Kultūra
Kultūrpolitika

Vai laiks filmai par Arāju? Diskusija “LA” redakcijā par režisora brīvību un atbildību0


Skats no šoruden Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojušās izrādes “Katls” (režisore Ināra Slucka), kas balstīta uz ievērojamā latviešu kinorežisora Aivara Freimaņa pirmo un vienīgo romānu, kurš beidzas ar vārdiem: “..Varbūt ierakumi neizzūd tāpēc, ka varētu būt vajadzīgi vēl kādreiz?”
Skats no šoruden Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvojušās izrādes “Katls” (režisore Ināra Slucka), kas balstīta uz ievērojamā latviešu kinorežisora Aivara Freimaņa pirmo un vienīgo romānu, kurš beidzas ar vārdiem: “..Varbūt ierakumi neizzūd tāpēc, ka varētu būt vajadzīgi vēl kādreiz?”
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Latvijā ražotās vēsturiskās filmas, ar kurām esam tik dāsni lutināti pēdējā laikā, ir viens no kultūras baudījumiem, kas dažādās platformās pieejams arī ārkārtas stāvokļa laikā. Bagātīgā vēsturisko filmu raža turpinās arī šogad – janvārī pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša darbs “Pilsēta pie upes”, un gada beigās uz ekrāniem iznāks arī Dāvja Sīmaņa trešā vēsturiskā filma “Gads pirms kara”. Vēsturei veltītie kinodarbi izpelnījušies lielu sabiedrības interesi, tomēr daļa no tiem arī saņēmusi vēsturnieku kritiku par vēsturisko faktu pārāk brīvu interpretāciju. Arī Latvijas teātros pēdējos gados pirmizrādes piedzīvojušas vairākas izcilas izrādes, kuru centrā bijusi Latvijas vēsture (“Svina garša”, “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” u. c.).

 

Vai un kādas ir robežas režisora mākslinieciskās pašizpausmes brīvībai, un kurā mirklī sākas mākslas darba radītāja atbildība? Vai arī varbūt vēsture ir vienīgi telpa režisora fantāzijai? Par šiem un citiem jautājumiem spraigā diskusijā “Kultūrzīmju” redakcijā satikās režisori DĀVIS SĪMANIS, AIGARS GRAUBA un VALTERS SĪLIS, LU Latvijas vēstures institūta pētnieks Dr. hist. ULDIS NEIBURGS un Latvijas Okupācijas muzeja pētniece Mag. hist. INESE DREIMANE, literāte LIĀNA LANGA un LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Dr. MĀRTIŅŠ KAPRĀNS. Diskusija notika 12. martā – tieši pirms ārkārtas situācijas pasludināšanas valstī.

 

Spoguļojoties ar laiku

– Vai vispār refleksija par vēsturi ir atšķirīga atkarībā no tā, vai tā noris uz kinoekrāniem vai teātra skatuves? Dāvis Sīmanis 2015. gadā “Latvijas Vēstures Institūta Žurnālā” citē amerikāņu literatūrzinātnieku Heidenu Vaitu, kurš rakstījis: “Mums jāatceras, ka uz ekrāna redzam nevis pašus notikumus, bet atlasītus šo notikumu attēlus.” Vai teātrī ir līdzīgi?

V. Sīlis: – Man šajā ziņā ir grūti nodalīt teātri no kino, kā arī vizuālās mākslas un literatūras. Piekrītu viedoklim, ka refleksija vienmēr ir spoguļošanās ar laiku, kad mēģini atrast atbildes uz sev nozīmīgiem cilvēcības un izvēļu jautājumiem šajā brīdī. Protams, ir bijuši darbi, par kuriem domā – kā filma tas varētu būt pavisam grandiozi, tomēr es strādāju iztēles formātā, un tas pieļauj citādu pieeju, sarunas veidu. Tajā, ko stāstīt, noteikti arī ir atšķirības, tomēr tās vienmēr ir ļoti individuālas izvēles.

– Cik jums ir svarīga precizitāte vēstures notikumu atspoguļošanā, jo jūsu izrādes “Tikšanās vieta – 2. Rīgas pilsētas teātris” un “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” šajā ziņā atšķiras.

