tomēr iznāk, ka šā laika Operas repertuāra veidotāju acīs esat pārspējuši pašu vecmeistaru. Kā vērtējat jauno “Spēlēju, dancoju” iestudējumu Lauras Grozas-Ķiberes režijā?

Katram laikam savs. Uzvedumā jūtams profesionāls rokraksts, nevēlos šo darbu noliegt. Un ir labi, ka tas izdarīts. Savā laikā bija tradīcija sezonu atklāt un slēgt ar “Baņutu”, vēlāk ar “Spēlēju, dancoju”.

Es pats esmu iestudējis astoņas latviešu operas – “Baņutu” četras reizes, “Spēlēju, dancoju” divas, to rādījām arī Lietuvā un Maskavā, Marģera Zariņa “Svētā Maurīcija brīnumdarbus”… Deviņdesmit sešas reizes tika nospēlēta Zigmara Liepiņa “Parīzes dievmātes katedrāle”, tautā populāra bija “No rozēm un asinīm”.

Es ļoti augstu vērtēju Romualda Kalsona “Pazudušo dēlu”, operu ar lielisku instrumentāciju, emocijām. Savulaik igauņu māksliniece Leila Tammele to bija apguvusi latviešu valodā.

Taču tas neguva pelnīto ievērību, žēl. Arvīda Žilinska “Zelta zirgu” rādīja ap trīssimt reižu! Mana mamma, visu mūžu par koncertmeistari nostrādājusī Helēna Viļumane, kādreiz jokoja, ka esot šim uzvedumam klāt no paša sākuma, viņai izdevies sagatavot veselus sešus Antiņus. No tiem pirmais, protams, bija Edgars Plūksna. Ļoti laba opera ir arī Ādolfa Skultes “Princese Gundega”.

Un arī Andreja Jansona uz Latviju atvestā Bruno Skultes “Vilkaču mantiniece”.

Un Jāņa Kalniņa “Lolitas brīnumputns” un “Hamlets”, ko Opera solījās iestudēt. Mums ir ar ko lepoties.

Ko no latviešu oriģināl­operām varētu iestudēt atkal?

Bez šaubām, “Uguni un nakti”, kur savulaik kā režisoru piesaistīju Alvi Hermani, kas bija viņa pirmais mēģinājums operas žanrā, pirmā pieredze, kas vēlāk ļāva ar panākumiem iekļauties pasaules apritē.

Un vai nebūtu skaisti, ja kādā jaunā latviešu oriģināloperā vienā no sastāviem dziedātu arī latviešu solisti, kas ir pasaules zvaigznes…

Kā Inga Kalna titullomā Maskata “Valentīnā”. Domāju, arī citi atsauktos. Te jaunajam Operas direktoram Egilam Siliņam, kas arī pats ir lielisks solists, jāparāda savas organizatora spējas.

Kultūras ministrs Nauris Puntulis sacīja, ka viņš jums pasniegtu veselas divas balvas, no kurām viena būtu ­speciālbalva tieši par latviešu mūzikas popularizēšanu visu šo gadu gaitā.

Ir jau jāciena tā vide, kur dzīvo un darbojies, jāpopularizē savi cilvēki. Esmu atskaņojis kādus trīsdesmit latviešu komponistus – Jāni Ivanovu un viņa “Atlantīdi”, kam horeogrāfiju veidoja Aivars Leimanis, Ādolfa Skultes simfonijas, Romualda Kalsona vijoļkoncertu, daudz jauno komponistu, trīs latviešu baletus, daudz kino mūzikas ierakstīts, kaut vai Imanta Kalniņa mūzika filmai “Ezera sonāte”.

Pēteri Vasku, Pēteri Plakidi, Imantu Kalniņu un Ādolfu Skulti daudz esmu atskaņojis arī ārzemēs. Kad reiz uz Kišiņevu biju aizbraucis tikai ar latviešu mūziku, man pat orķestranti vaicāja, kas tie par lieliskiem skaņdarbiem, ko esmu atvedis. Ja jau orķestra mūziķi izsaka komplimentus, tas kaut ko nozīmē.

Kas vajadzīgs labai operas izrādei?

Laba izrāde nav vienīgi diriģenta nopelns, bet sava artava ir režisoram un scenogrāfam. Nozīme visai šai trijotnei. Vēl, protams, labs solistu ansamblis, orķestris un ļoti laba akustika, ar kuru mūsu Opera diemžēl lepoties vairs nevar.

