Vai sešgadnieks ir skolai gatavs? 9
Ja ģimenes locekļiem ir dažādi ieskati par to, vai viņu sešgadniekam rudenī jāsāk iet skolā vai tomēr labāk vēl padzīvoties bērnudārzā, palīdzēt novērtēt bērna gatavību skolai var psihologs un testi.
Bērns ir gatavs skolai tad, kad viņš pats izsaka noteiktu vēlēšanos turp doties – tā pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem stāsta semināros un to viņi saka vecākiem. Tomēr – vai ar šo vēlmi, kā arī ar lasītprasmi un rēķinātmāku pietiek, lai septembrī sešgadnieku palaistu pulkā, kur viņš būs kopā ar daudziem gadu vecākiem bērniem? Vai viņš spēs koncentrēt uzmanību, disciplinēti nosēdēt stundās? Arī par to jādomā. Psiholoģe Iveta Aunīte teic, ka viņa reti vecākiem, kuru atvasēm rudenī vēl nebūs septiņi gadi, iesaka lolojumus jau palaist pirmajā klasē.
Rotaļāties un apgūt robežas
“Manuprāt, visu uzsvaru bērna attīstībā liekot uz intelektu, tiek pieļauta kļūda,” spriež psiholoģe. Daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs bērni par maz spēlējas un nepietiekami to dara arī mājās, jo vecākiem šķiet – jo vairāk nodarbosies intelektuāli, jo mazie būs skolai gatavāki. Pirmsskolniekiem ir jāspēlējas! Kustību aktivitātes attīsta ne mazāk kā mācību process. Lai viņiem ir puzles, mozaīkas, smiltis smilšu kastē! Jāļauj arī līdzdarboties virtuvē. Arī pirmajā, otrajā, trešajā klasē, bērnam pārnākot no skolas, ir jārotaļājas! Ja vecāki saka – nu jau esi liels, ko nu vairs spēlējies – tad atvasei nolaupa bērnību.
Vecākiem jābūt ļoti uzmanīgiem – nav jāsalīdzina brālīša un vecākās māsas attīstība: sešu gadu vecumā puikas intelektuālajā attīstība no meitenēm atpaliek apmēram par pusgadu. “Tāpēc, ja runājam par sešgadnieka laišanu skolā, var gadīties, ka meitenes – jā, bet zēnus, visticamāk, ne. Sagatavošanas grupas bērni parasti uz dārziņu iet ar lielu prieku, vienīgais, nepatīk gulēt pusdienlaiku.
Ar ko atšķiras bērnudārzs no pirmās klases? Bērnudārzā bērns mācās un saka: “Es gribu!” Skolā viņam tas jādara obligāti, grib vai ne. Tāpēc, sākot iet skolā, jābūt skaidram priekšstatam par jēdzieniem “drīkst”, “nedrīkst” un “jādara”. Psiholoģe stāsta, ka šīs robežas būtu jāapgūst pirmsskolā, diemžēl netrūkst jaunāko klašu skolēnu, kuriem tās svešas. Proti, daudzās ģimenēs bērns ir centrā, galvenais, nolikts uz pjedestāla, taču šādā veidā iemācīt robežas nevar. Ne tikai skolā, bet arī dzīvē daudzi aiziet, domājot, ka viņiem viss atļauts.
Kad daži zobi jau atdoti fejai
Māka rakstīt un lasītprasme vien vēl nenosaka, vai bērns labi jutīsies un iederēsies skolā. Ir tests, kas ļauj par to gūt priekšstatu: bērnam piedāvā izvēlēties, kurā no trim dažādām skolām viņš vēlas mācīties. Pirmajā – bērni tikai rotaļājas, ka ir skolēni, otrajā – gan rotaļājas, gan arī ir īsti skolēni, lasa, raksta, rēķina, un, visbeidzot, trešajā – ir īsti skolēni. Vēl kāds veids, kā novērtēt gatavību skolai, – vismaz četru (citos avotos – sešu) piena zobu vietā jau izauguši pastāvīgie.
