Linards Muciņš “Liepājas dzintarā” 1972. gadā.
Linards Muciņš “Liepājas dzintarā” 1972. gadā.
Foto no Linarda Muciņa personiskā krājuma, autors Jānis Milberts

“Visi gribēja tikt iekšā, bet man ielūgumi kabatā!” Linards Muciņš stāsta par leģendārā “Liepājas dzintars” laikiem 0

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
Lasīt citas ziņas

 

Maija beigās pēc rekonstrukcijas atklātā brīvdabas estrāde jeb koncertdārzs “Pūt, vējiņi!” Jūrmalas parkā Liepājā ir leģendāra vieta, ja runā par pagājušā gadsimta 60.–80. gadu norisēm Latvijas popmūzikas vēsturē. Un viens no centrālajiem notikumiem, ar kuru saistās sākotnēji 1964. gadā uzbūvētā estrāde, ilgus gadus bija nozīmīgākais estrādes mūzikas notikums vasaras sezonā – festivāls “Liepājas dzintars”, slavens ar padomju okupācijas apstākļiem brīvo garu, ar to, ka tajā karjeru aizsāka daudzi vēlāk populāri latviešu komponisti un mūziķi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirmais “Liepājas dzintars” notika 1967. gadā, pēdējais – 2004. gadā. Viens no sākotnējiem festivāla organizētājiem laikā no 1968. līdz 1974. gadam bija LINARDS MUCIŅŠ, mūsdienās vairāk pazīstams kā zvērināts advokāts un vairāku augstskolu mācībspēks, bijušais Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, kurš 1990. gada 4. maijā balsoja par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

 

Iznāk, ka “Pūt vējiņos” ar “Liepājas dzintara” organizēšanu sākāt darboties 1968. gadā, kad jums bija tikai 17 gadu?

L. Muciņš: Pat 17 nebija, jo esmu dzimis septembrī. Gribēju kļūt par juristu. Bet, lai iestātos universitātes Juridiskajā fakultātē, bija labi, ja bija darba stāžs. Tāpēc meklēju, kur piestrādāt. Liepājas 6. vidusskolā mācījos vienā klasē ar vēlāko “Credo” dibinātāju Valdi Skujiņu. Nāca modē “Bītli”, un viņš skolā izveidoja ansambli. Piesaistīja arī mani.

Es skolā biju radiomezgla priekšnieks un meistars uz radio lietām – vajadzēja pastiprinātājus, visādus vadus. Uz vidusskolas beigām mums vienā Liepājas klubā iedeva tehniku un par to vasarā vajadzēja “Pūt vējiņos” spēlēt dejas. No klases vēl bija Aivars Arums, Indulis Skerstsons, Aivars Hermanis mums spēlēja klavieres. Dejas bija galvenais veids, kā estrāde vasarā pelnīja naudu. Tēvs pazina “Pūt vējiņu” direktoru Rihardu Stankēviču, tad es tur pie reizes iekārtojos par tādu kā skaņu operatoru. 1968. gada jūlijā notika Liepājas estrādes kolektīvu skate, bet augustā jau bija “Liepājas dzintars”. Tā es tur no jūnija visu vasaru nostrādāju.

Sākumā jau viss bija ļoti primitīvi. Bet no 1970. gada uz festivālu sāka nākt publika. Auga koncertu skaits un popularitāte. Es atbildēju par visiem tipogrāfijas, reklāmas darbiem, apskaņošanu. Mēs tur daudz jaunos māksliniekus piesaistījām. Daudzi no viņiem pēc tam pabeidza Mākslas akadēmiju. Direktors Stankēvičs agrāk bija strādājis kinonomā, bet kino plakātus toreiz zīmēja ar roku.

Visa pilsēta bija plakātos, un pilsētā uzreiz bija notikuma gars. Rīgā nekā tāda nebija. Man vajadzēja māksliniekiem gādāt materiālus, rūpēties, lai būtu iespiestas programmiņas, aploksnes, ielūgumi, afišas, festivāla veidlapas, izgatavotas nozīmītes un medaļas, skatuves noformējums arī. Bet neko taču tajos laikos nevarēja dabūt! Tas viss bija jāorganizē un jāsarunā – šim ielūgums, tam vadītājam desmit ielūgumu. Viss bija deficīts!

1971. gadā parādījās arī festivāla “Liepājas dzintars” emblēma, ko viens mākslas skolas skolnieks bija kā diplomdarbu izstrādājis, bet Stankēvičs pārveidoja – tāds līvu vai kuršu kuģis ar karodziņu, kas traucas viļņos.

