Uzdod veidot infrastruktūru AES 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija atbalstījusi priekšlikumu Enerģētikas likumā noteikt normu, ka Latvijas sistēmas operatoram ir pienākums nodrošināt nepieciešamo infrastruktūru atomelektrostacijas (AES) būvniecībai Latvijas teritorijā.
Tāpat tika atbalstīta norma sistēmas operatoram uzdot nodrošināt nepieciešamo infrastruktūru AES ieslēgšanai sistēmas operatora tīklā.
Komisijas sēdē deputāts Kārlis Šadurskis (“JV”) pauda idejai atbalstu un aicināja Latviju beidzot sākt darbu pie AES izbūves, ņemot vērā, ka atomenerģija, ja tā tiek izmantota pareizi un tiek novērsti drošības riski, ir zaļa. Arī Krišjānis Feldmans (“K”) atbalstīja priekšlikumu, paužot, ka būtu nepieciešams dzirdēt speciālistu viedokli par to, kur, cik ilgā laikā un par kādām izmaksām Latvija AES varētu izbūvēt.
Viņš minēja arī to, ka ir nepieciešams sākt darbu arī ar sabiedrību, lai izskaidrotu cilvēkiem, ka pašlaik tiek runāts par jaunas tehnoloģijas AES, nevis tāda veida kodolreaktoriem, kādi savulaik bija PSRS. Komisija atbalstīja priekšlikumu, kurā Ministru kabinetam tiek uzdots izvērtēt regulējuma atbilstību AES darbībai Latvijā un līdz 2022. gada 30. septembrim iesniegt Saeimai ziņojumu par AES būvniecības lietderīgumu Latvijā. Veicot izvērtējumu, valdībai būs jāņem vērā ģeopolitiskā situācija, kā arī energoresursu izmaksas un pieejamība.
Jāpiebilst, ka atomelektrostaciju ģeogrāfiskajam izvietojumam parasti ir divi svarīgi kritēriji. Pirmais ir ūdens pieejamība tuvumā, jo atomelektrostacijas tiek dzesētas ar ūdeni, kurš, jāpiebilst, šajā procesā nekļūst radioaktīvs vai citādi piesārņots.
Parasti AES izvieto pie pietiekami liela ezera vai upes. Otrs kritērijs ir pietiekami liela elektrības patērētāja tuvums, jo atomelektrostaciju darbība nav elastīga – tās nevar ne ātri ieslēgt, nedz izslēgt, tādēļ nepieciešams patērētājs, kuram pastāvīgi nepieciešama elektrība.
Latvijā šādiem kritērijiem varētu atbilst “Valmieras stikla šķiedra”, “Schwenk” cementa rūpnīca Brocēnos, Rīgas pilsēta un, potenciāli, ja tā darbība kādreiz tiek atjaunota, “Liepājas metalurgs”. Lielākā ekoloģiskā problēma, ko rada AES, ir nevis pašu staciju darbība, bet gan to radīto kodolatkritumu droša apglabāšana uz vairākiem simtiem gadu.
Eiropā (neskaitot Krieviju) šobrīd uzkrāti apmēram 60 tūkstoši tonnu izlietotas kodoldegvielas, 75% no tā atrodas četrās valstīs – vienā no vadošajām atomenerģijas izmantotājām pasaulē Francijā (30%), Lielbritānijā (20%), Ukrainā (18%) un Vācijā (8%). Lielākā kodolatkritumu uzglabātāja pasaulē šobrīd ir Krievija, kas sniedz šo pakalpojumu virknei valstu, tostarp ASV, Vācijai, Šveicei un citām, gadā nopelnot līdz pat 20 miljardiem ASV dolāru, kas gan galvenokārt tiek izmantoti pašas Krievijas kodolpiesārņojuma problēmu risināšanai, jo Krievijā ir apmēram 300 funkcionējošu kodolreaktoru, kas ir 20% no pasaules apjoma. Savukārt 85% no visa urāna pasaulē tiek iegūti sešās valstīs – Kanādā, Kazahstānā, Austrālijā, Nigērā, Nigērijā un Krievijā.