– Tas vienmēr ir jautājums par zināmo un nezināmo. Piemēram, “Liepājā – Latvijas galvaspilsētā” varam iztēloties sevi, zinām apstākļus, kādos izrādes varoņi atradās toreiz, bet šodien varam tikai tos iztēloties, mēģinot kaut cik aptvert viņu tā laika priekšstatu pašiem par sevi un vērtības, kas tomēr savā ziņā atšķīrās no mūsējām. “Tikšanās vieta – 2. Rīgas pilsētas teātris” – tur ar visiem precīzajiem rekvizītiem mēs tomēr arī realitātei piešķīrām zināmas korekcijas, piemēram, nedziedājām Latvijas valsts himnu trīs reizes kā oriģinālajā notikumā. Tajā pašā laikā – jā, centrā ir šis vēsturiskais notikums, un mēģinām runāt par tā nozīmību, ņemot vērā, ka nebūt ne visu tā dalībnieku tālākās izvēles bija varoņu cienīgas. Tomēr tas nemazina viņu izvēles spēku konkrētā brīdī. Par to arī ir šis darbs – ka neviens nav ideāls dzīvē, bet kādreiz mēs spējam pieņemt pareizu lēmumu un tas ir daudz. Tomēr Kārļa Ulmaņa runas laikā, kad skatītājiem ausīs skan arī komentāri, bija svarīgi pateikt to, kā viņš, veicot apvērsumu, šo demokrātisko valsti sagrāva. Ja par to nerunā, tad man liekas, ka mēs sāktu cilvēkiem stāstīt pasakas, kas viņiem ne vienmēr ir vajadzīgas.

A. Grauba: – Nocitēšu sevis reiz teikto “Rīgas sargu”sakarā: “Vēstures fakti ir tikai grodi, viss pārējais ir telpa fantāzijai. Citējot Marisu Vētru, mēs neveidojām vēsturisku filmu, mēs veidojām sirdsvēsturi. Ar filmu mēs mēģinājām uzrunāt cilvēku personīgi, risinot attieksmi pret tā laika notikumiem.” Par to arī Valters teica: mēs jau netaisām filmu par laiku, bet mēģinām noformulēt savas attiecības ar to. Piemēram, es centos ar minēto filmu nokārtot savas attiecības ar laiku par to, ka 1940. gadā atdevām savu valsti bez neviena šāviena. Runājot par vēsturi, stāsts vienmēr ir par faktiem un interpretācijām – vēsturnieki saka – kaut kas ir skaidrs tikai tad, ja balstīts konkrētos vēstures faktos un avotos. Tomēr – būsim atklāti – tālāk, šiem faktiem izejot publiskajā telpā, daudz kas ir atkarīgs no interpretācijas. Mēs zinām, ka PSRS nodevīgo Molotova–Ribentropa paktu un uzbrukumu Somijai interpretē ar argumentu, ka “mums bija ļoti svarīgi atbīdīt robežu tālāk no Ļeņingradas”, kas it kā attaisno visu pārējo.

– Tomēr jautājums ir arī par to, kurā brīdī esi radošs un kad sāc maldināt savu skatītāju?

– Radošā darbā vēsturisks fakts kalpo par iedvesmu. Parasti ikkatrs, šādu darbu veidojot, iepazīstas ar visu pieejamo materiālu un tālāk jau veido tēlu, kurā šī informācija kaut kā tiek interpretēta un pārstrādāta. Protams, režisors arī rēķinās ar auditorijas un sabiedrības kopumā pieredzi, prasmi atšifrēt šīs lietas un saprast, jo mūsu līdzšinējā pieredze jau darbojas līdzi, lai saprastu, kādā veidā tas spogulis izmantots. Taču kino un teātrim ir gan viena atšķirība – skatītājs kino uzskata vairāk par tīru mantu, viņam nez kāpēc šķiet, ka kino skatāmais tiešām pastāv vai arī tiešām nepastāv. Viņš nez kāpēc no kino pieņem mazāku nosacītību. Teātrim šajā ziņā ir vieglāk, jo tur detaļas nav tik precīzas un skatītājs nav pieradis visu aplūkot tik lielā tuvplānā kā kino.

 

Fakti vai sirdspiepildījums?

Liāna Langa
Foto: Timurs Subhankulovs

L. Langa: – Man liekas, ka tu, Aigar, runā par informētu, izglītotu sabiedrību, kas ir spējīga interpretēt. Bet spēles noteikumi mūsdienās daudzu un dažādu iemeslu dēļ ir mainījušies. Pusaudži, kas aiziet noskatīties filmu, par konkrētiem vēsturiskiem notikumiem nezina neko un neko arī nespēj interpretēt. Un tad ir jautājums par mākslas darba ietekmi, par to, vai mūsdienu režisori rēķinās ar to, ka šī pārsvarā gadījumu nav interpretētspējīga sabiedrība.

