VIDEO. “Saules mūžu Latvijai!” Tēlnieks Gļebs Panteļejevs par ideālu, atbildību un radošuma spēku
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Tēlnieks Gļebs Panteļejevs
Nu, pirmkārt – ideālā Latvija. Es tā sapratu, ka tieši no ideālā viedokļa šis jautājums ir konstruēts. Par ideāla meklējumu. Un tā ir ļoti riskanta tēma. Es par to esmu domājis diezgan daudz.
Ideāls – ko nozīmē ideāls? Ideāls nevar būt fakts. Ideāls ir imperatīvs, tā ir tieksme. Skaidri atbildēt, kāda ir mana ideālā Latvija, es nevaru un negribu, jo vēsturē ir bijuši traģikomiski piemēri, kad tika pasludināts absolūts. Un to izdarīja Romas imperators Augusts Oktaviāns. Viņš pasludināja, ka Roma ir absolūti ideāla valsts. Nekas labāks nevar būt. Nekas labāks nav bijis. Un apšaubīt šo statusu ir krimināli sodāmi. Un tas tiešām tolaik bija augstākais attīstības punkts. Bet, ar ko tas viss beidzās, mēs ļoti labi zinām. Praktiski pēc Augusta Oktaviāna, pēc šīs ideālās Romas pasludināšanas, bija tikai un vienīgi lejupslīde. Tāpēc es ļoti uzmanīgs esmu ar tādiem vērtējumiem.
Es, protams, meklēju ideālu, bet kā jau māksliniekiem, man ir vieglāk izteikties ar analoģijām. Es diezgan daudz laika pavadu laukos. Un mani vienmēr pārsteidz un joprojām turpina pārsteigt latviešu viensētas, tradicionālās viensētas. Tās, kuras vēl nesačakarē ainavu arhitekti, bet tādas simts gadus vecas, īpaši – jaunsaimnieku saimniecības, kas palikušas neskartas. Es skatos kā – kā tas cilvēks, kurš to saimniecību praktiski cēla no nulles. Ko viņš tur ir ielicis? Tie nav tikai koku kubikmetri, tie nav arī betona kubi, bet tur ir kosmoss. Viņš radīja sev vidi. Pats uzņēmās atbildību un pats radīja sev vidi. Viņam viss projekts bija divās lappusēs. Namdariem vienkārši uzzīmējis, kā apmēram būvēt, un tad namdari viņam palīdzēja uzbūvēt. Un man tas kaut kur ir ideāls. Ne tādā nozīmē, ka es redzu tagad mūs visus dzīvojam viensētās. Ne tādā, pasarg Dievs, es neesmu tāds nacionālromantiķis, galīgi ne. Es saprotu realitāti un visu, bet tieši šis te fīlings, jo, tā viensēta kā absolūts, kā ideāls, kur tu pats esi atbildīgs par visu, kur ir neiedomājama harmonija, laime un miers. Es to izjūtu vienkārši fiziski skatoties uz to, es izjūtu. Mani šī sajūta pārņem. Un aiz kuras stāv milzīgs darbs, ko varbūt uzreiz nevar ieraudzīt.
Ja runājam par ideālu, es varbūt tāpat no attāla punkta sāku. Kas man ir Latvija? Kādu es viņu redzu? Kad tu radi ap sevi to salu, tu pats esi atbildīgs, un tu radi viņu. Un mēs visi radām. Bet tas nenozīmē to, ka mēs neesam atvērti. Mēs esam organizēta sabiedrība. Mēs esam organizēti. Jebkurā brīdī mēs varam iet palīdzēt, aizstāvēt kaimiņu. Bet tu atbildi
par savu pasaules segmentu, ko iemieso vēsturiskā tradicionālā latviešu viensēta.
Vairāk no tēlnieka skatpunkta, manā ideālā Latvijā man ir ko darīt. Es to nenoliedzu. Es nedomāju tikai egoistiski privātajās kategorijās, ka, protams, man mans darbs nenormāli patīk, es to tiešām mīlu un es bez tā nevaru iedomāties savu saimniecību. Teiksim tā, savu salu, ko es esmu radījis. Jo bez sava darba tiešām tās man nebūtu. Ja man pateiktu: “Mēs tev tagad samaksājam summu, bet atpērkam no tevis tavu spēju taisīt skulptūras un vispār aizliedzam skulptūras taisīt. Samaksājam tev, piemēram, simt miljonus, bet ar vienu nosacījumu – ka tu neko netaisīsi. Nekad neņemsi rokās nevienu instrumentu un vispār nepieskaries tēlniecībai! Dari visu, ko gribi, bet to nedari!” Ziniet – es nepiekristu.
Pārāk nopietni, tā teikt, pārāk liela mīlestība tas darbs tomēr man ir. Tā pasaules uztvere, tā vizuāli plastiskā uztvere man ir ļoti svarīga, ļoti nopietna. Mēs uztveram tēlaini pasauli. Mēs redzam, kas ir laukakmens. Laukakmens arī ir tas, kas kaut kur zemapziņā mums dzīvo. Tā laukakmens forma, jo visu savu vēsturi mēs laukakmeņus redzējām.
Un kas ir laukakmens? Tā ir tēlniecība. Laukakmens ir tēlniecība. Mežs – tas arī ir tēlniecības objektu kopums – koki. Un tāpēc es ceru, es esmu pārliecināts, ka bez tā mēs nevaram iztikt. Tā ir viena no izpausmēm, jo, teiksim, musulmaņu valstīs tas ir pilnīgi kaut kas cits, jo viņiem tas tēls neko nenozīmē. Vispār. Tā ir cita tradīcija. Viņi dzīvo abstrakcijā, jo islāms ir abstrakcija. Viņu dievs ir abstrakcija.
