Karīna Tatarinova: “Domāju, ka katram zālē sēdošajam izrāde dos kādu patiesības graudu, ko varēs atpazīt arī sevī.”
Karīna Tatarinova: “Domāju, ka katram zālē sēdošajam izrāde dos kādu patiesības graudu, ko varēs atpazīt arī sevī.”
Publicitātes (Armanda Kaušeļa) foto

“Vēlamies parādīt reālo dzīvi.” Saruna ar aktrisi Karīnu Tatarinovu 15

Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Tests: kurš no bērniem ir visjaunākais? Tava izvēle atklās tava prāta un intuīcijas vienreizējās spējas
Kremlis skaidro, kāpēc Putins nevar iet bojā aviokatastrofā kā citi pasaules līderi 143
TV24
Krievi ved prom raķetes no Krimas. Par ko tas liecina? 162
Lasīt citas ziņas

Piektdien, 12. maijā, Liepājas teātra Mazajā zālē koncert­zālē “Lielais dzintars” pirmizrādi piedzīvos režisora Mārtiņa Kalitas iestudētā britu dramaturģes Šeilas Dileinijas luga “Medus garša” (1958). Tas būs stāsts par sarežģītām mātes (Helēna) un meitas (Džozefīne) attiecībām, un, tā kā māti vairāk interesē alkohols un attiecības ar kārtējo mīļāko, Džo izmisīgi meklē pati savu dzīves ceļu, kas ne vienmēr noved pie labākajām izvēlēm. Helēnas lomā – aktrise KARĪNA TATARINOVA. Lugas dramatismu veido gan smagie sociālie apstākļi, gan mīlestības trūkums, ko izjūt abas sievietes, cenšoties to kompensēt, kā nu katra prot. Autore lugā nevairās runāt par sarežģītām tēmām – pusaudžu grūtniecību, vientulību un citām.

Ar aktrisi Karīnu Tatarinovu runājam gan par lugā pausto vientulību un izmisumu, gan par teātra lomu mūsdienās, gan arī par režisores Karīnas Tatarinovas pandēmijas laikā sākto projektu – iestudējumiem Liepājas Radio teātrī, kuram nu jau rit trešā sezona.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Izlasot vārdu salikumu “Medus garša”, prātā nāk kaut kas mīlīgs, veselīgs, salds… Bet par ko stāsta jūsu izrāde?

K. Tatarinova: – Precīzi nezinu, kā domājusi autore, taču lugas nosaukumam “Medus garša” varētu būt atsauce uz Saula vārdiem Bībeles Zālamana 1. grāmatā: “Es tikai pagaršoju nedaudz medu un nu man jāmirst.” Tas simbolizē baudu, laimes mir­kli, kas atstāj sekas uz visu dzīvi. Arī lugas varoņi pirms zaudējumiem piedzīvo šo medus garšas sajūtu. Režisors Mārtiņš (Kalita) uzsver, ka luga ir par vientulību, un, tas tiesa, abas galvenās varones, Helēna un Džo, ir ļoti vientuļas.

Tomēr, manuprāt, vientulību cilvēki sev rada paši, tā ir mūsu dzīves uztvere, veids, kā dzīvojam šo dzīvi, kā izturamies pret līdzcilvēkiem, jo, ja cilvēks ir pašpietiekams, viņš arī tuksnesī nebūs vientuļš. Domāju, ka ļoti egocentriski cilvēki ir vientuļi. Tāda ir Helēna – egocentriska un izmisusi –, un viņas izdzīvošanas instinkts un veids ir ļoti traumējošs apkārtējiem, galvenokārt – viņas pašas meitai. Lielu lomu spēlē arī atkarības, turklāt ne tikai redzamās – no alkohola, vīriešiem, kuri visdrīzāk arī Helēnu uztur.

Man liekas, ka Helēnai ir nepārtraukta nepieciešamība būt uzmanības centrā, būt gribētai, iekārotai, viņa pastāvīgi uzķeras uz solījumiem un lētiem uzmanības apliecinājumiem. Tas ir tāds vientulības izmisums – patikt, būt vajadzīgai kādam, kas tevi mīl. Iespējams, to viņa bērnībā īsti nav saņēmusi, kaut gan lugā par Helēnas bērnību runā diezgan maz, tik vien, ka māte bijusi stingra un neviens par meiteni nav īpaši rūpējies.

