Pirms 80 gadiem 15. augustā Japāna padevās un beidzās 2. pasaules karš. Par atomieroču izmantošanu Japānā stāsta Dr.hist. Ciganovs stāsta P. Apinim
0
1945. gada jūlijā/augustā Eiropā karš bija beidzies. Par karu Eiropā Latvijas iedzīvotāji labi zina, skolā par to ir dzirdēts un eksāmeni par šo tēmu likti. Tomēr Otrais pasaules karš ir ne tikai karš Eiropā un Ziemeļāfrikā. Karš ir sācies jau 1931. gadā ar Japānas uzbrukumu Ķīnai, un četrdesmitajos gados karadarbība notika visa Klusā okeāna plašumā. Klusā okeāna teritorija ir daudzreiz lielāka par Eiropu. Austrumos notika ļoti plašs, asiņains karš. Japāņi bija nonākuši līdz Austrālijai.
1941. gadā tika bombardēta Austrālijas ziemeļu piekraste. Japāņi bija ieņēmuši vairumu Klusā okeāna arhipelāgu, bija ieņemtas lielas un mazas salas. Amerikāņiem nebija viegli spiest japāņus atpakaļ. Līdz 1945. gada vasarai japāņi savas iekarotās teritorijas vairumā gadījumu bija zaudējuši. Amerikāņi gatavojās izsēsties Japānā. Bija skaidrs, ka desants Japānā sagādās milzīgus cilvēku zaudējumus.
Amerikāņi lēsa, ka pie šāda scenārija amerikāņi varētu zaudēt miljonu vīru. Bija skaidrs, ka japāņu karavīri Japānas teritorijā cīnīsies līdz pēdējam. Japāņu karavīri nepadodas, viņiem kodekss to aizliedz. Japāņu karavīri ir konservatīvi un uzticīgi savam imperatoram.
ASV prezidents Edgars Trumens nolēma izmantot nupat sekmīgi izmēģināto atombumbu. Tolaik amerikāņi atombumbu uztvēra kā milzīgu sprādzienu, neviens neko nezināja par triecienviļņiem, par to, ka radiācija izsauc staru slimību. Katrā ziņā amerikāņi saprata, ka atombumba radīs lielus postījumus, bet nedomāja par tālākām sekām, kas varētu notikt. Atombumbu viņi izmēģināja Potsdamas konferences laikā. Te jāpastāsta – kāpēc konference notika tikai jūlijā, nevis tūlīt pēc kara – maijā. Amerikāņi vēlējās vispirms izmēģināt atombumbu, lai viņiem būtu trumpis pret Staļinu (kuru viņi sauca par “tēvoci Džo”)
17. jūlijā ASV prezidents Trumens saņēma ziņu, ka kodolieroča izmēģinājums Nevadas tuksnesī ir bijis sekmīgs. Trumens piegāja pie Staļina un teica, ka viņa rīcībā tagad ir milzīga bumba. Staļins neesot izrādījis nekādas emocijas, un teicis, ka Krievija cer, ka karā ar Japānu amerikāņiem šis ierocis palīdzēs.
Padomju savienības vadība zināja pilnīgi visu par amerikāņu centieniem radīt atombumbu, viņi bija informēti par notiekošo Manhetenas projektā. Padomju izlūkdienests zināja pilnīgi visu, kas notiek amerikāņu un angļu projektos līdz pat pēdējai dokumentācijai. Dokumentus ieguva spiegi, bet dokumentus palīdzēja iegūt arī kreisi noskaņoti zinātnieki, kas simpatizēja padomju iekārtai.
Padomju kodolprogramma bija atpalikusi, Krievijai nepietika laika sacensties ar amerikāņiem pirmās atombumbas radīšanā.
Tad nu ASV prezidents Trumens izšķīrās par divām kodolbombardēšanas epizodēm. Pavēlē bija teikts, ka bombardēšana ar kodolieročam var tikt īstenota pēc 3. augusta jebkurā dienā, kad ir piemēroti laika apstākļi. Par mērķiem bija izvēlētas 9 pilsētas. Atombumbu “Mazais zēns” uzmeta 6. augustā uz Hirosimas, bet atombumbu “Resnais vīrs” – 9. augustā uz Nagasaki. Postījumi bija neaprakstāmi, Hirosimā pirmajā sekundēs gāja bojā 70–80 tūkstoši iedzīvotāju, bet no staru slimības un tās izraisītām komplikācijām tuvāko 20 gadu laikā mira vēl 200000 cilvēku. Nagasaki šie skaitļi bija nedaudz mazāki, bet pilsēta bija militarizētāka, Nagasaki atradās Mitsubishi rūpnīca, kas tajā laikā izgatavoja galvenokārt bruņutransportu karadarbības vajadzībām, pie kam tā bija ostas pilsēta, kurā tika remontēti japāņu karakuģi. Patiesībā amerikāņi lidoja bombardēt Kurosavu, bet tur bija nelabvēlīgi laika apstākļi, Nagasaki bija viena no 9 sarakstā iekļautām pilsētām, tādēļ bumba tika uzmesta uz Nagasaki.
