VIDEO. “Katrs bērns mums iedod spārnus!” Dace Matule par sievietēm, dzīvību un Latvijas spēku
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Ginekoloģe Dace Matule
Mēs esam iesoļojuši tajā Latvijas simtu septītajā gadā, un mēs esam iesoļojuši divdesmit pirmajā gadsimtā. Man liekas, ka te ir tāda mazliet konfliktējošā zona. Tas ir divdesmit pirmais gadsimts, un tās ir arī kovida sekas, kas atstājušas cilvēkā vientulības sajūtu. Un klāt nāk mākslīgais intelekts, klāt nāk internets.
Bet ja mēs sāksim no paša sākuma, tad man mans darbs liekas fantastisks. Es strādāju ar cilvēkiem, ar sievietēm, ar meitenēm, ar dāmām. Un man liekas, ka saruna tet a tet, cik tā ir iespējama un laikā dota, ir ļoti, ļoti būtiska, lai es iedotu iedvesmu izbaudīt savu sievišķību līdz galam. Līdz mielēm, tas nav pareizais vārds, bet izbaudīt to sievišķību un sākt to baudīt jau no paša sākuma. Jo man šķiet – tas ir tik simboliski. Mēs piedzimstam ar noteiktu olšūnu skaitu un mēs esam ieprogrammētas, antenatāli mūsu olnīcās ir septiņi miljoni olšūnu, bet kādai – pieci, kādai – trīs miljoni. Un tad mēs sākam mazliet novecot. Tagad anti-ageings ir panesies – trīsdesmit plus gados sakārtot hormonus. Jā, kaut ko mēs varam sakārtot, bet mēs nevaram iešpricēt jaunu miljonu ar olšūnām, jo – tik, cik ir dots epiģenētiski – no vecākiem, apstākļiem, kādi bērniņam ir bijuši mātes dzemdē, tik ir. Tas viss ir saistīts ar mūsu būtību, ar auglību, ar mūsu iespēju radīt pēcnācējus. Un man liekas, tā pēcnācēju lieta ir ļoti, ļoti svarīga kā jauns pakāpiens katras sievietes dzīvē. Bet man ļoti gribētos, lai sieviete izbauda to bērnu, bērna gaidīšanu. Mēs to varam Latvijā darīt, jo mums ir tik maz bērnu. Mēs varam katru grūtnieci apmīļot, lolot. Un man, saprotams, gribētos, lai tie bērni dzimst vairāk. Bet katra no šīm grūtniecēm, man liekas, ir apmīļojama un lolojama. Tajā pašā laikā viņa izdzīvo cauri šo brīdi, kurā viņa aug bērns, attīstās.
Principā cilvēka dzīve taču iet pa kāpnēm nevis uz leju, bet uz augšu? Nebrīnies, tā patiešām ir. Es saku, ka dzīve iet uz augšu un katrs bērns mums iedod spārnus. Katrs bērns mums iedod spēku, drosmi, emocijas, ciešanas un caur ciešanām mēs dzīvojam tālāk. Te es nerunāju par dzemdību sāpēm. Te runa ir emocijām, kas nāk kopā ar katru bērnu.
Un vakar man stājās uzskaitē. Viņi gaidīs piekto bērniņu, un es esmu tik priecīga, jo es redzu – starp viņiem ir harmonija; tur ir harmonija starp vīrieti un sievieti, un, es jūtu ar katru savu poru un šūnu, ka tas bērns būs vesels, laimīgs, gaidīts. Viņš augs stabils, bez kompleksiem. Viņš sava mūža laikā neapmeklēs psihoterapeitu, viņam nebūs vajadzīga glābšana psihoterapeitiskā vai finansiālā jomā, jo viņš izaugs stabilā ģimenē. Un tas ir prieks. Šie trīs, četri, pieci bērni tajās ģimenēs, kur valda harmonija starp vīrieti un sievieti un kur ir pareizā attiecība, kur sieviete ir tā, kas glabā uguni pavardā. Sieviete, kas apmīļo visus bērnus; un arī trīs, un arī piecus bērnus var apmīļot. Un kur ir tēvs, kurš ir tēvs, kurš nāk mājās, kurš dalās rūpēs. Un tie ir tādi man emocionāli ļoti gaiši brīži, kuros es redzu – Latviju nepazudīs. Ja ir tādas stipras, lielas ģimenes. Ja ir latvju saimnieces, stipras sievietes, kurām ir ģimenes, kuras rūpējas gan par māju, gan par saviem tuvākajiem, par dārzu, par dzīvniekiem. Latvija nepazudīs, jo, man liekas, viens no Latvijas spēka pleciem, spēka momentiem ir Latvijas stiprās sievietes.