Tā es tur tās visas vasaras darbojos. Arī kad iestājos Juridiskajā fakultātē. Kultūra tajos laikos bija vienīgais veids, kā izpausties, kaut ko izdarīt. 1972. gadā mani par politiku no universitātes izslēdza, tad “Pūt vējiņu” estrādē strādāju arī rudenī un ziemā. Pēc štata skaitījos direktora vietnieks un galvenais inženieris, bet tas bija tikai nosaukums, jo jādara bija viss.

“Liepājas dzintars” allaž šķitis kā pasākums, uz kuru nebija iespējams dabūt biļetes.

Tad iedomājieties, kā tur 70. gadu sākumā gāja! Estrādē bija 1100 sēdvietas un stāvvietas kāds 1000. Kas tik pie manis brauca un ko tik es tur iepazinu! Viņi visi gribēja tikt iekšā, bet man ielūgumi kabatā. Naudai toreiz nebija nozīmes, jo pēc biļetēm tāpat nevarēja izstāvēt. Rinda tur bija… Atceros, atnāca mans kaimiņš mākslinieks Aivars Drāznieks. Viņa sieva bija vēlāk slavenā modes māksliniece Ingrīda Drāzniece. Drāznieks čukst: “Baigi vajag, draudzene atbrauks no Rīgas.” Iedevu ar. Un tādi jau atbrauca uz festivālu pašās beigās, ne zvanījuši, ne brīdinājuši. Atbrauc kinogrupa. Filmēšot kinožurnālam “Padomju Latvija”. Protams, ne jau to “Liepājas dzintaru” viņi filmēs!

Uz festivāla laiku mums bija noīrēta visa Liepājas viesnīca. Visiem kultūras darbiniekiem, kas uz turieni brauca, žurnālistiem mēs naudu par viesnīcu neprasījām, jo bija svarīgi, lai par mums rakstītu. Radio bija ierakstu busiņš, tas bija jāsarunā, brauca režisors Juris Karlsons, inženieri Gunārs Silenieks, Augusts Delle, bet par televīziju mēs toreiz pat nesapņojām. Mums bija jārūpējas, lai žūrijā būtu Raimonds Pauls. Savukārt viņš ņēma līdzi skaņuplašu firmas “Melodija” skaņu ierakstu studijas māksliniecisko vadītāju Aleksandru Grīvu, Latvijas Radio mūzikas redaktorus Gunāru Freidenfeldu, Gunāru Jākobsonu. Festivāla uzvarētāji balvā ieguva iespēju veikt radio ierakstus, dažiem izdeva plates.

Par “Liepājas dzintaru” centrālajā presē, radio tomēr maz kas izskanēja. Tas bija tāds pusmītisks notikums, kurā retais iekļuva, bet visi teica, ka tur ir “baigi forši”.

Tāpēc, ka 70. gados tas sakrita ar “puķu bērnu” hipiju laiku. Ne velti 1973. gadā festivālu aizliedza. 1972. gada maijā, protestējot pret padomju režīmu Kauņā bija pašsadedzinājies lietuviešu vidusskolnieks Roms Kalanta, bet leiši uz Liepāju brauca daudz. Dienā pirms festivāla vilciens bija pārpildīts. Brauca ar autostopiem. Kaut festivāls jau nebija vienu dienu – no sākuma trīs, bet 1972. un 1974. gadā koncerti bija jau no pirmdienas līdz svētdienai, pat pa divi dienā. Protams, visi gribēja iekļūt noslēguma koncertā. Par biļeti vairāk nekā rubli piecdesmit prasīt nevarēja, bet apgrozījums “Pūt vējiņiem” vienalga bija milzīgs. Un tā jau nebija budžeta iestāde. Viss bija uz saimniecisko aprēķinu.

 

Laikabiedri saka, ka Rīgā tādu pasākumu tajos laikos sarīkot nebūtu bijis iespējams. Kāpēc tieši Liepājā varēja?

Rīgā bija milzīgs padomju armijas daudzums, visādi štābi, tātad arī krievu daudz vairāk. Arī Liepājā bija kara pilsētiņa un daudz krievu, bet viņi dzīvi tā neietekmēja. Otrā lieta – tradīcijas. Liepājā ir teātris. Bet teātris nozīmē aktierus, māksliniekus, komponistus. Imantu Kalniņu atsūtīja strādāt uz Liepājas mūzikas skolu, bet otrs amats viņam bija Liepājas teātra kapelmeistars.

