8. marts – sieviešu diena vēstures griezumā. Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim
3
Lai izstāstītu 8. marta kā svētku etimioloģiju mums jāatgriežas 20. gadsimta sākumā. 1908. gada 16. februārī, svētdienā, viena no galvenajām Ņujorkas sufrežistēm Moda Melouna (sufrežisms bija kustība, kas radusies 19. gadsimta beigās ASV, kuras mērķis bija sievietēm dot līdzvērtīgas vēlēšanu tiesības kā vīriešiem. Jaunzēlande 20. gadsimta sākumā pirmā deva sievietēm vēlēšanu tiesības) sarīkoja daudzu tūkstošu sieviešu demonstrāciju Ņujorkas ielās. Šo pasākumu vēsture atceras arī kā “tukšo katliņu maršu”, jo sievietes gāja ar kastrolīšiem un sita pa tiem ar karotēm. Šo gājienu policija ilgi nesaskaņoja, jo Ņujorkā svētdienās vienīgā atļautā izklaide bija bēres un cilvēku apglabāšana. Lai pasākumu atļautu, tas tika nosaukts par “pastaigu”. Tā bija pirmā reize, kad sievietes sāka iestāties par savām tiesībām.
Viņas prasīja labākus darba apstākļus rūpniecības uzņēmumos – samazināt darba dienu līdz 10 stundām; viņas prasīja izskaust mazgadīgo darbu – tas 20. gadsimta sākumā bija ļoti populārs – bērnus labprāt ņēma darbā, bet maksāja gauži knapi; bet galvenais – vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm. Šī pastaiga pa Brodveju jeb tukšo katliņu marš izskanēja ļoti skaļi pa visu pasauli, un jau nākamajā gadā Amerikas Socialistiskā partija (tāda pastāv vēl šobaltdien) pasludināja Starptautisko sieviešu dienu. Šī diena nebija 8. marts, bet pēdējā februāra svētdiena, jo svētdiena bija vienīgā brīvdiena cilvēkiem, kas strādāja rūpnīcās.
Starptautiskā līmenī šo sieviešu dienu par svētkiem padarīja vācu sociāldemokrāte Klāra Cetkina, kas 1910. gadā, izveidojot Starptautisko sieviešu internacionāli, pasludināja, ka pēc analoģijas ar starptautiskajiem darbaļaužu svētkiem – 1. maiju – ir nepieciešama viena diena gadā sievietēm, lai cīnītos par līdztiesību, par darba tiesībām, par līdzvērtīgu dzīvi blakus vīriešiem. Svinībām bija jānotiek februārī vai martā, godinot Parīzes komūnu ((Commune de Paris) bija sociālistiska un komunistiska pašpasludināta valsts, kas pastāvēja Parīzē no 1871. gada 18. marta līdz 1871. gada 28. maijam). Svinības tiešām katru gadu Eiropā arī notika, taču 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, starptautiskā sieviešu kustība sadalījās, sabruka sociāldemokrātu tēze, ka proletariātam nav dzimtenes. Daļa sociāldemokrātu devās aizstāvēt savas dzimtenes un dienēt savās armijās, bet sievietes (arī trauksmainas sociāldemokrātes) kļuva par medmāsām, arī piedalījās cīņās frontē. Mainījās arī sieviešu nodarbinātība – vīrieši nonāca frontē, krita, viņu vienkārši nebija, un sievietēm nācās uzņemties vīriešu darbus. Piemēram, līdz 1. Pasaules karam nebija iedomājams, ka lielajās pilsētās trmvaja konduktors varētu būt sieviete, bet karš piespieda mainīt šo paradigmu.
1921. gadā sanāca 2. Viskrievijas padomju sieviešu kongress, un nolēma par starptautisko sieviešu dienu iezīmēt to datumu, kad aizsākās Februāra revolūcija Krievijā, tā bija diena – 1917. gada 23. februāris, kad ar prasību pēc maizes desmitiem tūkstošu sieviešu izgāja Petrogradas ielās. Bet 23. februāris pēc vecās laika skaitīšanas sistēmas atbilda 8. martam pēc jaunās laika skaitīšanas sistēmas. Tā radās šī diena – 8. marts, kuru pakāpeniski pieņēma arī citas valstis, gandrīz visa pasaule – tieši kā strādājošo sieviešu solidaritātes dienu.
Līdz 1934. gadam Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas bija lielākā partija Latvijā, šos svētkus organizēja arī Latvijā. Tie nebija svētki mums šodien saprotamā izpratnē – sievietēm netika dāvāti ziedi un dāvanas, bet bija mītiņi, konferences, sapulces, kur tika pieprasītas sieviešu tiesības, apspriestas sieviešu tiesības. Latvijas Republikā šī diena nebija astotais marts, bet gan svētdiena gana tuvu šim datumam. Sākumā šī diena drīzāk tika svinēta februāra beigās, bet tuvāk 1934. gadam – aprīļa sākumā – lai varētu koordinēt sieviešu dienas svinēšanu ar 1. maiju. Divi pasākumi uzreiz sociāldemokrātiem deva plusiņus. Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā visas politiskās partijas tika aizliegras un arī šādi sieviešu svētki vairs netika svinēti.
Pēc otrreizējās Latvijas okupācijas no Padomju Krievijas 1945. gadā Starptautiskā sieviešu diena – 8. marts kļuva par abolūti ideoloģizētiem svētkiem – diena, kurā bija obligāti jāuzsver sieviešu ieguldījums revolucionārā kustībā, sieviešu ieguldījums proletariāta diktatūras izveidošanā, sieviešu ieguldījums Lielajā Tēvijas karā un sievietes loma komunisma celtniecībā.
1966. gadā PSRS pie varas bija nācis Leonīds Brežņevs, un ar Augstākās padomes lēmumu 8. martu pasludināja par svētku dienu. Tā kļuva par sarkano dienu kalendārā.
Bet astoņdesmitajos gados Latvijā tieši 8. marta svētki radīja ekonomikas transformāciju. Daudzi uzkrāja sākotnējo kapitālu. Visi vīriešiem, kas strādāja rūpniecībā vai lauksaimniecībā, mēģināja apsveikt sievietes, pasniedzot tulpes, bet citi atrada par labu esam pārdot visiem tulpes. Toreiz tie bija vienīgie ziedi, ko masveidā izplaucēt 8. martā. Latvieši sāka tulpes izplaucēt, vest uz pilsētām visā plašajā Padomju savienībā, audzēt tulpju sīpolus; tā viņi uzkrāja pirmo kapitālu un ieguva pirmo uzņēmējdarbības pieredzi.