M. Kaprāns: – Šis šķiet diezgan elitārs skatījums uz auditoriju, jo daudz kas ir atkarīgs no specifiskās vides, kurā veidojušies vēsturiskie priekšstati. Jums, piemēram, ir nepastarpinātākas attiecības ar padomju laiku, un līdz ar to neizbēgami nevar būt vienāda izpratne par filmu, kura būs par šo laiku, ar jauniešiem, kuri nav to pieredzējuši. Skatīties, ka vieni ir zinošāki un otri nezinošāki, var un vajag, sevišķi, ja runa ir par vēstures politiku. Tomēr attiecībā uz režisoriem – nezinu, kā būs, ja viņi sāks skatīties – to taisīšu izglītotajiem un šo neizglītotajiem. Būs diezgan grūti trāpīt tādā vidējā Latvijas skatītājā.

L. Langa: – Nebiju domājusi uz šo jautājumu raudzīties no elitārisma pozīcijas. Drīzāk tie ir mani vērojumi un realitāte, ar ko esmu saskārusies, runājot ar pusaudžiem un saskaroties ar situāciju, ka viņiem nav šo zināšanu un viņi nespēj interpretēt.

M. Kaprāns: – Pirms dažiem gadiem Preiļos piedalījos vēstures skolotāju seminārā un kāds vēstures skolotājs, kuram bija tā ap piecdesmit, no tribīnes atklāti pateica: es nesaprotu, tā Latvija tika okupēta vai netika, kā man mācīt skolēniem? Tas ir stāsts par zināšanām jebkuras paaudzes ietvaros.

U. Neiburgs: – Vai tomēr šajā gadījumā jautājums drīzāk nav par komunikāciju un balansu? Jautājums ir par to, kas ir primārais – ka režisors piepilda savu sirds aicinājumu un spēj izveidot ļoti kvalitatīvu mākslas darbu, kurā gan nav precīzs faktu attēlojumā un riskē ar daļas auditorijas neizpratni. Vai arī top produkts, kur visi fakti ir savās vietās, bet tas neļauj izstāstīt pagātni citā – mākslas – valodā, lai gan pēdējā ir ļoti svarīga, jo runāt tajā atkal nav akadēmisku vēsturnieku uzdevums. Un vai režisors šajā gadījumā patur prātā, ka viņš varbūt ir atbildīgs ne tikai par paša radītā darba saturu, bet gan arī par to, kādu iespaidu tas atstās uz sabiedrību.

 

Brīvība, atbildība, dekonstrukcija

– Nocitēšu režisoru Dāvi Sīmani: “Mākslas filmām piemīt brīvība, un “patiess stāsts” uz ekrāna ir fikcija, tāpat kā pati filma.” Kā tas attiecas uz jūsu vēsturiskajām filmām?

D. Sīmanis: – Līdzsvaru starp māksliniecisko izteiksmi un vēsturisko autentiskumu nepanākt nekad, jo vienmēr būs dažādi viedokļi. Man nesen bija diskusija ar holokausta vēstures un holokausta kino vēstures salīdzinošo vēsturnieku Viljamu Hovardu Gvinu, kurš ļoti skaidri nostājas pozīcijā, ka kino tomēr jābūt lielākai vai mazākai saistībai ar avotos balstītu akadēmisku vēstures naratīvu. Vienlaikus, runājot par konkrētiem darbiem, konstatējām, ka tajos, protams, ir anahronoloģija jeb izmaiņas vēsturisko notikumu izklāstā vai kāda individuālā dramaturģija – tas nozīmē, ka tiek izcelti varoņi iepretī sabiedrībai vai kolektīvam. Ļoti daudzi elementi, kas tiek izcelti tāpēc, lai vispār kinodarbs pastāvētu. Tie vienmēr tur būs, un no tiem neizvairīties. Manuprāt, pastāv atbildība no autora puses, apņemoties veidot filmu vai izrādi par vēsturi. Aigaram patiešām ir zināma taisnība, kad viņš saka, ka realitātes pārslēgums teātrī un kino ir atšķirīgs – teātris jau paredz zināmu nosacītību un stilizāciju uz skatuves. Tas nozīmē, ka teātrī skatītājiem jāpiemērojas citiem uztveres nosacījumiem, kamēr kino attēls bieži pieļauj pilnīgu pārkāpšanu taipusē. Runājot par režisora atbildību, franču vēsturnieks Pjērs Sorlē savulaik teicis, ka vēsturiskām filmām, protams, nav iespējas radīt precīzu akadēmisku stāstu. Tomēr tās spēj veidot vēsturiskā laikmeta emocijas uz ekrāna, situāciju, kurā skatītājs nonāk. Šis ir arī ļoti tuvu, kā es to redzu, jo, manuprāt, tā ir viena no lietām, kas var aicināt skatītāju uz vēsturisku refleksiju, kas ir vissvarīgāk vēsturiskai filmai. Jo ir viena problēma, kas vienmēr paliks, – vēsturiskais kino darbojas kā ļoti spēcīgs politiskais instruments, jo pārfrāzējot – kam pieder stāsts uz ekrāna, tam pieder nākotne.