Vēl Liepājā bija Pedagoģiskais institūts, tagad Liepājas Universitāte. No Latvijas neatkarības laikiem pilsētā bija lietišķās mākslas vidusskola. Jau pieminēju mūzikas vidusskolu, turklāt tai bija savs simfoniskais orķestris ar vēsturi jau kopš 19. gadsimta. Tagad tas ir Valsts Liepājas simfoniskais orķestris. Pirms kara Liepājā bija opera, arī balets. No kurienes tad nāca vijolnieks un vēlāk slavenais diriģents Arvīds Jansons?

Nu, varbūt kāds cits teiktu citādi, bet es tos iemeslus redzu tā – Liepāja bija kulturāla pilsēta ar dziļām kultūras tradīcijām. Vēl var minēt, ka bija tāds kultūras nodaļas vadītājs Rihards Rubīns. Viņš bija arī kompartijas Liepājas pilsētas komitejas aģitācijas un propagandas daļas vadītājs, bet no turienes viņu izmeta. Viņš bija “Pūt vējiņu” estrādes celšanas iniciators un, man šķiet, arī tas, kurš Stankēviču iebīdīja “Pūt vējiņu” direktora amatā. Rubīns bija tāds pilnīgi nevaldāms.

 

Lai aizrautu publiku, tur bija jābūt kaut kam vēl. Agrīnā Latvijas PSR estrāde bija pārāk garlaicīga, lai radītu tādu ažiotāžu.

Jā, estrādes koncerti, salīdzinot ar mūsdienām, toreiz bija formāli. Bet jāņem atkal vērā mūsu Liepājas tradīcijas – bija ikgadējās estrādes un restorānu muzikālo kolektīvu tarifikācijas skates. Vieniem tā likās “komunistu žņaugšana”. No otras puses, tā bija lieta, kam visi gatavojās. Trīs dienas, kamēr visu piecu Liepājas restorānu grupas, visi pašdarbības kolektīvi izgāja tam cauri.

Ja gribēji sarīkot kādu atklātu koncertu un pārdot uz to biļetes, tad pirmā pakāpe skatē bija vismaz jādabū. Trešā pakāpe jau varēja koncertēt pa visu Latviju. Tātad mēs bijām ar šīm skatēm izdresēti. Starp citu, skatēm Latvijas republikāniskais fināls notika Liepājā un tur jau bija iespēja, ka uzvarētājus uzaicinās uz “Liepājas dzintaru”. Tā kā atsijāšanas un izmērīšanas pakāpe bija augsta. Šīs skates arī diezgan labi parādīja Liepājas un Latvijas objektīvo situāciju. Atlasot festivālam, vienu otru arī no liepājniekiem “piešpricējām” klāt.

 

Bet uz festivālu jau sabrauca arī no citām PSRS republikām. Kā atsijāja tos?

Tas bija tas smagākais, interesantākais darbs un daļēji arī manas darbības rezultāts. Sākumā dominēja lietuvieši. Viņiem ansambļu bija vairāk un estrādes mūzika bija populārāka. Viņi arī sākumā ņēma tās balvas. Formāli skaitījās, ka dalībniekus akceptēja Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nams, kas bija viena vecišķa iestāde. Toreiz jau nevarēja koncertā spēlēt, ko gribi. Ārzemju kompozīcijas tikai vienu vai divas, savas arī ne vairāk kā divas. Bija jāuzrāda nošu lapas – uz tām uzlika zīmogu, ka atļauts spēlēt. Uz koncertprogrammas arī uzlika zīmogu.

Visvairāk piesējās dziesmu tekstiem. Juris Pavītols, kas dibināja “Līvus”, rakstīja ļoti nacionālas dziesmas. Viņam ir dziesma “Vairogi”, kam vārdus bija uzrakstījis Vitauts Ļūdēns. Tie bija iespiesti dzejoļu grāmatā, bet, kad to sāka dziedāt, tad tas bija pilnīgi nacionāli: “Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts.” Kādas trīs reizes viņš dabūja vest uz Rīgu un rādīt to dzejoļu grāmatu, ka tur viss jau nodrukāts.

Bet, ja par dalībniekiem no citām republikām, tad paši jau mēs pa tiešo ne ar vienu sazināties nedrīkstējām. Tas bija jādara caur attiecīgiem tautas mākslas namiem. Mēs viņiem rakstījām, ka mums tad un tad būs festivāls, un lūdzam sazināties ar, teiksim, Baltkrievijas, Lietuvas, Igaunijas tautas mākslas namiem, lai sūta dalībniekus. Bet es to apgāju.

 

Bet jūs zinājāt, ko aicināt?

