Latvijā
Sabiedrība

Uldis Šmits: Kā agresīvas militāras darbības, bloķētas ostas un cilvēku nogalināšana var būt atbilstoši “starptautiskajām tiesībām un valstu likumiem”?7


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Rūpes iemūžināt Putina režīmu nemaz nav pieminēšanas vērtas, jo galvenais ir gādība par ļaužu labklājību, nacionālajām vērtībām un vēsturisko patiesību – tādu secinājumu ne bez ironijas izdarīja daudzi, kuri mazliet sekoja Krievijas Konstitūcijas grozījumu kampaņā iesaistīto propagandistu stāstiem. Arī visa šā pasākuma iniciatora vēstījumiem. It īpaši vēstures jomā.

Konstitūcijas uzlabotais variants citstarp liegs “mazināt” Tēvijas aizstāvju “varoņdarba nozīmīgumu”. Tas, spriežot pēc vispārējā politiskā konteksta, attiecas uz sarkanarmijas varonīgajiem darbiem un sasaucas ar jau agrāk (2014) pieņemto likumu, kas draud ar kriminālatbildību tiem, kuri izplata apzināti melīgu informāciju “par Padomju Savienības darbību Otrā pasaules kara laikā”.

Šādas ļaunprātības uzskatāms piemērs varētu būt Eiropas Parlamenta 2019. gada 19. septembra rezolūcija, kurā kārtējo reizi nosodīti totalitāro režīmu, respektīvi, nacionālsociālistiskās Vācijas un staļiniskās PSRS noziegumi un agresijas akti, sākot ar Molotova–Ribentropa paktu.

Nez kāpēc tieši šo, nevis kādu citu līdzīga satura Eiropas rezolūciju Putins nebeidz vien sirsnīgi lamāt, pretstatīdams tai vēstures “patiesās mācības”, kuras padomju skolas grāmatas līmenī izklāstītas arī jau daudz apcerētajā žurnāla “The National Interest” portālā 18. jūnijā publiskotajā rakstā. Tajā, atgādināsim, sacīts, ka Baltijas valstu sagrābšanas jeb “inkorporācijas process” esot noritējis atbilstoši “tā laika starptautiskajām tiesībām un valstu likumiem”.

Mums tas nevilšus liek atcerēties astoņdesmit gadus vecus notikumus. Varbūt vispirms to, ka PSRS jau 1940. gada jūnija vidū vēl pirms ultimātu izvirzīšanas Baltijas valstīm sāka pret tām agresīvas militāras darbības, piemēram, bloķēja ostas, okupēja Igaunijai piederīgo Naisāres salu un uzbruka Latvijas robežsargu postenim Masļenkos, kur tika nogalināti vai pakļauti varmācīgai aizvešanai vairāki Latvijas pilsoņi, arī civiliedzīvotāji – iespējams, pirmie upuri, kuru skaits vēlāk okupācijas apstākļos līdz ar masu represiju kampaņām ieguva milzu apmērus. Iepriekš minētais gan nekādi nevarēja būt atbilstošs “starptautiskajām tiesībām un valstu likumiem”, arī “tā laika” un pat vēl agrāka laika – ne.

Tāpat kā viss Kremļa emisāra Andreja Višinska vadītais “process”, kas uzņēma apgriezienus 1940. gada jūlijā. Jo nav jābūt tieslietu korifejam, lai saprastu, ka tajā laikā pieņemtie lēmumi bija Satversmes un Saeimas vēlēšanu likuma kliedzošs pārkāpums.

Nerunājot par jūlija vidū sarīkotajām t. s. tautas Saeimas vēlēšanām zem okupācijas armijas stobriem un tikai ar vienu pielaistu Maskavā akceptētu kandidātu sarakstu, kuri, tādā veidā kļuvuši par tautas priekšstāvjiem, pasludināja Latviju par Latvijas PSR un, protams, rupji pārkāpdami Satversmi, lūdza ņemt lielajā saimē. Kaut nemaz nebija solījuši to darīt.

Baltijas valstis līdz attiecīgajiem augusta datumiem, kad, saskaņā ar padomju vēstures versiju, tajās līksmi izskanēja sociālistisko revolūciju beigu akordi, skaitījās neatkarīgas. Turklāt Maskavai bija izdevīgi turēties pie šā formālā fakta, lai iztēlotu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksiju kā baltiešu brīvas gribas izpausmi.

Taču aresti, spīdzināšanas un deportācijas uz varen plašo notika jau 1940. gada vasaras pirmajā pusē. Dokumentu publikācijas liecina, ka Višinskis rosīgi konsultējis savu priekšniecību, kādas personas būtu izsūtāmas konkrēti no Latvijas, un, pēc vēsturnieku aptuvenām aplēsēm, 1940. gada jūlijā vien tie varētu būt ne mazāk kā simts piecdesmit cilvēku, pārsvarā latviešu elites pārstāvju.

To, cik kopumā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pilsoņu vēl pirms šo valstu “iestāšanās” (izmantosim Putina terminu) PSRS nonāca ieslodzījuma vietās Padomju Savienībā, ir grūti noskaidrot. Attiecībā uz daudziem neesot pieejamas krimināllietas, kuras pret viņiem ierosināja, ja vispār ierosināja, okupācijas vara saskaņā galvenokārt ar slaveno Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. pantu.

Saistītie raksti

Kas deva pamatu celt arī diezgan traģikomiskas apsūdzības Latvijas valsts augstiem ierēdņiem, piemēram, ka tāds un tāds “īstenoja valdības politiku”. Proti, Rīgas, nevis Maskavas politiku.

Iespējams, mūsdienu Baltijas valstu valdībām vajadzētu aktīvāk iestāties pirmām kārtām par 1940. gada baigajā vasarā represēto personu lietu pieejamību. Tās varētu pavērt varbūt cinisma ziņā unikālu 20. gadsimta vēstures ainu, raisīt pētnieku īsti globāla mēroga interesi un radīt skaidrāku izpratni par to, kas bija vai nebija un arī ir vai nav atbilstīgs starptautisko tiesību normām.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.