Līdz šim brīdim tie ir divi vienīgie gadījumi pasaules vēsturē, kad kodolieroči ir izmantoti karadarbībā. Pēc šīm divām bombardēšanām Japānas imperators Hirohito (Japānā dēvēts par imperatoru Šovu, kurš valdīja no 1926. līdz 1989. gadam) personīgi pieņēma lēmumu kapitulēt. Tad, kad viņš bija saņēmis informāciju par atomieroču postījumiem un daudzo cilvēku nāvi.
Tajā brīdī, kad tika bombardēta Hirosima un Nagasaki, starp Krieviju un Japānu vēl darbojās neuzbrukšanas līgums, un vēl bija miers. Dažas dienas pēc Nagasaki bombardēšanas Padomju savienība šo neuzbrukšanas līgumu lauza, pārgāja uzbrukumā, ātri sakaujot Kvantunas armiju, kas bija izvietota Mandžūrijā. Tiesa, šī armija nebija galvenie japāņu spēki, galvenie spēki bija pavērsti pret amerikāņiem.
Arī ziņa par Krievijas panākumiem Mandžūrijā veicināja Japānas imperatora lēmumu padoties. Japāņu imperators padošanos motivēja, ka amerikāņi lieto šausmīgas jaudas bumbas, un ja tas tā turpināsies, tad šādu bumbu izmantošana var nozīmēt ne tikai japāņu nācijas iznīcināšanu, bet arī visas civilizācijas beigas.
2. septembrī uz karakuģa Missurī (USS Missouri (BB-63) ) Tokijas līcī tika parakstīts miera līgums, un šo līgumu no vienas puses parakstīja ASV, Anglija, Francija, Ķīna, no otras – Japāna. Beidzās Otrais pasaules karš.
Japāņi forsēja bioloģisko ieroču ražošanu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc netika sarīkota “Japānas Nirnberga”, jo amerikāņi pārņēma visu japāņu pētniecisko programmu līdz ar japāņu zinātniekiem. Līdz tam Āzijas kontinentā attieksme pret karagūstekņiem bija atšķirīga no Eiropas. Japāņi bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem kara laikā bioloģiskos ieročus bija izmēģinājuši uz britu un amerikāņu karagūstekņiem.
Kāpēc japāņi un vācieši pirmie neradīja kodolieročus, kaut viņiem potenciāls bija krietni lielāks? Liela daļa Vācijas – ebreju izcelsmes zinātnieki tika izsūtīti vai izbēga un sekmīgi strādāja pie amerikāņiem vai angļiem. Bet būtisks bija vēl kāds apstāklis – Vācija kara sākumā (1939.–1940.) uzvarēja un ieņēma gandrīz visu Eiropu. Tad nu vācieši domāja, ka viņiem nevajag jaunus ieročus, ja jau ar vecajiem viņiem tik labi veicas karot. Vācieši 1944. gadā centās forsēt atombumbas radīšanu, viņiem pat izdevās palaist pirmo ballistisko raķeti FAU 2, kas ir pirmais cilvēka radītais objekts atklātā kosmosā. Japāņi arī kara sākumā atlika savu kodolieroču ražošanu un pievērsās bioloģiskajiem ieročiem.
Ja amerikāņi nebūtu 1945. gadā pamēģinājuši lietot atomieročus, agri vai vēlu kāds to būtu pamēģinājis. Šobrīd pasaulē ir izgatavots tik daudz kodolieroču, ka jebkura pogas nospiešana no vienas vai otras puses varētu radīt pasaules bojāeju. Pat taktisko kodolieroču pielietošana mūsdienās var radīt neatgriezeniskas sekas.
Kodoldraudi gan nekur nav pazuduši. Mūsu Austrumu kaimiņš regulāri atgādina, ka varētu virs kādas Rietumeiropas galvaspilsētas kaut kādu ieroci uzspridzināt. Bet tas nav noticis un cerams – arī nenotiks. Tiesa, šobrīd ir aizdomas, ka Krievija atkārtoti nodemonstrēs virszemes atomizmēģinājumu.
