“Tas ir kaut kas laikiem pāri…” Kino muzeja vadītāja atminas, kas Streiču atšķīra no laikabiedriem 0
Kopš pagājušā gadsimta 70. gadu sākuma kinorežisoram un scenāristam Jānim Streičam bija svarīgi meklēt veidu, kā parādīt specifisko latvisko mentalitāti, aģentūrai LETA vērtēja kinozinātniece un Rīgas Kino muzeja vadītāja Inga Pērkone-Redoviča.
Domājot par Streiča aiziešanu mūzībā, kinozinātniecei prātā nāk Mirtantes tēls, kuru 1981. gada filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” atveidoja aktrise Lilita Bērziņa, un šī personāža aiziešana miglā. Pērkone-Redoviča pauda, ka tā ir viena no skaistākajām epizodēm.
Pēc viņas paustā, līdzīga aiziešana ir arī Rūdolfam, kuru 2010. gada filmā “Rūdolfa mantojums” atveidoja Romualds Ancāns. Rīgas Kino muzeja vadītāja atzīmēja, ka Streiča kinolentēs ceļš ved uz mājām – 1991. gada filmā “Cilvēka bērns” Boņuks nolēma doties pasaulē, atpakaļceļā viņu sagaidīja izgaismots logs. Viņasprāt, tā bija Streiča īpašā prasme – sadzīviskos sižetos ielikt daudz poētiskā.
Jautāta, kas padomju laikos atšķīra kinorežisoru no laikabiedriem, Pērkone-Redoviča sacīja, ka tas ir humors. Viņa akcentēja, ka Streičs prata padomju reālijas prasmīgi pārvērst “humorīgās” un mazliet absurdās izpausmēs.
“Arī it kā nepārkāpjot pieļaujamo robežu, lai nesāktos cenzūra, bet ne velti tās ir palikušas un gandrīz vai jāsaka, ka diemžēl tās joprojām ir universālas,” sacīja kinozinātniece.
Rīgas Kino muzeja vadītāja pieminēja, ka, skatoties režisores un scenāristes Alises Zariņas spēlfilmu “Nospiedumi”, pirms uzzinājusi par Streiča nāvi, viņa recenzijā rakstīja, ka Zariņas kinolentē atainotais korumpētais kapracis atsauc atmiņā 1975. gada filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” epizodi, kas parāda, ka kapu rakšana veselai cilvēku grupai bija kļuvusi par papildu ienākumu avotu.
“Toreiz šķita, ka tā ir tipiska padomju laika korumpētības pazīme, bet kaut kas no tā ir pārceļojis, un Streičs prata to parādīt komiski, taču, ja skatāmies uz turības līmeni, patiesībā ir parādīta dziļāka identitāte šajā reģionā,” teica Pērkone-Redoviča.
Viņa piekrita, ka Streiča kinofilmas ir folklorizējušās un cilvēki no galvas zina dialogus no kinorežisora filmām. Jautāta, vai viņai pašai atmiņā ir kāda aina vai dialogs no kādas Streiča filmas, kinozinātniece atzina, ka tā ir aina filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kur Jāzeps, kuru atveido Ancāns, izpilda dziesmiņu mātei. Viņasprāt, tas ir neaizmirstams brīdis, kur, iespējams, daļa Latvijas iedzīvotāju sāk smieties jau pirms attiecīgās ainas.
Tāpat Pērkone-Redoviča pieminēja arī kapu ainu kinolentē “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, kur pie aizraktas kapavietas tika nolikta lāpsta, uz kuras sanākušie meta naudu.
“Arī šo epizodi, domāju, daudzi zina. Protams, ir visādi teksti, kuri ir folklorizējušies un, iespējams, jaunā paaudze vairs nezina, ka tie ir no Streiča filmām, piemēram, Jāņu svinēšanas epizode “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā”. Arī tas ir kaut kas laikiem pāri,” teica kinozinātniece.
Runājot par Streiča rokrakstu, Rīgas Kino muzeja vadītāja uzsvēra, ka, piemēram, 1978. gada filmā “Teātris” kā joks tika izspēlēta aktiera Gunāra Cilinska iepazīstināšana kā ar skaistāko vīrieti Londonā. Pēc viņas paustā, Streičs ir stāstījis, ka filma nostrādāja galvenokārt tāpēc, ka viņš atmeta cerību ar pieticīgiem līdzekļiem parādīt Londonu, kurā neviens no filmas veidošanas komandas nebija bijis.
“Patiesībā filma ir par Latviju, tā ataino arī atsevišķus momentus Latvijas cilvēku attiecībās. Londona ir kā aizsegs. Tas arī padomju okupācijas laika filmas viņš spēja padarīt īpašas, jo viņš spēja nacionālo identitāti ielikt visabstraktākajos stāstos,” teica Pērkone-Redoviča.
Viņa akcentēja, ka kinolentes “Mans draugs – nenopietns cilvēks” scenārijs bija rakstīts Sibīrijai kā norises vietai, bet, izmantojot pamatshēmas, Streičs prata to pārvērst tieši par Latvijas scenāriju, piebilstot, ka “Limuzīnā Jāņu nakts krāsā” tas ir visspilgtāk redzams.
Runājot par Streiča rokrakstu un unikalitāti, kinozinātniece atzina, ka no vienas puses viņu var dēvēt par izteiktu klasiskā kino režisoru, tādu, kas pats paliek aizkadrā un stāsta stāstus un būvē jaunas pasaules. Bet, sākot ar kinolenti “Teātris”, kurā režisors kā autors ir redzams atsevišķās ainās, izrādījās, ka šāda pieeja strādā un publikai patīk.
Viņa secināja, ka šāda pieeja ir vairāk raksturīga modernisma kino un kino, kas paredzēts šaurākai auditorijai. Pērkone-Redoviča norādīja, ka Streiča kā autora komentārs, kas bija arī daudzās filmās neatkarības laikos, parādīja, ka tas netraucē uzbūvēt pasauli. Rīgas Kino muzeja vadītāja uzsvēra, ka Streičā unikālā veidā apvienojās klasiskais un autorkino.
Jau rakstīts, ka ceturtdien, 5. martā, mūžībā devās kinorežisors Streičs. Kā norāda Nacionālais kino centrs, Streičs dzimis 1936. gada 26. septembrī Preiļu pagasta Anspokos.
Kopumā viņš uzņēmis 22 spēlfilmas un ir daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts – saņēmis balvas Maskavā, Bostonā, Čikāgā un citur.
Streičs ir pirmais no Latvijas, kam piešķirta Vatikāna prēmija “Beato Angelico per L’Europa”. 1998. gadā viņš saņēma Triju zvaigžņu ordeni, 2016. gadā – Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā.
Kopš aktīvās kinodarbības beigām Streičs dzīvoja Lietuvā, pievērsās sabiedriskai darbībai un gleznošanai, piedalījās izstādēs ar paša gleznotām Latvijas ainavām eļļas glezniecības tehnikā.