M. Kaprāns: – Jūs diskusijas sākumā izvēlējāties citēt īstu intelektuālo teroristu – Heidens Vaits uzskatīja, ka starp literāru un vēsturnieka rakstītu naratīvu vispār nav nekādas atšķirības; ka tie abi ir vienādi pēc kvalitātes un veida, jo nodarbojas ar notikumu selekciju. Viņš gan teica, ka vēsturi pilnībā dekonstruēt arī nevar – piemēram, kad nonāk līdz holokaustam. Kaut vai tāpēc, ka upuri dzīvi, un te varbūt arī parādās atbildība no filmas vai izrādes veidotāja. Nezinu, kā tas ir “Nameja gredzena” kontekstā – varbūt tad var pavisam brīvi lidot.

A. Grauba: – Tas ir labs arguments – faktiski atbildības saite veidojas ar tuvākajām paaudzēm, kas reāli bijušas tajā notikumā iekšā. Kaut kā līdz šim, pieskaroties tam laikam, neesmu sadūries ar tādu pretstāvi, visi citi man gan ir brukuši virsū.

– Varbūt tas ir iemesls, kādēļ režisori izvairās radīt filmas par pēdējām desmitgadēm, lai gan tā, protams, nav vēsture klasiskā izpratnē. Teātros gan šī refleksija nebaidās arī no nesenās vēstures, kuras liecinieki vēl mūsu vidū.

V. Sīlis: – Pirmais jau vienmēr ir stāsts, un, taisot darbus par šo laiku, ir gadījušās situācijas, kad, piemēram, kā “Leģionāru” (par šo Ģertrūdes ielas teātrī iestudēto izrādi 2012. gadā V. Sīlis tika nosaukts “Spēlmaņu nakts” Gada režisora nominācijā. – A. B.) gadījumā, kad viesizrādēs Zviedrijā mēs satikām kungu, kuram bija izdevies izbēgt un netikt izdotam Padomju Savienībai. Ar mūsdienu stāstiem bieži ir tā – faktos tu nekļūdies, bet taisnība ir palikusi katra pusē. Ar vēstures darbiem man nav bijušas tik asas diskusijas kā, piemēram, ar “Veiksmes stāstu” (Nacionālajā teātrī, 2016. – A. B.), kas ir par Latvijas pēdējo gadu vēsturi, ekonomiskās krīzes laiku, politiķu izvēlēm, kurām ir sāpīgas sekas, bet kuras viņi vēlas aizstāvēt par katru cenu. Tad tas kļūst ļoti asi, un arī es to esmu izjutis. Taču es nekur nemānījos, varbūt kaut kur saasināju emocijas, bet nekur nelietoju melīgus faktus. Jautājums arī par to, kur mēs novelkam robežu dramatizēšanai, un vienmēr jau kaut kur mazi meli sanāk.

 

Māksla un vēsture – vai vajag jaukt?

I. Dreimane: – Sākot melot, jau apstāties nevar un pašam sāk zust tās robežas. Man ir pilnīgi vienalga, vai runa par teātri, kino vai literatūru, redzu tikai to, ka ir absolūta autoru mākslinieciskā brīvība un pilnīgi nekādas atbildības pret vēstures faktiem.

– Vai jums pašai rakstīt vēsturisku romānu bija vieglāk tāpēc, ka esat vēsturniece?