Ko mēs par viņiem sākumā varējām zināt? Mēs tikai paļāvāmies un, kad viņi ieradās, varēja vien mest krustus un cerēt, ka būs labi. Sevišķi, ja no Krievijas. Tad aktīvi sāka palikt gruzīni, armēņi. Uz Lietuvas un Igaunijas festivāliem es jau pats biju sācis braukt, skatīties. Atklāti sakot, arī pats “Liepājas dzintars” jau bija no Kauņas festivāla “Dzintara trompete” nospiegots, jo viņi to lietu ātrāk sāka. Es regulāri braucu uz Kauņu, uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu). Uzskatu, ka viens no labākajiem bija 1972. gada festivāls. Kauņā ievēroju un togad uz festivālu uzaicināju Maskavas džez­roka ansambli V. Kleinota vadībā. Tā bija bumba!

No Lietuvas ieradās Mindauga Tomašūna estrādes orķestris “Oktāva”. “Ariels” no Čeļabinskas uzvarēja ansambļu grupā un ieguva tiesības ierakstīt plati. Uzvarētājiem ieraksts platē vai radiostudijā bija vēl lielāka balva nekā tas ceļojošais kokā un metālā ieslīpētais dzintara gabals! “Arielu” mums bija ieteicis Dzelzceļnieku kultūras nama kinoamatieru studijas vadītājs Vētra. Viņš teica: “Čeļabinskā biju uz kinoamatieru filmu festivālu, un tur tādi forši čaļi spēlēja, bītlus kopēja un pašu komponēta mūzika arī bija.” Uzrakstījām tautas namam, tā kā viņi bija no Krievijas, bet ar krieviem mums iepriekš ir bijusi izgāšanās. Pēc tam “Ariels” kļuva par vienu no labākajiem visā PSRS. Bet sāka viņi tieši no Liepājas.

 

Kāpēc 1973. gada festivālu aizliedza?

Iemeslus man grūti pateikt. Tur čeka uzdarbojās. Tas jau viss notika mums aiz muguras, pa kompartijas līniju. Mums tikai paziņoja, ka nē. Bet atceros, atlidoja tomēr no Vidusāzijas viens ansam­blis, kam mēs bijām aizsūtījuši telegrammu, ka festivāla nebūs, bet vai nu viņi nebija saņēmuši, vai bija to noslēpuši… Izsūtīto vāciešu pēcteči. Mums viņi bija jāizmitina un jānodrošina koncerts.

“Pūt vējiņu” estrādē 1974. gadā. No kreisās: Aldis Ermanbriks, Linards Muciņš, kinorežisore Laima Žurgina, Uldis Stabulnieks, flautiste Silga Milbreta, dziedātāja Iveta Groble.
Foto no Linarda Muciņa personiskā krājuma, autors Jānis Milberts

Bet 1974. gadā festivālu atkal rīkot drīkstēja.

1974. gadā mani jau sāka atstumt. Pie estrādes direktores Ausmas Grodumas nāca mūsu iestādes čekas kurators. Es ar viņu biju kopā Liepājas fotostudijā un zināju, kas viņš ir. Direktorei bija atsevišķs kabinets. Viņi tur stundām sēdēja. Nezinu, ko tur sprieda. Bet viņi zināja, ka 1972. gadā esmu no universitātes juristiem izmests “par padomju studenta pretpadomju uzvedību” – par mutes palaišanu.

Juristus jau tolaik aktīvāk tīrīja. Es parasti biju starp tiem, kas uz festivāla skatuves kā organizācijas komitejas loceklis pasniedza balvas. Laikam bija pateikts, ka nevajag vairs ļaut man tur daudz rēgoties. Aizgāju pats, jo beidzot atradu jurista darbu Aizputē rūpnīcā. Man tas bija svarīgi, jo man skaitījās trīs kursu nepabeigta augstākā izglītība un ar tādu daudz kur neņēma, prasīja, vai ir darba pieredze.

 

Ja “Liepājas dzintars” bija tāds brīvdomīgs pasākums, tad čekai vajadzēja to cītīgi uzmanīt.

Viņiem jau tur nebija ko spiegot! Es tikai ar vienu tādu gadījumu sadūros. Bija atbraucis lielais estrādes orķestris “Zaļā uguntiņa” no Minskas taksometru parka. Orķestrī liels procents ebreju. Viņi oficiālajā pro­grammā bija kaut ko līdzīgu savai tautasdziesmai “Hava Nagila” dziedājuši. Un tad nāca čekists un viņam līdzi viens, kas laikam valodu zināja. Viņi klausījās koncerta ieraksta lenti. Teica, ka tur esot bijis aicinājums izbraukt uz saulaino Izraēlu. Tas bija 70. gadu sākumā. Galu galā tur nekā nebija, bet kāds taču bija nostučījis! Zālē pusotrs tūkstotis cilvēku – ej nu zini, kurš no viņiem piezvanīja. Es nezinu, ar ko tas beidzās.

