“Te nav viesnīca, un kapos gan esot klusi” – LTV režisore svētkos 24 stundas pavadījusi Stradiņa slimnīcā, saskaroties ar pārsteidzoši vienaldzīgu attieksmi 465
Bēdīgu pieredzi Ziemassvētkos piedzīvojusi LTV ziņu dienesta režisore Dace Kokle, nonākot Paula Stradiņa Klīniskās slimnīcas uzņemšanā, kur nācies pavadīt ilgu laiku.
Pēc svētkiem viņa atzīst, ka medicīna viņai esot līdz kaklam. Svētkos trīs reizes nācies saukt “ātro palīdzību”, četras dienas pavadītas Krāslavas slimnīcā, bijusi vizīte Preiļu klīnikā un beigu beigās viņa nonākusi valsts vadošajā medicīnas iestādē – Paula Stradiņa Kliniskajā slimnīcā.
Tiesa gan, Daces stāsts sākas pavisam labi, jo pirmā pieredze bijusi, viņasprāt, izcila. Tas noticis, pateicoties 130. brigādei un tās komandai – Pāvelam Ananovam, Jekaterinai Murjanovai un Rolandam Lejiņam.
Par viņiem Dace saka: “130.brigāde. Neticami! Tādu iejūtību, laipnību, iedziļināšanos, gandrīz stundu garu izmeklēšanu mājās, momentālu reaģēšanu uz jebko es savā mūžā un 2 bērnu slimošānas karjerā NEKAD neesmu piedzīvojusi. Ir bijušas ļoti labas pieredzes, bet dakteris Pāvels ir mana labākā dāvana šajos ne pārāk priecīgajos Ziemassvētkos! Lūdzu lūdzu izsakiet manā vārdā vislielāko paldies un dziļākos cieņas apliecinājumus par grūto un svarīgo darbu, kuru viņi nevis dara, bet dzīvo!”
Bet šai labajai pieredzei diemžēl sekojis krietni sliktāks turpinājums.
“Pavisam drīz jau būs 24 stundas, kopš esmu Stradiņu Neatliekamās medicīniskās palīdzības centrā jeb uzņemšanā. Joprojām lietoju tikai no mājām paņemtus medikamentus, joprojām nav uzsākta ārstēšana, pat nenormāli un nesaprotami lēkājošā asinsspiediena monitorēšana katru reizi no jauna ir jālūdz personālam. Auss specifisks izmeklējums, ko izcilā Preiļu daktere pirms 2 dienām veica pati savā kabinetā, šeit, Latvijas medicīnas flagmanī ir pieejams tikai darba laikā māsiņas izpildījumā. Magnētiskās rezonanses, ko neatliekami rekomendēja tā pati Preiļu LOR, Krāslavas slimnīcā nav, bet Stradiņu uzņemšanā arī nav – tikai tad, ja nonāksi nodaļā.
Pirmajās 10 stundās šeit noņēma asins analīzes, pienāca dežurārsts, pēc vairākām stundām parādās LOR, vēl pēc pāris stundām arī neirologs. Un atkal tumšs un kluss ir meža ielokā…
Pa vidu atkal nereāli uzleca spiediens, ko pati juzdama lūdzu pamērīt – jā, esot gan par traku, nu tad beidzot uzlika sistēmu. Arī vēlu vakarā atkārtoti lūdzu personālam uzlikt spiediena kontroli, kas tur taču ir pie katras gultas automàtiski.
Vēlu vakarā mani gribēja izmest ārā, lietojot tradicionālo atbildības neuzņemšanās formulu – ārstēsietes ambulatori. Pirmkàrt, ir svētku laiks, kad nekur neviens ambulatoriski neārstē. Otrkārt, kāpēc tad es jau 11 stundas tobrīd esmu šeit, bet joprojām nav uzsākta nekāda virzība. Ne jau aiz laba prāta cilvēks, kas ikdienā praktiski netērē mediķu laiku, pirmssvētkos dodas uz slimnīcu.