Mazajam arī jāprot veikt šādas fiziskas kustības:
* pārliekot galvai labo roku, pilnībā aptvert kreiso ausi (kreiļiem – otrādi);
* jānostājas ar sāņus izstieptām rokām un tad priekšā tās jātuvina tā, lai tieši saskartos abi rādītājpirksti;
* vismaz minūtes laikā pašam jāsasien kurpju šņores;
* 15 sekundes jāspēj nostāvēt tikai uz vienas kājas un pēc tam 15 sekundes – uz otras.
“Nedrīkst ignorēt faktu, ka līdz apmēram 10 gadu vecumam bērni domā konkrēti. Tāpat kā bērnudārzā, arī pirmajā, otrajā klasē uzdevumi grūtības nesagādā. Tad sākas teksta uzdevumi, kas prasa abstrakto domāšanu. Tie, kam tā vēl nav attīstījusies, ar šiem uzdevumiem netiek galā. Skolotāji to nosauc par mācīšanās traucējumiem, vecāki meklē speciālistu palīdzību, kaut gan tie nav nekādi mācīšanās traucējumi – bērns tikai agrāk aizgājis uz skolu. Atstāt uz otru gadu trešajā vai ceturtajā klasē nav risinājums, jo tā arī bērnam ir liela emocionāla trauma.
Ja mazais cilvēks netiek galā ar uzdevumu, tas ir ļoti demotivējoši. Savulaik psihologi veica pētījumu, bērnu grupai piedāvājot atrisināt uzdevumu, kas apzināti bija izveidots pārāk sarežģīts. Pēc tam deva otru uzdevumu, ar kuru parastā situācijā šie paši bērni būtu tikuši galā ļoti viegli, taču pēc iepriekš piedzīvotās neveiksmes viņi padevās savai nespējai.
Nav iespējams paredzēt, kurā brīdī bērns sāks domāt abstrakti. Psiholoģe atceras gadījumu, kas ilustrē sešgadnieka konkrēto domāšanu: “Bērna klātbūtnē mamma pateica tādu frāzi – saprotiet, mans bērns man ir uzkāpis uz galvas! Uz to mazais tūlīt reaģēja: “Mammiņ, kāpēc tu melo! Es tev neesmu uzkāpis uz galvas!””
Aicinot ģimeni nesteigties ar sešgadnieka sūtīšanu skolā, I. Aunīte iesaka apdomāt arī kādu praktisku aspektu. Strādājošiem vecākiem ir svarīgi, ka pirmsskolas izglītības iestādē bērns tiek pieskatīts līdz pašam vakaram, bet skolā stundas beidzas jau pusdienlaikā. Ļoti būtiski, lai sākumskolas posmā bērns pēc skolas tiktu sagaidīts mājās, nepaliktu viens.
Gatavs ieklausīties, uztvert, pieņemt
Bērnam, kurš gatavs skolai, ir jāprot uzzīmēt zīmējumu pēc parauga. Šī prasme ir rādītājs – skolā tāfele – burtnīca, ekrāns – burtnīca – ir ikdiena. Vecāki var paši testēt bērnus, pajautājot, piemēram, šādus jautājumus: “Kādas automašīnu markas, piemēram, “BMV”, tu zini?” – vai: “Kādus augļus, piemēram, ābolus, tu zini?” Ja bērns atbildē ietver pieaugušā piedāvāto variantu (O, es zinu bumbierus, ābolus, ananasus, banānus, apelsīnus), tas nozīmē, ka viņš ir gatavs uztvert informāciju, ko sniedz cits cilvēks. Tātad – gatavs mācīties, ieklausīties, uztvert, pieņemt.
“Redzes atmiņa, kas attīstītās piecu – septiņu gadu vecumā, ir garants labām sekmēm skolā,” atgādina psiholoģe. Ko var darīt vecāki? Braucot kopā ar bērnu, visu laiku kaut ko rādīt un pēc tam prasīt: kādā krāsā bija tas un tas? Cik vārtiem mēs izbraucām cauri, lai te nonāktu? Mērķis – lai bērni mācās, trenējas, atceras, ko viņi redzējuši, un lai prot par to pastāstīt.
