Viegli pieskārieni seksa tēmai. Ilze Kļaviņa recenzē Jaunā Rīgas teātra izrādi “Runāšanās par seksu” 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kristīnes Krūzes Jaunajā Rīgas teātrī iestudētajā izrādē “Runāšanās par seksu” priekšplānā izvirzīta indivīda mazās dzīves pieredzes konkrētība.
Jaunā Rīgas teātra Mazās zāles “Runāšanās par seksu” ir Vācijā dzīvojošas dramaturģes Majas Cades jaunākās lugas iestudējums, kas pirmizrādi piedzīvojis Berlīnes teātrī “SchaubÜhne am Lehniner Platz” 2021. gadā Mariusa fon Maienburga režijā. Lugas teksts ir mūžvecas tēmas jauna interpretācija, kas piešķir tai īpašu intonāciju, šūpojoties no smalkas ironijas līdz sentimentālām noskaņām. Citādi, nekā varētu gaidīt, mūsdienu eiropeiskās politikas un sabiedrības saasinātajā situācijā dramaturģija neatkailina kādu šokējošu individuālu gadījumu, ne arī meklē tēmas traģisku vispārinājumu, drīzāk koncentrējas uz detaļām un, uzsverot anonimitāti (lugā tēliem nav vārdu), to, ka sekss ir konkrētas personas personiska lieta, par ko var runāt publiski vai intravertā veidā izmantot tiesības klusēt.
Fokusā – individuālais
Kristīnes Krūzes režija un scenogrāfija apkopo sešus stāstus un sešus likteņus, kas, tāpat kā Maienburga izrādē, arī Rīgas iestudējumā darbības vidi pārceļ uz sporta kluba zāli, kur personāži tiekas, lai pavingrotu un parunātos par savām seksuālās dzīves nepilnībām. Atšķirībā no vācu iestudējuma, kur attiecību risinājumi starp tēliem ir psiholoģiski tiešāki, JRT aktieri ar lielāko stāstu daļu vēršas zālē, kas netieši viņus atsvešina no pārējiem vingrotājiem. Lomās – Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Jana Čivžele, Jānis Skutelis, Inga Tropa, Ivars Krasts, viņi atveido paziņas ar apvienojošu brīvprātīgu vēlmi dalīties ar savām nepilnvērtīgām vai nepilnīgām seksuālās dzīves epizodēm.
Mierinot un saprotot citam citu, savdabīgā interešu grupa apvieno kopienu, kur, iespējams, anormāluma nav pārāk daudz. Ir kāda neparasta plastiskā operācija, ir vienas personas spilgtas atmiņas par mātes konvulsīvu roku kustību, ir bijis viens neveiksmīgas tuvības gadījums, ir personības dzimuma apzināšanās problēmas un pārspīlēts jūtīgums, arī vēl kāda cita detaļa, kas svarīga katram individuāli. Tomēr stāsti par dīvainībām un īstām vai šķietamām novirzēm padara radniecīgus šos konkrētos trīs vīriešus un trīs sievietes, kuri izrādes finālā vienojas par nākamo tikšanās reizi, lai atkal vingrotu un dalītos ar savu dzīvi, lai arī cik infantili tas varbūt no malas izskatītos.
Groteska un jūtīgums
Priekšplānā izvirzīta indivīda mazās dzīves pieredzes konkrētība un tādā iestudējuma uzstādījumā nozīmi iegūst skatuves tipāžu detaļas. Aktieri tērpti sporta kostīmos, kas raksturo katru no viņu spēlētajiem tēliem, piemēram, aktiera Viļa Daudzina varoņa superlielās sporta bikses slēpj viņa vīrišķības pieredzes galveno problēmu cēloni, un pretēji tam – Inga Tropa ietērpta pieguļošā sporta tērpā, komplimentējot aktrises sportiski izkoptajam ķermenim. Taču tieši ķermenis rada viņas atveidotajam tēlam identitātes problēmas.
Pastiprināta uzmanība veltīta aktieru izskata ārējam raksturojumam. Īpaša nozīme ir aktieru sejas veidolam, ko pārvērš grima un parūku mākslinieces Sarmītes Balodes sagatavotās parūkas. Tās līdzinās aktieru pašu matiem, tikai nedaudz paspilgtinot to apjomu. Apmatojums – viena no pazīmēm, kas pasvītro personas piederību konkrētam dzimumam – sievišķam vai vīrišķam, vai vienā gadījumā – abiem kopā.
Izrāde sākas un beidzas ar vingrošanu, visi vingro visu laiku, un, izvirzot centrā vienu terapeitiskā seansa dalībnieku, citi to pavada ar daudznozīmīgu kāju cilāšanu, ritmisku kustību vingrinājumiem (te daudz vingrojumu ar bumbām, lentēm, paklājiem). Veselīga humora piepildītu atmosfēru rada arī kunkstu vai elsojuma skaņu pavadījums.
Artistiski viegli un precīzi ir aktieru balss raksturojumi, kas ar emocionālo krāsu triepieniem zīmē katra tēla emocionālo pašsajūtu konkrētajā mirklī. Bagātīgiem sulīgiem toņiem pilna ir Baibas Brokas balss, guldzinot tembrāli uzskaņoto toni ar praktiskas sievietes aprēķina pilno pieeju dzīvei, savukārt Janas Čivželes izkāpinātais balss tonis raksturo varoni, kas dzīvo iedomātās vīzijās par vīru, kuram, kā nojaušams, ir pilnīgi cita realitātes izpratne.
Ķermeniskums
Ja kaut kas pārsteidz rāmi atturīgajā un sirsnīgi omulīgajā interpretācijā par juteklisku tēmu, tad tas ir kaislīguma trūkums. Stāsti par erotiskām ainām, tāpat kā psiholoģisko attiecību notikumi, ar kuriem dalās terapeitiskās grupas dalībnieki, ir tekstuāli aprakstoši, izpildīti uzsvērti atsvešinātā manierē. Tikai Ivara Krasta atveidojumā viņa varonis izdzīvo jutekliskuma uzplūdus, ko aktieris spēlē ar meistarīgu komentāru, pasvītrojot smalko robežu starp naivitāti un infantilismu. Faktiski katrs no monologiem, ar kuriem aktieri atklāj varoņu būtiskāko seksuālās dzīves novirzi, atšķiras ne tikai ar saturu, bet arī ar stāstījuma tehniku. Spēles atšķirības pasvītro cilvēcisko dažādību, bet stāstīšanas metode, kas tik raksturīga tieši JRT aktieriem, šoreiz neatklāj personības savdabību un plašumu, bet gan tikai vienu tās šķautni.
Izrādei izskanot, atmiņā paliek spilgtas detaļas un veselīgas pasmiešanās mirkļi. Uzplaiksnī savas seksuālās pieredzes neveiklības brīži, vai un ko tie vērti – tas paliek katra paša skatītāja ziņā.
UZZIŅA
Maja Cade, “Runāšanās par seksu”, izrāde Jaunajā Rīgas teātrī
Režija un telpa: Kristīne Krūze, tulkotāja Margarita Zieda, kostīmu māksliniece Jana Čivžele.
Lomās: Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele, Inga Tropa, Ivars Krasts, Jānis Skutelis.
Nākamās izrādes: 3., 19., 20. novembrī.