– Man bija vēlme rakstot atbrīvoties no tā, kas manī bija mazliet par daudz uzkrājies, atklājot diezgan smagu jaunu tēmu papildinājumu un apvienojot ar diezgan sarežģītu gadu personiskajā dzīvē. Man pašai bija patīkams pārsteigums, kad tas tika izdots grāmatā. Es nevarēju atļauties fantazēt – piemēram, ka kaimiņš kaimiņu liek sarakstā un čekistiem ar to nav nekāda sakara.

V. Sīlis: – Nedaudz par to, kāpēc teātrī dažreiz samazinās faktu precizitāte. Izrādē “Mežainis” (tā tapusi kā pētījums par patiesu dzīvesstāstu – pēdējo mežabrāli, latgalieti Jāni Pīnupu. V. Sīlis par to saņēma 2017./2018. gada “Spēlmaņu nakts”nomināciju kā Gada režisors). – A. B.) ir stāsts par brāli un māsu, un šajā ģimenē bija vēl viens brālis, tikai par viņu gandrīz neviens neko nerunāja. Pašās izrādes beigās pasakām – jā, šis ir fiktīvs stāsts un ģimenē bija trīs cilvēki.

I. Dreimane: – Tie jau ir sīkumi, sliktāk ir, ja, runājot par Pirmo pasaules karu, uzvelk Otrā pasaules kara uniformas, jo smukāk izskatās, utt. Mākslas radītāju atbildība slēpjas faktā, ka mākslas darbos – teātra izrādēs, filmās, grāmatās u. c. – minētām lietām laika gaitā ir tendence kļūt par vēsturisku faktu.

U. Neiburgs: – Man liekas, ka abas šīs jomas – mākslu un vēsturi – nevajag jaukt. Ir tieši labi, ka ir atšķirības interpretācijā.

I. Dreimane: – Bet cilvēkiem tiek melots.

U. Neiburgs: – Konkrētā V. Kairiša filmas epizode jau demonstrē nacistu propagandu, kā tas vēlāk tika cilvēkiem atspoguļots, nevis ka tas tā arī vienmēr notika.

 

(Ne)ērtā simbioze: režisors un vēsturnieks

– Kāda ir klātesošo režisoru pieredze ar vēsturnieka iesaisti filmas vai teātra izrādes tapšanā: cik tā ir būtiska; cik bieži un kurā stadijā notiek?

A. Grauba: – Piemēram, “Rīgas sargos” mēs strādājām kopā ar Juri Ciganovu, kā arī bijām savākuši visu iespējamo materiālu par bermontiādes notikumiem. Tieši tāpat, arī veidojot “Sapņu komandu 1935”, – visu par tā laika sporta notikumiem.

– Bet filmā “Rīgas sargi” vienalga ir lielas atkāpes no vēsturiskajiem faktiem.

– Vēsturnieki mani palabos, bet, vai nav tā, ka brīdī, kad Bermonts uzbruka Rīgai un kad Latvijas valdība bija pārvākusies uz Cēsim un karaspēkam tika dots uzdevums atkāpties, pretošanās Bermonta uzbrukumam kaut kādā mērā sākās kā stihiska pilsētas iedzīvotāju atteikšanās pamest pilsētu un doties prom. Pēc būtības – kur šeit ir nepatiesība? Mans vectēvs stāstīja par savu onkuli, kurš bija saticis Kārli Ulmani un kopā ar viņu iedzēris šņabīti. Nekas līdz galam nav zināms. Lielajā vēstures ēkā ir iespējams viss – protams, kaut kādās robežās. Man nebija tāda plāna – aizslēpties aiz kāda vēsturnieka muguras. Par šo stāstu esmu atbildīgs es pats.

