Vien paši tuvākie zina, cik daudz drosmes tas prasīja… Georgs Rukmanis-Počs un “Mana dziesma” – neaizmirstams mirklis, kas aizkustināja visu Latviju
0
Georgu Rukmani-Poču ievēroju šovā “Ir talants”. Joprojām spilgti atceros viņa izpildīto Imanta Kalniņa “Buramdziesmiņu”. Dziesmā ir ļoti zīmīgi vārdi par mūžību, un viņa sniegumā tie skanēja tā, it kā nāktu no citas pasaules – tik tīri, tik patiesi, tik mierīgi… Kad 13. jūlijā biju Mežaparka Lielajā estrādē, lai kopā ar tūkstošiem citu piedzīvotu mūsu tautas kopības spēku XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā, programmā ierakstītais Georga vārds blakus Renāram Kauperam lika sajust neizsakāmu prieku un lepnumu. Astoņu gadu vecumā viņš piedzīvoja mirkli, kas paliek atmiņā uz visu mūžu. Tam vajadzīga liela drosme.
Georgs ir ļoti talantīgs. Viņa sirds jau no mazotnes dzīvo mūzikā. Savu pirmo paša sacerēto dziesmu viņš nodziedāja tikai trīs gadu vecumā, bet pāris gadus vēlāk, dzīvojot ar sapni reiz kļūt par komponistu, Georgs ne tikai apgūst dažādus instrumentus un attīsta savu balsi, bet arī ar drosmi un pārliecību kāpj uz vienas skatuves ar pieredzējušiem un izciliem Latvijas māksliniekiem.
Sazinoties ar Georga vecākiem, par pārsteigumu atklājas, ka zēnam šie svētki bijuši patiesi īpaši. Georgs tajos ne tikai dziedājis, bet arī dejojis.
“Dziesmu un deju svētki mūsu ģimenei nozīmē ļoti daudz – tie ir piedzīvoti vairākās paaudzēs, un, šķiet, neesam izlaiduši nevienus svētkus,” stāsta Georga vecāki.
“Tā enerģija, ko gūstam šajos svētkos, ir vārdos neizsakāma. Mēs abi (Red. piezīme – mamma un tētis) jau no mazotnes esam bijuši gan Skolēnu, gan Vispārējo Dziesmu un deju svētku dalībnieki kā dejotāji TDA “Dzintariņš”, “Dancis” un “VIP Dancis” sastāvos. Esam arī dziedājuši Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas (toreiz vēl vidusskolas) korī.”
Georgam ir brālis Tomass, kurš kā dejotājs arī piedalījās XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, bet viņam pašam šie bija otrie svētki. Gan 2023.gada svētkos, gan šogad viņš piedalījās arī kā TDA “Dzintariņš” dejotājs. Bet zēnam ir vēl kāda aizraušanās.
“Tagad, kad svētku virpulis rimies, Georgam beidzot ir laiks arī atpūtai – viņš ar nepacietību gaida iespēju atkal spēlēt pludmales volejbolu, piedalīties sacensībās, satikties ar draugiem un izbaudīt vasaras brīvlaika burvību,” atklāj vecāki.
Un tomēr, kā tas ir – tik agrā vecumā uzstāties Mežaparka Lielajā estrādē? Būt daļai no vienas no visnozīmīgākajām Latvijas kultūras tradīcijām? Dziedāt kopā ar Renāru Kauperu “Mana dziesma”?
Uz jautājumu, kā Georgam radās iespēja to piepildīt, vecāki atbild: “Visticamāk, tas saistīts ar kopējo koncerta ideju un īpaši ar “Mana dziesma”.
Dziesma ir tik spēcīga, ka tā dzīvo jau 20 gadus un tiek pārmantota nākamajā paaudzē kā simbols, un bērni to mīl tik pat patiesi kā pieaugušie.
Varbūt, ka sākums šim Georga izpildījumam noslēguma koncertā meklējams jau pirms diviem gadiem – laikā, kad notika gatavošanās XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku noslēguma koncertiem, Dziesmu svētku estrādē “Sidraba birzī”, tika nofilmēts videoklips, kur Georgs ar ģitāru dzied un spēlē tieši “Manu Dziesmu”, toreiz, kā sveicienu visiem svētku dalībniekiem. Tad viņam bija tikai seši gadi.”
Vai mēs vispār spējam aptvert, cik liela drosme nepieciešama astoņgadīgam zēnam, lai vienā no atbildīgākajiem dzīves brīžiem stātos skatītāju tūkstošu priekšā un pārliecinoši nodziedātu tik ļoti tautā mīlētu dziesmu? Vien paši tuvākie zina, ko tas no viņa prasīja…
“Šī noteikti bija lielākā skatuve uz kādas Georgs līdz šim uzstājies un, iespējams, lielākā, kāda Latvijā vispār ir iespējama. Visas nedēļas garumā gan mēģinājumu procesā, gan koncertos bija pilna emociju gamma – sākot no dabiskām bailēm un satraukuma kāpjot uz tik lielas skatuves, līdz pārliecībai un priekam par to, kas ir paveikts.
Ņemot vērā, ka Georgs svētkos piedalījās arī kā dejotājs TDA “Dzintariņš” sastāvā, viņam tika sastādīts individuāls grafiks, lai paspētu gan uz mēģinājumiem, gan koncertiem, gan atpūstos starp tiem.
Pirms koncertiem – gan lieliem, gan maziem, Georgam ir savs rituāls, kā gatavoties un noskaņoties uznācienam.
Šoreiz Mežaparkā, lai emocionāli sakopotu domas un noskaņotos, viņa īpašais rituāls bija mērot ceļu no automašīnas stāvvietas līdz estrādei ar skrejriteni, nevis izmantot organizatoru piedāvāto autobusu. Tam sekoja koncerta kostīma uzvilkšana un pēc tam iedziedāšanās, kas šoreiz bija īpaša, jo Georgu dziesmai sagatavoja pats virsdiriģents Eduards Grāvītis. Tāpat ļoti svarīgs bija Renāra Kaupera atbalsts mēģinājuma procesā un koncertā,” atzīst Georga vecāki.
Lai arī daudziem pamatoti radies priekšstats, ka Georgs ir brīnumbērns, viņš nav pārcilvēks. Ģimene uzsver: “Satraukums pirms kāpj uz skatuves ir vienmēr, bet nonākot publikas priekšā un sākot dziedāt, satraukumu nomaina pozitīvās enerģijas lādiņš, ko Georgs uzņem no skatītājiem. Būt uz skatuves Georgam ir svētki, viņš izbauda katru uzstāšanos, bet, lai tur nonāktu, tiek ieguldīts milzīgs darbs.”
Georga balss Mežaparka Lielajā estrādē skanēja kā tilts starp paaudzēm – starp to, kas bijis, un to, kas vēl tikai būs. Tā bija “Mana dziesma”, bet vienlaikus – mūsu visu dziesma. Svētki ir noslēgušies, bet atmiņas, kas radītas, turpina dzīvot kā dziesma, kas nekad neapklust.