Kad mūsu Opera bija viesizrādē Brigē un es vienā teātrī diriģēju “Normu”, pārņēma dīvaina sajūta – kur esmu dzirdējis tik labu akustiku? Un tad atjēdzos, ka tāda bija mūsu Operā pirms kapitālā remonta.

Bet, runājot par režisoriem, viss atkarīgs no talanta. No redzesloka, scenogrāfijas sajūtas, respekta pret mūziku. Piemēram, scenogrāfs Ilmārs Blumbergs pirms iestudēšanas jau acīm it kā redzēja visu izrādi, un režisoram vajadzēja tikai viņam pieskaņoties.

Ko sakāt par operu pārnesumiem laikā un telpā?

Nesen televīzijā kanālā “Mecco” rādīja operu “Lucia di Lammermoor”, kur strūklakas vietā bija spainis, bet soliste dziedāja belcanto stilā. Neiedomājama disonanse!

Esmu daudzkārt bijis Austrijā, kur teātrī “An der Wien” (Theater an der Wien), kas atrodas Mariahilfas rajonā, iestudē tikai modernās izrādes. Tā to dara lielākoties arī Berlīnes Komiskajā operā. Un tad galvenā loma ir režisoram. Ja raksta mūsdienu mūziku, kā to darīja, piemēram, Britens, režisors var izvērsties.

Bet klasikai jāpieiet saudzīgi. Starp citu, pasaule pamazām atgriežas pie klasikas respekta. No mūsu Operas pēdējā laika veikumiem man bija prieks par Pulenka “Karmelīšu dialogu” iestudējumu.

Kaut saīsinātā veidā, bet laba izrāde. Neko sliktu nevaru teikt par “Donu Paskvāli”, bija laba režija, un turklāt dziedāja tikai mūsu mākslinieki. Man patika Kristapa Pētersona “Šahs” Jaunajā zālē un Andra Dzenīša “Dauka”.

Ir mūsdienu izrādes, kas dārgi izmaksā, taču, manuprāt, vajadzētu repertuārā būt pāris iestudējumiem, kas velk publiku iekšā teātrī, un arī tādām, uz kurām publika varbūt nāk mazāk, bet ir jāatbalsta žanrs un jādod iespēja sevi parādīt jaunajiem komponistiem.

Un vispaliekošākais no pasaulē pieredzētā…

Man nupat pienāca darba piedāvājums no Ķīnas. Taču sākās pandēmija. Jā, esmu izbraukājis visu Eiropu gan ar operu, gan baletu, muzicējis ar labiem orķestriem. Savā laikā izturēju lielu konkursu pie Georgijeva Marijas teātrī, kad Latvijā nebija darba.

Desmit gadus biju pieaicināts Lielajā teātrī, kur iestudēju Verdi operu “Likteņa vara” ar pasaulslavenā Neapoles Sankarlo teātra radošo grupu un no Daugavpils nākušo, bet tolaik jau pasaulē zināmo tenoru Sergeju Larinu galvenajā lomā.

Divas reizes iestudēju “Nabuko”, kur slaveno vergu kori izrādes laikā publika pieprasīja atkārtot “uz bis”! Kas tāds Lielā teātra vēsturē notika pirmo reizi. Bet mani vienmēr vilka atpakaļ uz dzimteni. Ārzemēs, pat ja pret tevi labi izturas un ciena kā mākslinieku, tu tomēr vienmēr esi un paliec svešinieks.

Tas jāapzinās. Un mājās vienmēr jūtamāks arī ģimenes, manas dzīvesbiedres Baibas Viļumanes, baleta un mākslas vēsturnieces, kā arī mana dēla atbalsts.

SAISTĪTIE RAKSTI

Savulaik viņš piedalījies arī mūsu Baltajā namā uzvestajā Britena operā “Mazais skursteņslauķis”, ko joprojām uzskatu par labāko šī darba iestudējumu pasaulē. Un vēl vēlos pieminēt tādas personības kā Edgaru Tonu, Leonīdu Vīgneru un Mendeli Bašu.