I. Dreimane: – Bet, vai tad tā nav sadarbība – starp režisoru un vēsturnieku?

D. Sīmanis: – Atbilstība vai neatbilstība vēstures faktiem vienmēr būs ļoti subjektīva lieta, tomēr skaidrs, ka vēsturiskie konsultanti ir nepieciešami – tā ir atbildība pret stāstu, ko stāsti. No otras puses, vai ir iespējams izveidot jebkāda veida uztveramu mākslas darbu, kurā netiktu veiktas nekāda veida korekcijas par labu kādiem citiem mākslas darbā piemītošiem elementiem, tikai sekojot vēsturnieka preskripcijai? Interesanti, ka kino vēsturiskā naratīva politizācija sāka parādīties 30. gadu sākumā, kad Holivudas industrija sāka veidot dažādas filmas, ar vēsturi brīvi darbojoties. Sevišķi tas skāra filmas, kas bija saistītas ar Pilsoņu karu Amerikā. Tika izveidots speciāls nosacījums, ka filmām par vēsturi noteikti jābūt vēsturiskajam konsultantam. Realitātē tā bija ailīte titros, aizpildīta ar kādu vārdu, un ASV tā ir turpinājies vēl līdz šim. Eiropas vēsturi ASV bieži joprojām māca pēc Holivudas filmām par to. Tomēr mēs nevaram arī teikt, ka konsultanti nav vajadzīgi, tie ir nepieciešami, lai dotu ieskatu konkrētajā laikmetā un novērtētu pietiekami radikālas faktu interpretācijas. Tomēr, vai mākslas darbs var pilnībā sekot šim uzstādījumam – visticamāk, ka ne. Turklāt arī es esmu akadēmiski izglītots vēsturnieks un man ir tiesības uz viedokli. Var arī rasties situācija, kad rodas vēsturiskās nesakritības, ko nav pamanījis ne autors, ne vēsturiskais konsultants. Man bija tāda filma “Escaping Rīga” (2014), kurā stāsts ir par Jesaju Berlinu un Sergeju Eizenšteinu. Tajā ir aina no Ļeņingradas, kur 1945. gadā Berlins ierodas, lai tiktos ar Annu Ahmatovu. Un tur staigā noplucis suns, kurš vienkārši bija tajā konkrētajā vietā, kur mēs filmējām šo epizodi. Kad rādījām šo filmu Maskavā dokumentālo filmu festivālā, vēsturnieki kopumā to uztvēra ļoti pozitīvi, sauca par autentisku darbu, tomēr kāds pavaicāja – kāds gan var būt suns Ļeņingradas blokādes beigās, kad visi suņi bija apēsti? Ir kaut kāda situācija, nejaušība, kas var kļūt vēlāk par problēmu.

M. Kaprāns: – Es gan to neuzskatītu par problēmu, jo šis suns filmā ir arī ļoti spēcīgs simbols. Tomēr, skatoties uz to, kas saražots simtgades programmas ietvaros, tieši tas, cik režisoram kino vai teātrī ir izdevies radīt sarežģītus personāžus, ir mēraukla veiksmīgai sadarbībai starp konsultantu un režisoru. Kas ir slavenā seriāla “Sarkanais mežs” panākumu atslēga – tieši šī personāžu sarežģītība. Viens no pašlaik ievērojamākajiem Lietuvas vēsturniekiem Sauļus Gribkausks, kurš padziļināti pēta padomju laiku, veltījis tam ļoti atzinīgus vārdus, atzīstot, ka Lietuvā nekas tāds nebūtu iespējams, jo nacionālo partizānu tēma ir pārāk mitoloģizēta.

I. Dreimane: – Saistībā ar šo seriālu runa nav tik daudz par personāžu sarežģītību, kā par to, ka tiek sekots patiesajai notikumu gaitai. “Sarkanais mežs” tiešām ir paraugs, kā mākslinieciskā grupa var strādāt kopā ar vēsturisko konsultantu un ņemt vērā viņa ieteikumus.

 

 

Vai laiks filmai par Arāju?

D. Sīmanis: – Ieguvums jau ir tas, ka pēdējā laikā ir pastiprinājies darbs pie vēsturisko naratīvu dziļākas izpētes, un ceru, ka nākotnē tas vēl paplašināsies. Vēsturiskajam kino Latvijā ir tendence būt, mums varbūt pietrūkst spēcīga mūsdienu naratīva, mēs atskatāmies vēsturē, meklējot tur lielos stāstus. Šobrīd, kad izskanējusi iniciatīva par konkursu šāda veida filmām, jau pati ideja par to vērtējama pozitīvi. Tomēr būtu svarīgi neiekļūt situācijā, kad nodarbojamies ar divām lietām – pašglorifikāciju un pašviktimizāciju. Ir ļoti daudz arī neērtu stāstu, kur arī mums būtu jāuzņemas nacionāla līmeņa atbildība.