Laikam jau ir bažas, kā kāds cienījams dakteris, pa telefonu konsultējot, teica – Dace, tagad tev ir jāpacīnās par savu dzīvību. Tad nu es cīnos. Un vēroju no malas Stradiņu centrālo nervu – uzņemšanu. Un tas, ko es redzu, man ļoti nepatīk – gan mēs “De facto”, gan citi kolēģi regulāri taisa par to raidījumus, bet nekas jau nav mainījies: neticama vidējā medpersonāla arogance, ciniskums, nevērība, pofigisms, pacientu apsmiešana, ignorēšana… Un es vēl varu kaut kā pati par sevi pastāvēt, pati aiziet uz labierīcībām, pati kaut ko palūgt, bet ja cilvēks galvas sāpēs visu laiku pāris stundas vaid, kas tas par troksni, lai kaut ko dara (pīkstošie uznemšanas monitori, no kuriem tiešām varēju traka palikt, klausoties tos 7-8-9-10 stundas), tad par atbildi seko skaļš sanitāra komentārs, ka te nav viesnīca un kapos gan esot klusi…
Ir daži izņēmumi – bārdains, liels džeks, laikam sanitārs, kas pie katra lūguma laipni ir klāt un visu izdara, arī māsiņa moduļos, kurp mani pusnaktī pārveda, lai var kaut cik pagulēt, ir ļoti jauka, bet kopējā aina – draugi, nav labi. Bet šī ir Latvijas vadošā universitātes slimnīca un tās uzņemšana. Es varu tikai atkārtot manu raidījumu “Province” varoņu tik bieži teikto – bet tas taču ir par manu naudu! Par ko tieši es maksāju nodokļus? Šobrīd man nav atbildes uz šo jautājumu.
Un vēl pēdējās šābrīža pārdomas, n-tās stundas klausoties apkārt esošo citu vājnieku nemitīgos, diemžēl neatbildētos lūgumus pēc palīdzības vai kaut cilvēciskas līdzjūtības, atcerējos, kad pirms pāris gadiem ar kolēģiem Aiju Kincu un Ivanu Milovu filmējām tepat Stradiņos “Netīro zonu”, mēs paši vilkām pilno kovidekipējumu un smokot, svīstot, nevarot paelpot – tā noteikti bija skarbākā filmēšana manā nu jau 28 darba gadu TV režisora pieredzē, mums bija skaidrs mērķis – parādīt, ka kovids eksistē un, galvenais, atbalstīt mediķus – mēģināt parādīt, cik smagos, pārcilvēciskos apstākļos viņiem jācīnās ar slimību, ar savu vājumu un cilvēku stulbumu.
Vēl pēc gada, ļoti, ļoti vēloties pateikties mediķiem par viņu izturību, brīžiem varonību, gan kopā ar kolēģiem izremontējām nožēlojamā skatā esošu māsu istabu vienā šo pašu Stradiņu nodaļā, gan arī pašā pandēmijas karstumā, kad nekur nekas nevarēja notikt, atvedām arī Stradiņu mediķiem Carnival Youth koncertu – džeki aukstumā, slapjumā, kailām rokām, dzīvajā spēlēja koncertu par velti- cienot, novērtējot mediķu darbu un pateicoties par to.
Joprojām ticot un cerot, ka tūlīt tūlīt arī šeit Stradiņos atkal sastapšu kādus no tik daudzajiem brīnišķīgajiem mediķiem, kuru taču Latvijā ir daudz daudz, noteikti arī šeit kaut kur noteikti viņi ir…”
Nākamajā dienā pēc šiem notikumiem Dace pastāstīja, ka ir mājās. Naktī viņa sūtīta prom, bet viņai bijis bail doties prom. No rīta pasaukusi dakteri un pateikusi, ka dodas mājās: “Jo šobrīd es Stradiņiem neuzticos.”