Cilvēkus, kas sekmējuši mana muzikālā rokraksta veidošanos labas gaumes virzienā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
FOTO, VIDEO. “Bija cienīgi uzvarēt jau tad 2018. gadā” Liene Greifāne nosauc vienīgos, kas būtu pelnījuši doties uz “Eirovīziju” pārstāvēt Latviju 19
“Tie, kas vēlēja par Grevcovu, domā tieši tāpat – tādu cilvēku ir ļoti daudz,” tā Zatlers
Vai tiešām aizliegs kurināt ar koksni? Viešam skaidrību, uz ko tas attieksies 22
VIDEO. “No rītdienas jūs visi būsiet starptautiskajā meklēšanā!” Ukrainas drošības dienestam izdevies ielauzties Maskavas Zoom sarunā 49
FOTO. Britu karaļnamā atklātībā nākusi tēma, par ko iepriekš šķitis pašsaprotami klusēt… kas bija Harija pirmā sieviete? 3
Lasīt citas ziņas
Turciju satricina jauna zemestrīce. Turcijā un Sīrijā vismaz 1400 bojāgājušie, 6000 ievainoto 31
Nokrituši no citas planētas – valdības deklarācijā “Dzīves kvalitāte” uzlabojumi tikai krējumlaižām. Līcīša feļetons
Augulis: Jauno Rīgas koncertzāli vajadzētu būvēt tā, lai tajā jau ir gatava bumbu patvertne
Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO ieilgst. Vai Somija procesu varētu iziet viena?
Otrdien Latvijā gaidāms daļēji mākoņains laiks
14:44
Krievijas patriarhs Kirils savulaik Šveicē strādājis par spiegu VDK labā
14:37
Farmaceita padomi piemērotas zāļu formas izvēlei
14:26
Nolemts. Nacionālboļševikam Benesam Aijo beidzot tiks atņemta Latvijas pilsonība 8
Krievijas patriarhs Kirils savulaik Šveicē strādājis par spiegu VDK labā
“Tie, kas vēlēja par Grevcovu, domā tieši tāpat – tādu cilvēku ir ļoti daudz,” tā Zatlers
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. Ukrainā turpinās smagas kaujas par Bahmutu
FOTO, VIDEO. “Bija cienīgi uzvarēt jau tad 2018. gadā” Liene Greifāne nosauc vienīgos, kas būtu pelnījuši doties uz “Eirovīziju” pārstāvēt Latviju 19
VIDEO. Elita Drāke atzīst – jau divus gadus neizmanto ne datoru, ne internetu, ne banku kartes
FOTO. Britu karaļnamā atklātībā nākusi tēma, par ko iepriekš šķitis pašsaprotami klusēt… kas bija Harija pirmā sieviete? 3
VIDEO. “Viņiem paveicās. No dzīvokļa palikušas tikai sienas…” Aculiecinieku piedzīvotais Krievijas raķešu trieciena laikā Harkivas centrā
Levits: Latvijas lauksaimniekiem par iekšējo tirgu jāuzskata viss 450 miljonus iedzīvotāju lielais ES tirgus 5
Rīgā plaši glābēju spēki evakuē cilvēkus no sadūmotām telpām deviņstāvu mājā 5
Kozlovska: Mēs cīnāmies par saviem bērniem vai par nikotīna tirgotājiem un 10 miljoniem valsts budžetā?! “Tā ir asinsnauda!”
Vai tiešām aizliegs kurināt ar koksni? Viešam skaidrību, uz ko tas attieksies 22
“Es netaisos nogalināt Zelenski,” Putins devis solījumu Izraēlas premjerministram
Streips: Nākamgad Amerikā būs valsts prezidenta vēlēšanas, tāpēc parunāsim par ASV politiku!
Šobrīd nav apliecinājuma “SBSC” spējai pabeigt JRT būvdarbus līdz oktobra beigām
Gaisvadu regulējums Rīgā ierobežo interneta attīstības iespējas, tā Dmitrijs Ņikitins:
Pēc pandēmijas gājieni uz kino bijuši populāri, pērn nopirkts vairāk nekā pusotrs miljons kinobiļešu
Nākamais krievu lielais uzbrukums – kad, kur, cik daudz? Atbild Rajevs 3
Saulīte nenobijās; Krištopans ar Šleseru vērtēs bankas; Avena porcelāns Ogres muzejā. Nedēļas notikumu apskats
FOTO. Krāšņums, senās dievības un 65 ledus mākslas darbi Jelgavas Ledus skulptūru festivālā 12
Eiroparlamentārietis Ijabs pārcenties. Stress “TikTokā” par balkoniem
Svētdien pieķerti 13 dzērājšoferi; 10 no viņiem paliks bez automašīnas 4
Pētniecības nolūkos četrās piejūras pašvaldībās ļaus nomedīt 20 pelēkos roņus
Gulbis pēc karjeras beigām vēlas attīstīt Latvijā tenisa akadēmiju 3