– Liekas, jūs aprakstāt stāstus no ikdienas ziņu virsrakstiem – vientulība, izmisums…

Reklāma
Reklāma

– Tādas atsauces var būt jebkuros laikos, šobrīd gan, ņemot vērā, kas notiek ap mums, tas tiek uztverts saasinātāk. Kovida laiks daudziem ir bijis ļoti traumējošs, kaut gan bija arī tādi, kuriem tieši piedzīvotā izolācija palīdzēja sakārtot gan iekšējās, gan ārējās lietas, kurām mūslaiku straujajā dzīves ritmā bieži nepietiek laika un vēlēšanās. Bet vientulība un izmisums pastāvējuši vienmēr. Īpaši pēc lieliem satricinājumiem – kariem, pandēmijām…

– Varbūt mūsu laikā, kad cilvēki vismaz sociālajos tīklos izrunā savas problēmas, ir vieglāk? Jūs esat spēlējusi ļoti dažādas varones, agrāk atklāties, runāt skaļi mēdza mazāk.

– Nemāku teikt, vai tagad ir vieglāk. Pašlaik, pirms pirmizrādes, esmu tieši šīs lugas stāsta varā. Helēna savu vientulību neizrunā, problēmas nerisina, viņa melo pat sev, gluži kā Skārleta no “Vējiem līdzi” domāšanu atliek uz rītdienu.

Mūsu laiks piedāvā psihoterapeitus, lai, ja pats nespēj risināt problēmas, varētu rast palīdzību. Bet ļoti daudzi to nedara, turklāt nemaz neatzīst savas problēmas. Man liekas, ka agrākajos laikos cilvēks kaut kā pats nonāca pie tā, ka savas problēmas jāmēģina atrisināt pašam, pašam jāspēj arī domāt un sevī iedziļināties, pieņemt lēmumus. Protams, var jautāt, vai cilvēki to darīja.

Daudzos gadījumos jau cilvēks nemaz nespēj lūgt palīdzību. Helēna, gluži tāpat kā daudzi jebkuros laikos, ir no tiem, kas “par to domās rīt”, aizlej acis un domas ar alkoholu vai arī ar kādu citu apreibinošu vielu. Un tikai tāpēc, ka nezina, kā risināt! Tādi cilvēki raksturīgi jebkuram laikam. Iespējams, mūsu laikā dzīve ir tik šausminoši ātra un informācijas daudzums tik apreibinošs, ka grūti atrast pareizo ceļu, un izdzīvot ikdienu ir grūtāk nekā jebkad agrāk. Mūsu ķermenis jau nemaz netiek līdzi apkārt esošajai informācijai.

– Izrāžu laikā teātrī itin kā apstādināt laiku un šo nebeidzamo informācijas plūsmu; stāstāt skatītājiem par citu dzīvi, varbūt pat par pavisam svešām problēmām. Ko no šīs izrādes varētu gūt skatītājs?

– Nē, mēs stāstīsim par šo, ne citu dzīvi. Tāds ir arī lugas rašanās iemesls – autore vēlējās parādīt reālo dzīvi. Mēs arī to vēlamies.

Teātra izrāde, tāpat kā jebkurš mākslas darbs vai muzikāls pārdzīvojums, arī kino, iespaido, rezonē uz skatītāju vai klausītāju. Kādu iespaidu tas uz katru atstāj, nav paredzams – katram ir sava pieredze un skatījums, ko autori un iestudētāji nevar zināt. Katrā gadījumā šī ir viena no situācijām, kas sastopamas dzīvē, ir gan šādas ģimenes, gan atsevišķi cilvēki.

Varbūt kādam skatītājam šī izrāde dos iespēju ieskatīties šajā pazīstamajā vai svešajā dzīvē un kaut ko saprast, kādi cilvēki dzīvo ap mums, kādi esam mēs paši. Domāju, ka katram zālē sēdošajam izrāde dos kādu patiesības graudu, ko varēs atpazīt arī sevī. Iespējams, kādam skatīties šādu dzīves izvērsumu būs sāpīga un skaudra pieredze. Taču bieži vien tieši tāds skaudrums rada vēlēšanos dzīvot pilnvērtīgāk, labāk, nekā skatoties ko izklaidējošu un dzīvi apliecinošu.