M. Kaprāns: – Es, piemēram, sagaidītu, lai vai nu kino, vai teātrī parādītos Viktora Arāja tēls – Uldis Neiburgs šobrīd gatavo publicēšanai Viktora Arāja prāvas pierakstu. Tas būtu viens īsti tumšs personāžs.

I. Dreimane: – Bet kāpēc mums kārtējo reizi būtu jāvelk uz ekrāniem lietas un personāži, ko nevajadzētu celt nacionālo varoņu līmenī?

A. Grauba: – Ir svarīgi, kā tādā gadījumā ir nolikti svaru kausi. Es esmu priecīgs, ka vēsture kinodarbos vispār pašlaik eksistē mūsu ikdienā. Filmām jābūt visādām – gan par varoņiem, gan antivaroņiem. Man liekas, ka tagad jau gan teātrī, gan kino ar šo saturisko piesātinājumu ir izveidojies atbalsta punkts, ka es būtu gatavs arī skatīties filmu par Arāju.

D. Sīmanis: – Piekrītu teiktajam par antivaroņiem, tomēr problēma ir tajā, ka kino bieži darbojas uz mūsu spēju izjust empātiju pret galveno varoni. Ja filma būtu par Arāja prāvām, tad notiktu tas, ka kādā mirklī mēs varbūt sāktu nožēlot šā vecā, slimā cilvēka dzīvi.

M. Kaprāns: – Nē, šai filmai vajadzētu būt par ļaunuma ģenēzi.

– Vai jūs, Valter, būtu gatavs iestudēt izrādi par šādu antivaroni?

V. Sīlis: – Indivīds vienmēr ir tas interesantākais. Piemēram, paskatoties mūsdienu notikumus, liekas interesanti, ka ASV prezidents pārsauc vīrusu par ārzemju vīrusu, lai tiktu pārvēlēts, vai arī es uztraucos par to, kā uztaisīt pirmizrādi, kaut gan ir daudz lielākas problēmas, kas nāk virsū (diskusija notika 12. martā, neilgi pēc tās šajā dienā Latvijas valdība pieņēma lēmumu par ārkārtas stāvokļa ieviešanu. – A. B.). Šajos lielajos notikumos viss sastāv no mazām izvēlēm un mazām kļūdām, kas reizēm kļūst par grandiozām kļūdām. Tas ir vienmēr interesanti. Un ļaunuma ģenēze – tā ir ļoti būtiska tēma par to, kā mēs pieļaujam šo briesmīgo kļūdu. To vienmēr var atrast individuālajos stāstos, un tad ir jāsaprot, kā panākt, lai šis individuālais liktenis nereprezentē veselu vēstures posmu.

U. Neiburgs: – Manuprāt, tas, kā pietrūkst, – mums nav nevienas augstvērtīgas mūsdienu spēfilmas par latviešu leģionāriem. Cik zinu, tad viens režisors šai tēmai jau ir pieķēries. Es arī ļoti augstu vērtēju JRT izrādi “Vectēvs” – kā celmlauzi tās atspoguļošanai teātrī. Lai gan arī tur daži stāsti līdz galam netiek izstāstīti.

I. Dreimane: – Lūk, cilvēks ar unikālu likteni, kas ir laikmeta atspoguļojums – Latviešu leģiona virsnieks un nacionālais partizāns, Vācu krusta zeltā kavalieris Kārlis Mūsiņš (1919–1955), kurš bija viens no pirmajiem brīvprātīgajiem, kas devās uz fronti, pēc kara Kurzemē aizgāja mežā un vēlāk līdz 1953. gadam Ziemeļvidzemē darbojās kā nacionālo partizānu grupas komandieris.

L. Langa: – Jāņem vērā, ka arī sabiedrības uztvere ir ļoti mainījusies – ja taisām filmu par ļaunuma ģenēzi ar nolūku izgaismot to katrā no mums, tad mani personīgi šokē sabiedrības uztvere, ka šāda varoņa izvēlēšanās nozīmē viņa glorifikāciju. Par ļaunuma ģenēzi vajadzētu runāt. Tas ir tā, kā Valentīna Freimane savā grāmatā “Ardievas Atlantīdai” ļoti delikāti norādīja, ka absolūti lielākā sabiedrības daļa samierinājās ar ebreju geto. Un tad ir jautājums – vai viņi nezināja vai nevēlējās zināt. Līdzīgi kā tagad no ārzemēm Latvijā iebraukušie par karantīnu. Manuprāt, tas ir absolūts mākslas uzdevums – par to runāt, nevis tikai nodarboties ar atsevišķu vēstures personību glorificēšanu. No tā, izņemot labu garastāvokli, cita pienesuma nav.