Mēs visu uztveram caur tēlu. Mēs pat Dievu zīmējam ar sirmu bārdu, un viņš ir tāds kā mēs. Tas ir diezgan nekaunīgi, vispār, apzīmēt, kā caur radniecību pasvītrot, jo es nezinu, man kaut kā tā roka neceļas pateikt, ka mēs ar viņu esam tādi vienādi. Kaut kā es esmu pārāk pretīgs tips, lai identificētu sevi ar Radītāju. Bet tomēr mēs uztveram to caur vizuālo
tēlu. Citādi mēs nevaram.
Kas ir tēlniecība? Sadalām tagad vārdu pa gabalam. Tēl un niecība. Tā tēlniecība bez tēla ir niecība. Tēls ir pamatā. Ir vizuāls tēls, ko mēs iztēlojamies, iedomājamies un pēc tam izkaļam, atlejam, uzgleznojam, aprakstām literatūrā.
Pa manu skatpunktu tas vizuālais tēls Latvijā ienāk. Kā viņš tur parādās? Kā viņš ir redzams? Cik daudz viņam ir nozīmes? Nu tā. Pats tēlniecības fenomens ir pamatīgi mainījies kopš lielo
monumentālo pieminekļu laikiem. Tad piemineklis mazliet citu formātu ieņēma. Tas formāts var arī nebūt tēlniecisks, starp citu – piemineklis var būt arī pavisam kaut kas pastarpināts. Nu bija taču viena no idejām Brīvības pieminekļa pašos pirmsākumos, ka par godu neatkarībai celt nevis pieminekli, bet jaunu tiltu pāri Daugavai. Bet tomēr izvēlējās celt pieminekli. Tāpēc, ka piemineklī ir kaut kāda maģija. Tilts ir utilitāra lieta. Var jēgu piešķirt
tiltam, teikt – tas ir Neatkarības tilts un simbols.
Bet nē, es vēlreiz atgriezīšos pie tās mūsu tēlainās domāšanas. Efekts no tēla ir lielāks nekā vienkārši no priekšmeta, ko nosauc par pieminekli. Tas ir tas jautājums – kam pieminekļi? Kurš taisa? Kurš veido pieminekļus? Tas ir sarežģīti.
Pēdējā laikā atkal idejas par jauniem pieminekļiem virmo gaisā. Bija konkurss, tikko noslēdzās par pieminekli Neatkarības laukumā, un noslēdzās ne ar ko – praktiski bez rezultāta.
Jo, tā ir atsevišķa saruna – kādā veidā un kur neideālā Latvija pastāv. Tur man ir daudz piemēru, ko es ļoti negribētu, lai viņi manā ideālajā Latvijā būtu. Viens no neideālās Latvijas piemēriem ir, kā tiek organizēti bezrezultatīvi konkursi tēlniecības darbiem. Un tagad atkal tāds konkurss būs. Ir ideja, konkurss ir izsludināts piemineklim Jānim Čakstem AB dambī. Tāda ideja. Nu, protams, Jānis Čakste, viņš ir pelnījis pieminekli. Viņam jau ir piemineklis Meža kapos un piemineklis Jelgavā. Bet atkal kādam ideja; mēs rīkojam konkursu, izdalām budžetu godalgām un konkursa rīkošanai. Tad mēs to visu aizmirsīsim. Es redzu tagad uzreiz, ar ko tas viss beigsies, ja, jo tur ir pretenzija uz milzīgu mērogu, nu – praktiski visa AB dambja apbūvi kā Čakstes piemiņas vietu.
Par pieminekli nav runa, runa ir par kompleksu. Tur mēroga ziņā, būtu grandiozs darbs, un tam, protams, vienkārši elementāri nav līdzekļu. Un nebūs arī. Un nebūs, un nebūs. Un tiek maldināti profesionāļi, jo tiek izdalītas kaut kādas finanses konkursa rīkošanai. Bet, protams, to mākslinieki un arhitekti ņem par pilnu. Ļoti lētticīgi cilvēki mēs esam, ļoti lētticīgi. Mums pilnīgi pietrūkst kritiskās un bišķiņ – ciniskās attieksmes. Ja mēs uzreiz – tam būs, parāda kaut ko, piesola, mēs uzreiz metamies iekšā un sākam strādāt. Un te būs tieši tas pats. Diemžēl. Tas ir par aktuāliem pieminekļiem, par kuriem pēdējā laikā publiskā telpā izskanējis.
Bet tas nenozīmē to, ka nevar būt brīva iniciatīva. Arī privātā iniciatīva, jo mēs atkal gaidām, ko es gribētu piedzīvot ideālajā Latvijā, ka mēs atbildam paši par savām darbībām, par savu iniciatīvu, par sava darba rezultātiem un paši iniciējam lietas. Mēs nevis gaidām, ka tagad augšā izlems, ka kaut ko tādu vajag, un tad mēs sekojam tam un reaģējam. Mēs varam būt proaktīvi. Tas ir svarīgi. Man ir ideja, es par to ideju aizdegos, es eju. Es viņu gribu realizēt; un lielākā cerība ir par to, ka kaut kādā veidā tiks stimulēts tas nemiera hormons, kas mudina cilvēku pieņemt lēmumu un pašam izrādīt iniciatīvu.
Vēlējums valstij, tautai, zemei? Saules mūžu! Vienīgais, vienīgais. Tās ir detaļas, kādā veidā to sasniegt, jo tie ceļi ir ļoti atšķirīgi – gribam, lai būtu tik un tik partijas mūsu valstī vai lai partijas vispār nebūtu. Bet es varu ar savām rokām, ar savu sirdi vēlēt mūžīgu mūžu – Saules mūžu Latvijai!
