Karjeras kāpums un tad… veģetatīvā distonija līdz pat redzes zudumiem. Lindas Rotbergas spēka stāsts 0
“Daudzi domā – stress ir ikdienišķa parādība. Bet pienāk brīdis, kad tas sāk līt pār malām un pat maina visu dzīvi,” saka Linda Rotberga. Viņai bija lielisks kāpums karjerā, laba alga un stabils darbs Veselības inspekcijā, Zāļu uzraudzības un kontroles nodaļā. Un vēl – veģetatīvā distonija, kas sekoja pa pēdām.
Kā tev šķiet, vai slimību kaut kas izprovocēja?
Darbā bija jārisina būtisks jautājums par ļoti dārgām zālēm. Spiediens bija milzīgs. Vajadzēja atklāt pārkāpumu, uz manis gūlās visa atbildība. Pirmdien bija paredzēta pārbaude.
Sestdien nevarēju neko ieēst, domāju, ka esmu saķērusi vēdera vīrusu, lai gan citu simptomu nebija. Svētdien pēkšņi jutu, ka visu ķermeni pārņem kņudošs nemiers, trauksme, nelāgā sajūta pastiprinājās.
Ārste izrakstīja viegli nomierinošas tabletes un slimības lapu. Dzēru tās, bet jutu, ka kļūst sliktāk. Piecas dienas nevarēju ne ēst, ne gulēt.
Varēju glābties, tikai staigājot, izjoņoju visus Rīgas mikrorajonus. Gāju arī naktī. Trūkos augšā, apģērbos un devos laukā.
Kādu rītu uz kāpnēm piepeši pārņēma baisa sajūta – sirds stājas! Viss, tūlīt miršu! Tā, Linda, tu neesi piecas dienas ēdusi, gulējusi, esi iztērējusi visas organisma rezerves, un tagad mirsi. Zvanīju ģimenes ārstei, bet viņa neatbildēja.
Tā bija panikas lēkme?
To sapratu tikai vēlāk.
Pēc tam sākās citādi simptomi. Kādu rītu piepeši zaudēju samaņu. Attapos, ka esmu nokritusi koridorā, skapis sagāzies, matu lakas pudeles sakritušas kaudzē.
Pēc tam bija vēl vairākas ģībšanas epizodes. Baidījos vispār doties ārpus mājas, jo ja nu atkal tā notiek…
Vienmēr pieskatīju, vai maciņā ielikts personu apliecinošs dokuments.
Tad sākās redzes zudumi. Priekšā balts plankums, redzu tikai tam apkārt, it kā kāds spīdinātu acīs spilgtu gaismu. Baidījos sēdēt pie automašīnas stūres – ja nu tā notiek uz ceļa?
Ķermenis deva zīmes?
Ķermenis it kā teica: pievērs, lūdzu, man uzmanību, pirms neesmu radījis pamatīgas veselības problēmas. Tiklīdz viens simptoms beidzās, sākās kaut kas cits. Ģimenes ārste mani centīgi sūtīja uz dažādiem izmeklējumiem, taču analīžu rezultāti vēstīja tikai vienu – viss turas normā.
Mani māca bezcerība. Teicu sev: nu tu esi izgāzusies visās jomās – darba nav, vīra nav, veselība čupā, viss beidzies. Beidzot tika noteikta diagnoze – obsesīvi kompulsīvie traucējumi, veģetatīvā distonija…
Par to, kā Lindai izdevās atveseļoties un ko viņa var ieteikt izmēģināt arī citiem, lasiet žurnāla 36,6°C novembra numurā vai tā elektroniskajā versijā!