 

“Pūt vējiņu” estrāde tagad ir atjaunota, bet kaut ko prestiža ziņā “Liepājas dzintaram” līdzīgu mūsdienās laikam atjaunot neizdotos?

SAISTĪTIE RAKSTI

Nē, nē. Nevarētu jau arī vairs savākt tik daudz skatītāju. Tas nedarbotos. Savam laikam tas bija nozīmīgs socializējošs pasākums, kur varējām paskatīties paši uz sevi un uz citiem un pateikt, ka esam labāki nekā krievi, kaukāzieši vai baltkrievi. Tas bija acīmredzami. Ar leišiem un igauņiem mums gan bija jāpacīnās.

Nu, bet pēc tam bija “Mēs Liepājai”, kas pārvērtās par milzīgām politiskām manifestācijām. Arī Zigmara Liepiņa dziesmas ar tautasdziesmas vārdiem vai piedziedājumu “Latvijā, Latvijā, Latvijā!!!” jau sāka skanēt ar citu zemtekstu. To mēģināja aizliegt. Bija tāds pirmsatmodas periods, kad Kultūras ministrija veica plašas represijas pret ansambļiem, bet tie bija gandrīz vienīgie, kuri sāka atklāti dziedāt par brīvību! Neaizmirsīsim to!

“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
Kāda būtu NATO tūlītēja atbilde, ja Krievija raidītu raķetes uz Baltijas valstīm? Komentē NBS kapteinis
Skatītājs jautā: vai neizskatās tā, ka jau ir sācies Trešais pasaules karš?
Lasīt citas ziņas
“Sadales Tīkls” nespēs šobrīd uzņemt sistēmā visu saules paneļu saražoto elektrību
“Visgrūtāk būs tiem, kuriem jādomā, kā samaksāt par savu vienīgo īpašumu.” Deputāte par skaudro realitāti
Tiesai nodod lietu pret vairākām personām, tostarp būvuzņēmēju Peilānu par krāpšanu austrumu robežas izbūvē
Pieminekļus ceļ un dzeju raksta! Kā ukrainieti Annu Kremļa propagandisti pataisīja par krievu svēto simbolu, viņai pašai nemaz nezinot
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 6. jūlijā
23:45
Agresoru valstī nespēlēs
23:00
1932. gada 6. jūlijā. Ministra vēstījums padotajiem
22:30
FOTO. Karaliene Elizabete II nodevusi savus pienākumus princim Čārlzam. Vai tas nozīmē viņas valdīšanas beigas?
Darba devējs nedrīkst diktēt augstskolām, kāds speciālists viņiem piemērots, uzsver Auziņš
Apinis: Laboratorija, aptieka, primārā aprūpe – ieteikumi priekšvēlēšanu solījumiem
Būsim ārējo parādu verdzībā, valdībai nepadomājot par sekām, norāda Krastiņš
Mediji: Ministri aicinās Džonsonu atkāpties
VIDEO. Līgavaini pamatīgi izjoko viņa labākais draugs un paša līgava
Tas ir slikti, ļoti slikti, bet viņam ir tiesības tādu viedokli paust. Zariņš par Brieža situāciju
Krievijai ir kritušas maskas, tāpēc līdzšinējā agresijas atturēšanas sistēma Baltijā vairs nestrādā, apgalvo Kalniņš
Nelieksimies krievu naudas priekšā! Kamēr Kremlis nesamaksās Ukrainai nodarīto, lai dzīvo bez izpriecām! Egila Līcīša feļetons
VIDEO. Rokeris Frīdis par homoseksuālām attiecībām: “Es viņus par pilnvērtīgiem cilvēkiem neuzskatu!”
Skatītājs jautā: vai neizskatās tā, ka jau ir sācies Trešais pasaules karš?
VIDEO. “Tavs ķermenis nav tavs liktenis”: Latvijā dzimusī modele iekaro pasaules slavu par spīti tam, ka viņai amputēta kāja
Pēc šķiršanās no dzīvesbiedrēm, visi trīs grupas “Jumprava” Aigari tagad dzīvo vienā lauku mājā
Neceļam cietumu, bet laižam lejā akcīzes nodokli! – iesaka Šmits
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs