Sports
Hokejs

Roberts Bukarts: Došanās uz Čehiju bija pareizākais solis dzīvē0


Roberts Bukarts maijā pasaules čempionāta spēlē pret Zviedriju guva trīs vārtus.
Roberts Bukarts maijā pasaules čempionāta spēlē pret Zviedriju guva trīs vārtus.
Foto: AP/SCANPIX/LETA

“Došanās uz Čehiju bija pareizākais solis dzīvē,” Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Roberts Bukarts (28) ir gandarīts par to, kā ievirzījusies viņa karjera. Tehniskais hokejists izlasē cīnījies septiņos pasaules čempionātos un maijā Bratislavā tika atzīts par vienu no trim labākajiem spēlētājiem mūsu valstsvienībā. Iepriekšējo sezonu Roberts aizvadīja Prāgas komandā “Sparta”, spēlējis arī Latvijas, ASV, Krievijas un citos Čehijas klubos.

Vai domas par pasaules čempionātu vēl velkas līdzi, vai izdevies tās ātri nolikt malā?

Roberts Bukarts: Nav tik viegli nomest malā, tāpēc vajag izvēdināt galvu. Pēc atpūtas ar jauniem spēkiem sāksim gatavoties sezonai. Man un brālim Rihardam paveicies, ka ir savs treneris Mārtiņš Gulbis, kurš izveido plānu, tiesa, sakarā ar to, ka čempionāts notika vēlāk nekā parasti, šovasar Rīgā pirms došanās uz klubiem trenēsimies mazāk.

Vai, ņemot vērā, piemēram, centra uzbrucēju trūkumu, var teikt, ka Bratislavā parādījāt visu, ko spējat?

Latvijas hokejā trūkst centra uzbrucēju un aizsargu ar labo nūjas tvērienu. Ļoti pietrūka gan An­dra Džeriņa, gan Rodrigo Ābola, kurš otrajā spēlē guva traumu. Neviens nezina, kā būtu nospēlējuši ar viņiem, bet savas rotācijas tas ienesa. Čempionāts kopumā bija vairāk pozitīvs nekā negatīvs.

Treneriem ir materiāls analīzei, kāpēc nevaram novest līdz uzvarām spēles, kurās pret lielajām komandām bijām vadībā. Ja zaudē ar 0:10, nav jautājumu, ja ir mīnus viens vai divi, tad jāskatās. Cerams, ka esam nākamajā līmenī.

Tu pats agrāk nebiji spēlētājs, kas labi iederas presinga hokejā. Vai treneris Bobs Hārtlijs kaut kā to mainīja, pats esi mainījies vai ir kas cits, ka vari veiksmīgi pie viņa spēlēt?

Kaut ko mainījis Bobs, kaut ko – pats. Lai gan tie ir stereotipi – kāds uzliek zīmogu, un citi piebalso. Tāds ir mūsdienu hokejs – uzbrūkošs ir tad, ja met ripu zonā, skrien tai pakaļ, izdari spiedienu. Kā tad sauc to hokeju, ko spēlēja agrāk – kontrolē ripu un met prom tikai tad, ja nav iespēju izveidot vārtu momentu? Piemēram, futbolā ir otrādi – ja kontrolē bumbu, tad esi uzbrūkoša komanda. Ja sit prom un spied – aizsardzības. Šobrīd topā ir tāds hokejs, jāpielāgojas, man Boba hokejs ir tuvs un saprotams. Domāju, ka visai izlasei tas ir pieņemams, viņš saliek pa plauktiņiem, kurā situācijā kas jādara, pašam īpaši nav jādomā.

Trīs vārti zviedriem – labākā spēle tavā karjerā?

Satura ziņā grūti spriest. Hokejs ir jocīga spēle, vari parādīt labāko sniegumu dzīvē, bet ir divi vārtu stabi un trīs metieni garām. It kā izveidoji piecus vārtu momentus, bet rezultāta nav. Citā spēlē trīs momenti un trīs goli. Liela prieka un eiforijas nebija, jo spēle tika zaudēta līdz ar cerībām iekļūt ceturtdaļfinālā.

Tevi atzina par vienu no trim labākajiem spēlētājiem komandā. Biji pārsteigts?

Nebiju. Nezinu, kas balvas dala, un nav arī svarīgi.

Galvenais ir piedalīties, būt labam spēlētājam, labam komandas biedram un izbaudīt turnīru.

Grūti spriest, vai spēles ziņā šis bija mans labākais čempionāts. Ceru, ka sekmīgākie vēl priekšā un spēsim sasniegt vismaz pusfinālu.

Vai pēc sezonas klubā ir liela motivācija spēlēt izlasē?

Ja nebūtu, tad nenāktu, nevienu jau aiz ausīm nevelk. Ja es varu spēlēt un esmu vajadzīgs – nāku un trenējos. Pērn traumas dēļ pasaules čempionātā nebiju formā, kārtīgi slidot sāku pāris dienu pirms pārbaudes spēlēm pret slovākiem, lai gan pilnībā nebiju atveseļojies. Tas man iedzina robu, gatavojoties šai sezonai, bet es zināju, ka tā būs. Tajā brīdī izlasei vajadzēja manu palīdzību, un biju gatavs darīt visu, ko vien varu. Runāsim reāli – spēlētāju nav tik daudz, lai nespēlētu tādu traumu dēļ, ar kurām vari spēlēt. Četri aizsargi, četri uzbrucēji un divi vārtsargi pateiks, ka nebūs, un izlase uz pasaules čempionātu brauks ar desmit jauniem hokejistiem. Nesaku, ka viņi nav gatavi, daudzi jaunie ir labi, bet tas tomēr nebūs tādā līmenī, kā grib fani un arī paši spēlētāji.

Čehijā esi nospēlējis trīsarpus gadus, iedzīvojies, izveidojis savu vārdu. Nav par ko sūdzēties?

Došanās uz Čehiju bija pareizākais solis manā dzīvē. Jau sen biju izdomājis – ja man Rīgas “Dinamo” liks braukt uz fārmklubu Liepājā, tad to nedarīšu. Biju tikai mazliet satraucies, ka pieprasīs – ja gribi lauzt līgumu, maksā kompensāciju. Paldies dievam, tā nenotika, mierīgi lauzām un šķīrāmies.

Kāpēc šosezon sanāca mainīt komandas?

Triņecas “Ocelārži” nejutos tik labi, kā gribētos, bija piedāvājumi no divām komandām, kurām gribēju pievienoties. Sākumā vajadzēja pāriet uz Brno “Kometa”, bet Triņecā atteicās veikt darījumu ar viņiem, tad arī ar “Spartu” atteicās. Viss ievilkās uz diviem mēnešiem, bet janvāra beigās klubi atrada kopsaucēju.

Pēdējās sezonas Prāgas klubam nav izdevušās.

Jā, bet “Sparta” ir “Sparta”, ambīcijas jebkurā gadījumā ir būt pirmajiem.

Aizvadītajā sezonā sasniedza jaunu līgas rekordu – vidēji mājas spēles apmeklēja virs deviņiem tūkstošiem skatītāju, dažreiz bija arī 15 tūkstoši, lai gan komanda tabulā atradās desmitajā vietā.

“Sparta” katru gadu mēģina savākt labu sastāvu, bet līga ir spēkos ļoti vienlīdzīga.

Kā pats esi iejuties Prāgā?

Saistītie raksti

Ļoti labi, komandai ir labākais menedžments. Viņi spēlē lielajā arēnā “O2”, bet trenējas vecajā hallē “Tipsport”, kur Prāgas “Lev” spēlēja KHL, tur infrastruktūra nav tik laba. Triņecā treniņu ap­stākļi bija ideāli – domāju, ka TOP desmit Eiropā, taču pilsēta nav salīdzināma ar Prāgu. Toties tagad gandrīz vispār nav tālu izbraukumu – uz Zlīnu, Triņecu, Ostravu, Brno un Olomoucu jādodas dienu pirms spēles, visas pārējās komandas ir stundas brauciena attālumā. Zlīnā un Triņecā bija daudz jāceļo. Katrā vietā savi plusi un mīnusi. Līgums ar “Spartu” man ir vēl uz diviem gadiem.

Kas īsti nebija kārtībā Triņecā?

Jau pievienojoties viņiem, zināju, ka, piemēram, vairākumā spēlēšu otrā malā, jo ir daudz spēlētāju ar labo nūjas tvērienu. Viss bija lieliski līdz brīdim, kad pirmajā Čempionu līgas spēlē dabūju traumu. Treneri pārņēma viegla panika, turnīra sākums neizdevās, vairāki hokejisti guva savainojumus, un viņš forsēja manu atgriešanos, teica, ka varēšu uzspēlēt tikai vairākumā, ka ļoti vajagot. Nolēmu iet palīgā, lai gan reāli piecās spēlēs nemaz pa vārtiem nevarēju uzmest. Tā bija kļūda, vajadzēja līdz galam izveseļoties. Pēc tam viss nokārtojās, bet, kad mans aģents teica, ka interesējoties komandas, kurās gribēju spēlēt vasarā – Prāgas un Brno, nebija divu domu, ka gribu pāriet. Nekādu pretenziju man nav ne pret “Ocelārži” treneriem, ne vadītājiem, profesionāla organizācija, viss ļoti sakārtots.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IS
Ilmārs Stūriška
Sports
Jau sen sapņoju, ka būšu mamma – vieglatlēte Vaičule mazuļa gaidībās
8 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
Koronavīruss paņem vēl vienas futbola personības dzīvību
10 stundas
LE
LETA
Sports
NHL iesaka hokejistiem atrasties pašizolācijā līdz aprīļa vidum
10 stundas

Lasītākie

JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Korejas pretvīrusa recepte: kā šajā valstī izdevās “pārlauzt” Covid-19 saslimstības līkni?
Intervija 52 minūtes
LE
LETA
Veselam
Covid-19 konstatēts jau kopumā 52 pašvaldībās: jauni saslimšanas gadījumi Baldones un Valkas novados
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 krīzes pārvarēšanas pasākumus finansēs no valsts budžeta
2 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Vācija plāno pagarināt koronavīrusa dēļ noteiktos ierobežojumus līdz 19.aprīlim
28 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Dabā
FOTO. Izcēlies kūlas ugunsgrēks ceļa posmā starp Siguldu un Līgatni
1 stunda