Naudas droši vien pietika, ja jau palikāt tik ilgi! 1
Bali dzīvojot, es pat sāku pelnīt! Kādreiz Maskavā apguvu Krievijas ārsta Vladimira Šolohova atveseļošanās sistēmu. Metode palīdz līdzsvarot piecas sistēmas – ķermeni, elpošanu, vielmaiņu, emocionālo stāvokli un enerģētiku, tam izmanto kinezioloģisku pieeju, muskuļu testēšanu. Līdz ar to organismā ieslēdzas pašregulācijas mehānismi, un pārsteidzoši – zūd daudzas sāpes.
Mana Bali mitekļa kaimiņiene jutās slikti, ilgstoši klepoja, viņai sāpēja kakls. Piedāvāju palīdzēt. Viņai kļuva labāk, sajūsmināta teica: tas ir brīnums! Izstāstīja citai kaimiņienei. Palīdzēju arī viņai. Dažu dienu laikā par mani uzzināja daudzi, lūdza pieņemt. Sāka braukt pat no citas salas. Tāds dīvains, smieklīgs stāsts, kā Bali tiku pie naudas. Viss bija brīnišķīgi, taču manī arvien vairāk sāka mutuļot doma, ka esmu te aizsēdējusies. Gaisā karājās nerealizētais stāsts – ceļot vienatnē. Bali es sadraudzējos ar vairākiem cilvēkiem, viņi it kā aizvietoja manu ģimeni. Kad viņiem bija jāaizbrauc, kļuva ļoti skumji. Iedomājos par Džeimsu no Himalajiem – ak Dievs, kā gan viņš ik reizi varēja šķirties no jauniegūtiem draugiem, ļaut sirdij saplīst gabalos.
Tomēr sapratāt, ka jādodas prom no Bali?
Atvēru datorā Google Maps un ieraudzīju, ka Bali sala nav tik tālu no Jaunzēlandes. Super, es taču varu tā vienkārši – hop! – atrasties savā sapņu zemē. Biju par to sapņojusi, kopš redzēju Gredzenu pavēlnieku un citas filmas. Domāju – pasaule ir laba un droša, ar mani nekas slikts nenotiks, varu mierīgi atlaist kontroles važas. Devos uz Jaunzēlandi pēc piedzīvojumiem.
Trīs stundas pirms izlidošanas bankomātā aizmirsu bankas karti, vairs nebija laika to atdabūt. Es biju šokā! Histērijā zvanīju draugiem: ko darīt, vai tā ir kāda zīme?! Viņi apsolīja atsūtīt karti, lai lidoju vien.
Tas ir stāsts par to, cik lielā mērā vari nebūt situācijas noteicējs. Lidot uz Jaunzēlandi bez naudas – izrādās, arī tas ir iespējams.
Tomēr mani aizturēja robežsargi. Šķitu aizdomīga, jo ceļoju viena un vēl bez finansēm. Izprašņāja trīs stundas. Jautāja, vai vismaz kādu Jaunzēlandē pazīstu. Atteicu: zinu vienu cilvēku, un tas esat jūs…
Beidzot nonācu Oklendā. Devos fotografēt vulkānu apkārtni, tur paveras ļoti skaists skats uz okeānu. Tur bildēja arī kāds jauns cilvēks. Sākām pļāpāt. Viņš piedāvāja – brauksim tālāk kopā. Kāpēc gan ne? Piekritu.
Piekrastē viņš piepeši sāka stāstīt dīvainas lietas: ka pielūdz dievieti Zemi, ap gultu liek kristālus, par upuriem, kas jānes, asinīm… Piepeši atjēdzos – ko es daru! Bali draugi brīdināja, lai esmu uzmanīga, teica: tava dvēsele naivumā ir tik atvērta. Bet es jau pirmajā dienā dodos braucienā ar pilnīgi svešu cilvēku! Esmu vientulīgā pludmalē, ja ar mani kas notiks, neviens neuzzinās…
Sapratu arī to, ka vēl pirms pāris mēnešiem nekad nebūtu nokļuvusi tādā situācijā. Tātad esmu ļoti mainījusies.
