Trīskārtējā olimpieša varoņdarbs 1
“Mūsu tanki ielauzās Rīgā rītausmā. Viens no tiem nostājās K. Barona ielā kontrolēt krustojumu ar Dzirnavu ielu. Tankists pacēla torņa lūku un, vērīgi skatīdamies apkārt, ieraudzīja, ka no blakus mājas pagraba izdrāžas vairāki vīrieši. Viņi bija septiņi. Tie pieskrēja pie tanka, aizgūtnēm saukdami vienu pašu vārdu: “Paldies!” Vīri raudāja.” Šādi kādu ļoti cilvēcisku epizodi Latvijas galvaspilsētas ielās drīz vien pēc padomju karaspēka ierašanās vācu armijas jau pamestajā pilsētā 1944. gada 13. oktobrī atspoguļoja žurnāls “Ogoņok”. Izrādās, ka žurnāla korespondenti bija satikuši Emanuelu Jeruhmanovu, kurš tagad bija stājies darbā par inženieri 2. maizes fabrikā, bet nacistu okupācijas gados spējis izglābties no bojāejas holokaustā. Viņš tad arī bija viens no tiem septiņiem vīriešiem, kuru patvērums kara laikā bija neliela noliktava K. Barona ielas 17. ēkas pagrabiņā.
“Ogoņok” rakstā bija cildināts arī šo cilvēku glābējs slēpju veikala un sporta inventāra darbnīcas īpašnieks slavenais vieglatlēts Artūrs Motmillers, Parīzes (1924), Amsterdamas (1928) un Berlīnes (1936) olimpisko spēļu dalībnieks, astoņkārtējs Latvijas meistars un daudzkārtējs rekordists garajās distancēs. Viņa 1933. gada sasniegums (2.41:38,2) maratonā Latvijas rekorda statusā noturējās veselus 19 gadus. Traģisks paradokss, bet jau dažus mēnešus pēc šīs publikācijas A. Motmilleru apcietināja un no 1945. gada janvāra līdz 1946. gada aprīļa beigām viņš bija spiests pavadīt LPSR IeTK cietumā Rīgā un PSRS IeTK labošanas darbu nometnē “Tagillag” Sverdlovskas apgabalā. Kaut arī čekas apsūdzībā A. Motmilleram bija inkriminēta “piedalīšanās arestēto padomju pilsoņu spīdzināšanā 1941. –1944. gadā Rīgā”, kā arī strādāšana par korespondentu “fašistiskajā žurnālā “Laikmets” un pretpadomju satura rakstu publicēšana”, šie apvainojumi izrādījās baltiem diegiem šūti, turklāt desmit liecinieki bija snieguši liecības par viņa nopelniem ebreju glābšanā. Kā noskaidrojis vēstures doktors Kaspars Zellis, apsūdzība par padomju pilsoņu spīdzināšanu bija cēlusies no propagandas raksta laikrakstā “Sporta Pasaule”, ka A. Motmillers kopā ar vēl citiem sportistiem pēc vācu karaspēka ienākšanas Rīgā 1941. gada vasarā ieradies komandantūrā un pieteicies “boļševiku tīrīšanas darbā”, ko viņš pats vēlākā izmeklēšanā kategoriski noliedza. Arī “Laikmeta” žurnālists A. Motmillers izrādījās tikai “uz papīra”, jo īstenībā viņa vietā par diviem kilogramiem sviesta mēnesī rakstus rakstīja žurnāla tehniskais redaktors Eduards Tūbelis, sagādājot savam draugam darba grāmatiņu, kas ļāva dzīvot un brīvi pārvietoties pa Rīgu, un slēpt savā darbnīcā no Rīgas geto izbēgušos ebrejus.
Dažādās liecībās par A. Motmillera dalību ebreju glābšanā ir minēti septiņi līdz vienpadsmit viņa izglābtie cilvēki. Tomēr vismaz viņa paša un vairāku glābto ebreju liecībās, kas mūsdienās ir apzinātas A. Motmillera LPSR VDK krimināllietā Latvijas Valsts arhīvā, ir nosaukti deviņu izglābto ebreju vārdi – brāļi Harijs, Aleksandrs, Īzaks, Arturs, Mozus, Jakovs Ritovi, E. Jeruhmanovs, Moisejs Šecens un Mendelnorms. Pirmie divi bija viņa paziņas no sporta aprindām un kopā ar E. Jeruhmanovu slēpās pie A. Motmillera jau no 1943. gada jūlija, kad viņš tiem palīdzēja izbēgt no piespiedu darbavietas t. s Forburgas kvartālā (Eksporta un Ausekļa ielas rajonā). Pārējie ebreji nonāca pie A. Motmillera pēc viņu aizbēgšanas no Mežaparka koncentrācijas nometnes “Kaiserwald” fabrikas “Lenta” Jelgavas ielā 1944. gada augustā. Slēptos ebrejus A. Motmillers apgādāja ar pārtiku un centās viņus iedrošināt, regulāri informējot par stāvokli frontē un nenododot pat tad, kad reiz kāda vācu žandarmērijas patruļa aizturēja viņu Rīgas Centrāltirgū.
Atgriezies no padomju ieslodzījuma, A. Motmillers turpināja darboties tirdzniecībā un strādāja par juvelierizstrādājumu veikala vadītāju. 1975. gadā, vairākas reizes viesojoties pie slavenā olimpieša, viņa dzīvesstāstu pierakstīt izdevās tolaik jaunajai sportistei, tagad Latvijas Sporta muzeja vadošajai pētniecei Ritai Apinei. Tobrīd A. Motmillers šo savu veikumu īpaši neizcēla, bet atcerējās, ka viņa slēptie deviņi cilvēki diendienā mitinājušies 6 x 5 metru nelielā telpā, kur gan gulējuši, gan ēduši. Citreiz nācies viņus paslēpt arī speciālā aiz sienas ierīkotā trīs līdz sešus metrus garā un tikai pusmetru šaurā ejā. Kad pie viņa ieradušies padomju virsnieki – jau pieminētā žurnāla “Ogoņok” korespondenti, viņi pārsteigti pētījuši visas sienas, ar acīm meklēdami pēdas kādai slēptuvei. Sākumā cilvēki dzīvojuši labi un draudzīgi, bet vēlāk šaurības, neziņas un pastāvīgās apdraudētības apstākļos pieaugušas ķildas un nesaskaņas. Vienam no slēptajiem ebrejiem reiz sākušās smagas zobu sāpes un bijusi vajadzīga pat ķirurģiska operācija, ko turpat viņu slēptuvē veikusi latviešu ārste Guna Vigdorčuka, kuru uzņēmīgais A. Motmillers bija atvedis uz mazo pagrabiņu K. Barona ielā.
