Vissmagākā psihiskā trauma – pazemojums. Tieši pēc tā seko pašnāvība vai nervu sabrukums 0
Pazemojums ir vissmagākā psihiskā trauma. Smadzenes – tās var visu pārdzīvot un paciest. Un no visa iegūt pieredzi nākotnei. Bet pazemojums – nevar. Par to – psiholoģe Anna Kirjanova:
Pazemojums ar to arī atšķiras – tā ir neatbildēta reakcija. Pazemot var tikai ar nosacījumu, ja cilvēks nevar atbildēt. Tāpēc pazemo bērnus un tos, kuri apstākļu dēļ ir spiesti klusēt un paciest. Bet pēc tam – raudāt, vai otrādi, – bezjēdzīgi smaidīt, kaut ko murmināt, iet, kur acis rāda, ar smagumu sirdī…
“Tas nekas, tas nekas… Kas nu tur, iedomājies! – pazemoja visu priekšā. Neiesita taču. Vai vispār, – ja pazemoja viens pret vienu – neviens neuzzinās. Nekā briesmīga!”
Briesmīga tā lieta – tieši pēc pazemojuma notiek pašnāvība vai nervu sabrukums. Bet, ja psihe ir stipra, rūgtums paliek uz visu dzīvi. Un cilvēks ir gatavs uz visu, lai pazemojumu aizmirstu – bet tas nekādi neaizmirstas, tieši tāpēc, ka tā ir vissmagākā un vissāpīgākā psihiskā trauma.
Pazemoja priekšnieks; pārrunu laikā pazemoja; jautājumus uzdeva pazemojošus un piezīmes izteica. Pazemoja slimnīcā, veikalā, iestādē, un nācās ciest klusu – nekur neliksies.
Dzejnieku Rubcovu, lūk, arī pazemoja brāļi-rakstnieki; aizbrauca ar kuģi vizināties, visi kajītēs izvietojās, bet Rubcovu izvietoja koridorā – viņš taču ir nabadzīgs dzērājs, bērnunamnieks, viņam ir pilnīgi normāli koridorā vizināties! Tiesa, rakstnieki visu laiku jautāja, vai Rubcovam esot ērti? Un viņš atbildēja: pilnīgi ērti, tā sacīt. Pateicos! Bet pēc tam – sāka dzert sīvo; drīz vien nomira. Lai gan viņam koridorā bija ērti, droši vien, bet dvēselē – briesmīgi…
Un vienīgais veids, kā ar pazemojumu tikt galā – tomēr atbildēt. Pat, ja esi atkarīgs no šiem cilvēkiem, – vienalga vajag atbildēt – mierīgi un adekvāti. Tāpēc, ka nekāda nauda un miermīlīgas attiecības nekompensēs pazemojuma traumu; tā paliek uz visiem laikiem. Un, – jo spēcīgāk tevi pazemoja, jo augstāk celsi savu pašvērtējumu – kā šūpolēs, kurās viens ir lejā, otrs – augšā. Vajag atsperties ar kāju un nomainīt pozīciju, citas izejas vienalga nav. Un pateikt, ka koridorā atpūsties ir neērti – tas pat idiotam ir skaidrs. Saņemt bezkaunīgas vēstules – pretīgi. Uzklausīt apvainojumus – nepieņemami.
Un aiziet, apgulties gultā galvenā rakstnieka kajītē – lūk, tur gan ir ērti! Bet, kas būs pēc tam, – kā likums, – absolūti nekas. Tie, kuri pazemo, ir bailīgi un nekrietni cilvēki. Un diezin vai viņi saņemsies drosmi aizdzīt tevi no gultas un turpināt pazemošanu. Tiklīdz būs atbildes reakcija – nebūs pazemošanas, lūk, kur tas stiķis! Sist nevajag. Lamāties nevajag. Izskaidrot vajag, kā ieteica Visockis. Ērti guļot gultā – piebildīšu…
Avots: taynimiro.info
