VIDEO: Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim par senu baltu apdzīvotu vietu – Kaļiņingradu jeb Karalaučiem
0
Vēl pirms otrā pasaules kara beigām Vintstons Čerčils centās panākt, lai pēc kara Vācija tiktu sadalīta sešās neatkarīgās valstīs. Josifs Staļins nepiekrita šim dalījumam, jo viņam šķita, ka ietekmi par šīm sešām valstīm iegūs Rietumvalstis, bet viņam pašam gribējās Vāciju kaut daļēji pārvaldīt.
Tādēļ pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā Vācija tika sadalīta četrās okupācijas zonās, bet bija viena zeme, par kuru Josifs Staļins Vinstonam Čerčilam un Harijam Trumenam teica – tā ir sena slāvu zeme, un tai jākļūst par Krieviju, un te nu runa bija par Kēnigsbergas apgabalu. Staļinam nebija taisnība – šajās zemēs slāvi nekad nebija dzīvojuši.
Austrumprūsijā senatnē bija dzīvojuši latviešiem un lietuviešiem radniecīga tauta prūši, kas runāja kuršiem, zemaišiem un jātvingiem līdzīgā valodā. No 13. gadsimta – četru vai piec gadsimtu laikā šī zeme bija absolūti pārvācota, un no latviešiem līdzīgi runājošiem bija palikuši tikai kurši pa kuršu kāpām un gar Baltijas jūras krastu. Visa pārējā kļuva par pilnīgi vācisku zemi ar galvaspilsētu Kēnigsbergu, ko mēs no vēstures zinām kā Karalaučus. Pēc Otrā pasaules kara beigām šī zeme atradās tiešā Padomju savienības pārvaldījumā. Austrumprūsijā Vācijas armijas pretošanos apspieda tikai 1945. gada aprīļa vidū – pēdējo Austumprūsijas pilsētu Pilavu ieņēma tikai 19. aprīlī. Pēc tam trīs mēnešus Austrumprūsijā darījās šausmas un haoss. Krievi izmantoja seno kara principu – uzvarošai armijai atdeva pilsētas izlaupīšanai, sievietes izvarošanai. Daudzi cilvēki vienkārši bez tiesas tika nošauti. Bet pēc kara Austrumprūsijā bija palikuši 120 tūkstoši vāciešu.
Pēc Otrā pasaules kara robežas tika pārbīdītas uz Rietumiem. Polijai Austrumu apgabali tika atņemti, bet atdotas vācu zemes Rietumos. Šīs robežu pārbīdes iezīmējās ar milzīgu vācu iedzīvotāju deportāciju. Apmēram 15 miljonu vāciešu bija spiesti pamest savas dzimtās mājas Čehijā, Slovākijā, Rumānijā, Polijā, Austrumprūsijā un pārvietoties uz Vāciju.
Josifs Staļins paņēma karti un lineālu un uzvilka līniju, sadalot Austrumprūsiju starp Padomju savienību un Poliju. Polijai tika nedaudz lielāks gabals nekā Padomju savienībai, bet Padomju savienībai tika visi rūpnieciskie rajoni, arī pati Kēnigsbergas pilsēta.
Šī teritorija bez jeb-mazākiem sirdsapziņas p[ārmetumiem tika iekļauta Padomju savienības sastāvā. Visi vācieši no turienes 2 gadu laikā pazuda, viņi tika izsūtīti, deportēti, izvesti. Līdz 1948. gada vidum Austrumprūsijā nepalika neviena dzīva vācieša. Visas pilsētas tika pārdēvētas krieviskos vārdos padomju daļā vai poliskos vārdos Polijas daļā.
Austrumprūsija sāka jaunu dzīvi. Ja pārvācošana šajā zemē notika 4–6 gadsimtu laikā, tad pārkrievošana – divu gadu laikā.
1946. gada aprīlī nomira Padomju savienības Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs Mihails Kaļiņins, teorētiskais Padomju valsts vadītājs. Tauta viņu sauca par “vissavienības stārastu”, bet Staļins – par “vissavienības āzi”, jo Kaļiņins nēsāja ķīļbārdiņu. Tas bija cilvēks, kurš skaitījās pirmais valstī, bet kuram nebija absolūti nekādas ietekmes. Nu tad nu Kaļiņina vārdā nosauca bijušo Kēnigsbergu par Kaļiņingradu. Pirms tam bija domāts par nosaukumiem “Sovetskaja”, “Daļņaja”, “Zapadnaja”. Arī apgabalu nosauca par Kaļiņingradas apgabalu. Tas vēl šobrīd ir tālākais apgabals uz Rietumiem Krievijas Federācijas sastāvā. Absolūti neloģisks šai valstij. Absolūti nevietā priekš Krievijas ģeogrāfiskā izvietojuma.
Lietuvas valsts dibinātāji – Basanāvičs un citi nāca no saucamās “Mazās Lietuvas” un bija mācījušies Kēnigsbergā. “Mazā Lietuva” bija Klaipēda un apgabali ap Klaipēdu. Šī teritorija arī vēsturiski bija Austrumprūsijas sastāvā, tur vienmēr dzīvojuši lietuvieši, kas bija luterāņi, nevis katoļi. Šī teritorija līdz 1923. gadam nonāca Tautas savienības pārziņā, viņu pārvaldīja franču milkitārais komisārs. 1923. gadā lietuvieši ar “nezināma karaspēka palīdzību” pārņēma šo teritoriju, proti – lietuvieši tur iesūtīja savu karaspēku bez pazīšanās zīmēm. Hitlers 1938. gadā pieprasīja Lietuvai atpakaļ zemi ap Klaipēdu (Mēmeli) un šī zeme viņam tika arī atdota. Pēc Otrā pasaules kara šī zeme bez vārda runas tika piešķirta Lietuvas Padomju sociālistiskajai republikai.
Tagad daudzi runā par iespējamo Kaļiņingradas piešķiršanu Lietuvai, bet nav neviens dokuments, kas apstiprinātu šādu ideju.