Mūsu reproduktīvais laiks rit samērā ātri, kad ir divdesmit un trīsdesmit gadi – šķiet – dzīve sit augstu vilni. Un, un te nāk ginekologs ar savu jautājumu: “Un ko jūs domājat par grūtniecību?” Jo ir tie neapsūdzamie, uz pierādījumiem balstītie fakti, ka vislabāk dzemdēt līdz divdesmit astoņiem, trīsdesmit gadiem, un tās ir vistīrākās, visskaidrākās, visveselīgākās olšūnas, oocīti, kuriem apaugļojoties, grūtniecība iestājas pietiekoši ātri, un tādēļ mēs ginekologi kādreiz uzdodam šo jautājumu. Varbūt šķiet, ka nepieklājīgi, ka mēs lienam personīgajā dzīvē, bet mēs tomēr uzdodam šo jautājumu: „Vai jūs plānojat grūtniecību?” Un, jā – nereti tā atbilde ir “nē”, “izvēlos kontracepciju”. “Nekādā gadījumā! Es pabeigšu divas maģistratūras”. “Man šķiet, ka mēs ar draugu iegādāsimies suni, uzcelsim māju”. Tad man ir tāds otrs – arī tāds pietiekami uzvedinošs aicinājums, man liekas, tāds mudinājums par to, ka varbūt atstājiet bankā kaut ko priekš sevis, priekš reproduktīvās veselības, jo ir iespējams iesaldēt oocītus, olšūnas – šis pakalpojums Latvijā ir ļoti pieejams.
Rūpēsimies arī par vīriešiem, kaut gan, man liekas, spermatozoīdi vīriešiem vai nu ir, vai nav. Vīriešu ceļš uz sliktāku reproduktīvo veselību ir salīdzinoši lēnāks nekā sievietēm, jo tas ir dabas uzstādījums. Ir jāsaprot, ka Māte Daba ir uzstādījusi, ka jaunai dzīvībai ir jāaug jaunā ķermenī. Un, lai kā mēs darbotos ar antiaging, un mēs izskatītos super četrdesmit piecos gados, mūsu oocīti jeb dzimumšūnas tādas vairs neizskatās un viņām ir noguris ģenētiskais kods, un viņas var arī neapaugļoties, un viņu var nebūt pietiekami daudz, lai tajā brīdī, kad mēs esam materiāli nodrošinātas, kad mēs esam guvušas vislabāko izglītību, kad mums ir aizmugurē ceļojumi apkārt pasaulē, mūsu olšūnas vairs ar mums vairs nedraudzējas; un tādēļ ļoti būtiski ir plānot grūtniecību vai arī priekš sevis ļoti skaidri motivēt – nē, es oocītus noglabāšu bankā. Tā ir apdrošināšana. Tā ir līdzīgi kā uzkrājošā dzīvības apdrošināšana, bet tā ir apdrošināšana tam, ka tajā brīdī, kad jums beidzot noklikšķēs, ka nu ir mīlestība. Jūs esat gatava. Lai jums būtu šis drošības spilvens un lai jums būtu iespēja kļūt par māti.
Vēlējums Latvijas valstij, meitenēm, māmiņām, vecmāmiņām. Esiet stipras! Esiet reālas un arī saglabājiet humora izjūtu, jo dzīvē ir brīži, kad labāk ir pasmaidīt, nevis uzrakstīt sūdzību. Lai mums visiem ir laba veselība, labs prāts!
