Neticams mīlasstāsts visskaistākajā saulrietā
0
The Lake House (2006)
“The Lake House” ir mierīga, poētiska un smalki metafiziska filma par laiku, vientulību un mīlestību, kas pārkāpj robežas.
Tā sākas ar šķietami vienkāršu noslēpumu — ārste Keita pārvācas no stikla mājas pie ezera, atstājot nākamajam īrniekam zīmīti pastkastītē.
Kad viņa pēc dažām dienām saņem atbildi no arhitekta Aleksa, viņi abi saprot, ka dzīvo divus gadus atšķirīgos laikos – viņa 2006. gadā, viņš 2004. gadā.
No šī brīža sākas viena no kino maigākajām un liriskākajām sarakstēm – vēstuļu apmaiņa starp divām dvēselēm, kas ir šķirtas laikā, bet vienotas sajūtās.
Viņi runā par sapņiem, vilšanos, mīlestību, par to, kas nozīmē būt dzīvam – un katra vēstule kļūst kā elpa starp diviem laikmetiem.
Filmas struktūra ir poētiska, nevis lineāra: notikumi notiek paralēli, atspoguļojot, kā mīlestība var pastāvēt ārpus loģikas un fizikas likumiem.
Sandra Buloka šeit ir mierīga un trausla — viņas tēlā jūtams zaudējums, ilgas un cerība, kas neatlaiž. Keanu Rīvs, ar savu ierasto iekšējo mieru un siltumu, rada Aleksa tēlu kā cilvēku, kurš meklē jēgu un mieru pēc pagātnes kļūdām.
Viņu ķīmija ir netipiska — nav kaislīgu skūpstu vai drāmas, bet ir klusā tuvība, kas rodas caur vārdiem, nevis pieskārieniem.
Ainavas — spoguļezers, stikla māja, miglas pārklāts krasts un koku atspīdumi — piešķir filmai meditatīvu, rudenīgu skaistumu. Režisors filmē tik lēni un tīši, ka katrs kadrs izskatās kā glezna — vietām kā Edvarda Hopera klusuma studija, vietām kā sapnis, kas nav līdz galam atminēts.