M. Kaprāns: – Glorifikācija ir risks, jo nekad nevari zināt, kā to auditorija uztvers un kāda būs reakcija. Taču jau pats fakts, ka tagad var parādīties šādi personāži – Arājs tika pieminēts tikai kā simbols, viņa vietā var būt kāds cits –, jau kaut ko liecina par vēsturisko apziņu sabiedrībā.

V. Sīlis: – Šekspīram ir luga “Ričards III”, kas neatbilst faktiem gandrīz nemaz, bet tajā pašā laikā runā par to, kā sabiedrību var nomanipulēt pilnīgi pretēji tās vēlmēm. Tajā pašā laikā, ja ir kāda lielāka patiesība, ko izstāstīt, diez vai vajadzētu lietot šīs metodes – mums tagad ir tādi varoņi, kuri varētu šādas metodes lietot. Vēsture var palīdzēt, arī lai runātu par manipulācijām, kas notiek mūsdienās.

I. Dreimane: – Būtiski, ka vēsturniekiem aizvien parādās jauni materiāli, nāk jauni fakti, veidojot jaunu izpratnes līmeni par kādu tēmu. Ne vienmēr tas dziedē traumas vai ir tieši saistīts ar cēloņiem un sekām, bet to nevar ignorēt. Par daudziem vēsturiskiem notikumiem – arī par holokaustu – mēs dzīvojam ar mūsdienu izpratni, bet tajā laikā parastais cilvēks netika informēts par vāciešu plāniem, mazpilsētās vispār tas viss notika zibenīgi. Tas mani arī satriec “Pilsētā pie upes” – ka jau mēnesi iepriekš visi tenko.

D. Sīmanis: – Konfrontācija starp vēsturniekiem un filmu veidotājiem ir bijusi vienmēr. Par teātri ir mazliet grūtāk runāt – turklāt, ja runa par Valtera Sīļa izrādēm, tad tas drīzāk būtu dokumentālais kino, kur ir iespējama daudz lielāka faktu precizitāte. Nekad nebūs tā, ka pastāvētu unikāls konsenss starp vēstures izpēti un vēsturisko mākslas darbu radīšanu. Tas, kas jau tagad daļēji notiek, – tiek meklēti tilti un sadarbības modeļi kopīgu interešu virzienā.

L. Langa: – Man šķiet ļoti svarīgi, lai tad, kad notiek publiska saruna par šiem jautājumiem un vēsturniekiem ir būtiski iebildumi pret kādu lietu atainošanu, darbu autori arī nevis taisnotos, bet publiski izskaidrotu, kādēļ izvēlējušies tieši tādus izteiksmes paņēmienus.

D. Sīmanis: – Pēdējā laikā tieši šī lieta ir aktivizējusies.

M. Kaprāns: – Pēdējos gados vēsturiskajā kino ir izteikta žanriskā daudzveidība, un “Pilsēta pie upes” ir spilgts piemērs, kad atspoguļojumā ienāk cits žanrs. Un, ja par leģionāriem uztaisīs komēdiju, piemēram, melno komēdiju, tad tas jau būs kaut kas nākamais.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
“Latvijas Koncerti” aicina uz Senās mūzikas festivālu
2 dienas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Piepildījušās kultūras cilvēku izskanējušās bažas. Radošo personu atbalsta mērķprogramma – izgāzusies?
3 dienas
JD
Jūlija Dibovska
Kultūra
In Memoriam: Juris Kronbergs (1946–2020) – dzejnieks, draugs
3 dienas

Lasītākie

IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 1
4 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sociālajos tīklos pārsteidz video, kā vējš daudzdzīvokļu namu pagalmā ar neticamu spēku nogāž milzīgu koku
2 stundas
GN
Gunārs Nāgels
Pasaulē
Gunārs Nāgels: Par “Simpsoniem”, “bikšu lomām” un rasu vienlīdzību 2
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pāvilostas mērs iepirkumos izkrāpj 236 159 eiro, bet KNAB samaksā smieklīgu sodu
3 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Korupcija vai nekompetence? Štelmahers atklāj patiesību par daudzkārt lietojamo higiēnisko masku iepirkumu
Intervija 14 minūtes