Stingru, draudzīgu un prasīgu
Sešgadnieks reizēm baidās no skolas, ja ģimenē ir vecākie brāļi un māsas un ja mazais ir bijis klāt kādā nepatīkamā situācijā, kurā vecāki ir skolēnu rājuši par atzīmēm vai par uzvedību. Pēc laiciņa lielais sāks mazo baidīt: “Redzēsi, kad tu aiziesi uz skolu, kā tad būs!” Jaunākajam pašam vēl nav priekšstata par skolu, un viņš tic tam, ko saka lielie. Reizēm grēko vecāki paši, sakot: “Nu, tagad jau tu vēl vari visādi izdarīties, bet skolā vairs tā nevarēs!” Viņiem šķiet, ka tā atvasi pedagoģiski sagatavo, bet patiesībā biedē.
“Reizēm vecāki, ja ir iespēja izvēlēties, jautā: kādā skolā sūtīt?” stāsta I. Aunīte. “Ja runājam par sākumskolu, mans viedoklis – nevis skolai ir nozīme, bet gan pirmajai skolotājai. Es ieteiktu izvēlēties draudzīgu, prasīgu un stingru skolotāju. Daudziem bērniem trūkst stingrības, mēs viņus pārlieku žēlojam, pārlieku hiperaprūpējam. Nesaku, ka visus, taču daudzus gan. Mūsu bērnībā nebija iedomājama situācija, ka bērns nesveicina skolotāju vai uzrunā viņu ar “tu”. Šī uzruna veicina uzticēšanos, bet samazina distanci. Esam iebraukuši no viena grāvja otrā – no ļoti stingras pedagoģijas pārgājuši uz pārāk vaļīgu.” Psiholoģe atgādina, ka, lai kā vecāki vēlētos bērnam palikt apakšā spilventiņu pirms katra “kritiena”, reizēm tomēr ir jāļauj nokrist un piedzīvot, kādas sekas būs neizpildītam mājasdarbam vai aizmāršībai, nepaņemot līdzi burtnīcu. Bērnam pašam jāiemācās sakārtot skolas somu.
Runājot par spēju veidot attiecības ar vienaudžiem, speciāliste teic: sākumā grūtāk veicas tiem, kuri ģimenē ir vienīgie un līdz piecu gadu vecumam dzīvojuši mājās kopā ar kādu pieaugušo. “Sagatavošanas grupās viņi tomēr ātri vien iemācās saprasties ar citiem, jo piecu gadu vecumā parādās vajadzība pēc vienaudžiem. Intelektuālā ziņā vienīgie bērni bieži vien ir daudz attīstītāki tieši tāpēc, ka viņiem ir kontakts ar pieaugušajiem un viņiem ir daudz individuālas uzmanības.”
Jānovērtē arī tas, kādam emocionālajam tipam bērns atbilst. Ja viņš ir jūtīgs, viegli ievainojams, saraudināms, tad lai sešos gados vēl paliek dārziņā, paspēlē lomu rotaļas.
“Atsevišķos gadījumos, ja bērns patiešām ir gatavs skolai gan intelektuālā ziņā, gan psiholoģiski, nebūtu prātīgi nelaist viņu skolā tikai aiz vēlmes pagarināt bērnību. Ja vēlāk viņš aizietu uz skolu ar ilūziju, ka visu zina, var palaist garām to brīdi, kad jau kaut ko nezina – tad būs robi mācībās,” rezumē I. Aunīte.
Noderīgi
Latvijas Vecāku atbalsta biedrība vecākiem un pirmsskolu pedagogiem rīko desmit stundu bezmaksas lekciju kursus “Pozitīvs skolas sākums”. Iveta Aunīte tur ir lektore, viņa mudina vecākus pieteikties kursos: “Tur stāstām gan par audzināšanas korekcijas metodēm, gan par emocionālo atbalstu bērniem.”