Izrādes fināls ir atvērts, man liekas, ka izrāde beidzas ar plusa zīmi…

– Ne tikai Liepājas teātris, arī citi Latvijas teātri pēdējos gados arvien vairāk stāsta par dzīves lielajā plūsmā neiekļautajiem, pabērniem, par sociālajām problēmām…

– Manuprāt, tieši tas ir mūsdienu teātra uzdevums. Taču teātrim nevajadzētu būt didaktiskam audzinātājam. Nē, tā nē. Jāparāda, ka šādas sociālās problēmas ir, jāpievērš tam uzmanība, lai mēs vienaldzīgi neietu garām.

Mums vajag saskatīt, redzēt. Jā, man tiešām liekas, ka teātra uzdevums ir parādīt sociālos slāņus, sociālās problēmas un pat piedāvāt risinājumu. Arī mūsu izrāde to piedāvā – varbūt ne gluži risinājumu, bet iespēju.

– Lugas tēma ir ļoti vajadzīga sarunai laikā, kad mūsu valstī uzrodas lietas, ar kurām policija netiek galā. Teātrī, mākslas valodā, par to runājat skaļi.

– Mākslas valoda tieši ir tā iespēja, kā runāt par šīm problēmām. Policija ir spēks, un to arī uztver kā spēku, tas bieži vien rada pretdarbību, noraidījumu. Mākslā, literatūrā, mūzikā un teātrī cilvēks ir atvērtāks, pieņemošāks un saprotošāks, vairāk gatavs sadzirdēt un ieraudzīt. Tāpēc, kā jau teicu – mākslas un teātra uzdevums mūsdienās ir aiznest cilvēkiem svarīgu ziņu un apjausmu, mēģināt raisīt dialogu, turklāt ne tikai verbālas pārdomas ar citiem, bet arī dialogu pašam ar sevi.

– Kā jūtaties mūsu Latvijā tagad, dažas dienas pēc valsts svētkiem?

– Ir labi apzināties, ka esam neatkarīga valsts. Jo īpaši uz to notikumu fona, kas notiek Ukrainā. Tiesa, ir daudz kļūdu, bet ir neatkarība. Daudz palaists vējā, daudzi izmantojuši ne gluži godprātīgus līdzekļus – es to visu dzirdu, apzinos, bet vairos par to burkšķēt, jo tam nav jēgas. Ja kaut kas nepatīk, vienkārši jāiet un jādara, jālabo. Arī mūsu izrādē lugas personāži meklē vainīgo, bet ko tas dod? Nevienam nepalīdzēs negatīvā vairošana, ir jāizsaka pretenzijas, bet ar apvainojumiem un runāšanu vien nebūs līdzēts. Ir jādara.

– Manuprāt, Liepāja ir viens no labajiem piemēriem, pilsētā ik pa brītiņam notiek kas interesants un labs. Un jūs pati, lai vairotu labas domas, aizsākāt Liepājas Radio teātri…

– Liepājas Radio teātra projekts turpinās, tam varu pateikties mūsu teātra producentei Zandai Borgai, mūs ļoti atbalsta arī Liepājas kultūras pārvalde. Iestudējumos piedalās Liepājas teātrī spēlējošie aktieri, iestudējam latviešu autorus un, veidojot dramatizējumu, ar viņiem esam ciešā sadarbībā.

Protams, esam pateicīgi Latvijas Radio teātrim, ar kura palīdzību mūsu raidlugas aizsniedz visus Latvijas klausītājus. Mūsu visjaunākais projekts ir Sabīnes Košeļevas “21. gadsimta mīlas stāsts”, turklāt tas ir ne tikai klausāms, bet arī skatāms! Sadarbojamies ar Liepājas Universitātes “Jaunajiem medijiem” un māksliniecēm Kristu Dinteri un Dianu Lelis un viņu audzēkņiem, rezultāts ir skatāms “Youtube” platformā.

Iespējams, Liepājā tagad labo vairo gaidāmais Eiropas kultūras galvaspilsētas gods, aizsākti daudzi jauni projekti. Ceru, ka līdz 2027. gadam pilsēta attīstīsies vēl plašāk, vēl daudz neizdarītu lietu. Turklāt ceru, ka 2027. gads būs notikums ne tikai viena gada garumā, bet arī kā atspēriena punkts jauniem ilglaicīgiem projektiem. Arī Liepājas teātra Mazajai zālei.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.