Sports
Citi sporta veidi

Zelta medaļas, ko nevar novērtēt naudā. Kā Latvijas sporta spīdekļi atceras olimpiskās spēles0


Uļjana Semjonova ir visu laiku izcilākā Latvijas basketboliste.
Uļjana Semjonova ir visu laiku izcilākā Latvijas basketboliste.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Pirms 40 gadiem Maskavā risinājās XXII vasaras olimpiskās spēles, kur no Latvijas startēja 13 sportisti, mājup pārvedot 13 medaļas. Šis stāsts ir par četriem no viņiem – olimpiskajiem čempioniem.

Jā, viņi savus laurus plūca zem PSRS karoga, taču viņi pārstāvēja Latviju un ar to lepojas. Joprojām. Interesanti, ka intervijās ar to dienu varoņiem visi kā viens minēja, ka sāls jau nav tajā olimpiskajā zeltā, bet gan tas, ka mūs pat pēc 40 gadiem atceras.

Tas viņiem ir pat svarīgāk. “Latvijas Avīze” sazinājās ar mūsu čempioniem.

Dainis Kūla: “Tas bija labi padarīts darbs.”

Dainis Kūla (no kreisās), saņemot Triju Zvaigžņu ordeni no bijušā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām.
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Šķēpmešanā vīriem uzvaru svinēja Tukumā dzimušais ventspilnieks Dainis Kūla. Sacensības bija spriedzes pilnas. Pirmajos divos metienos Kūla palika bez rezultāta, trešajā sameta četrus astotniekus (88,88 metri), kas ļāva tikt pie vēl trim metieniem. Ceturtais jau bija zelta vērtē (91,20).

“Tie bija laiki, kad es biju ļoti jauns, un tad es vēl neapzinājos, kas notika,” tā saka 61 gadu vecais šķēpraidis Kūla, kurš sportu nav metis pie malas, jo iespēju robežās piedalās veterānu sacensībās.

“Es nekad neesmu šķirojis sacensības, vai tās ir olimpiskās spēles vai pasaules čempionāts. Sacensības man vienmēr bijušas vienas – uz katrām eju ar tīru sirdsapziņu, godīgumu, apzinīgi, ar mērķi uzvarēt.

Ja sacensībām ir lielāks nosaukums par Latvijas vai PSRS čempionātu, piemēram, olimpiskās spēles, tad tie ir patīkami uzvarēti mači. Tolaik man nebija liela starptautisko sacensību pieredze, lai gan pirms tam divus gadus nedaudz pabraukāju pa pasauli pamačoties.”

Pēc pirmajiem diviem neieskaitītajiem metieniem Dainim nav bijis nekāds uztraukums, jo zinājis, uz ko spējīgs. “Zināju, ka mana tehnika ir ļoti stabila, no krustsoļa varēju sa­sniegt labu rezultātu.

Varēju paņemt citu šķēpu vai divus trīs metrus ieskrējiena atpakaļ, zināju, ka izdarīšu.” Par Kūlas uzvaru visvairāk bija sašutuši uz šķēpmešanu labā nozīmē “trakie” somi.

Viņi meklēja sazvērestības teorijas. Trešajā metienā šķēps piezemējies plakaniski, un vispār, Kūlas metienos speciāli vaļā vērti stadiona vārti, lai vējš pīķi panestu tālāk.

Dainis par to joprojām uzjautrinās, sakot, ka tāpēc vien ir populārs ārzemēs arī tagad. “Trešais metiens nepiezemējās plakaniski. Tiesneši it kā šaubījās, bet pat tagad, skatoties video, var redzēt, ka šķēps atstāja nopietnu atzīmi zālienā. Ja būtu plakaniski piezemējies, nebūtu ieskaitīts. Man ļoti patīk šis stāsts par atvērtajiem vārtiem.

Jā, somi to nav aizmirsuši, pat aizbraucot uz veterānu mačiem, par to joprojām piemin. Ja nebūtu šī stāsta, par mani varbūt visi būtu aizmirsuši kā par olimpisko čempionu. Bet viņi to atceras.

Tas gan ir daudz skaidrots, ka vārti tika attaisīti tāpēc, ka stadionā veda iekšā 110 metru skrējiena barjeras vai kavēkļu skrējiena barjeras. Mēs jau nemetam mucā.

Turklāt mēs tad metām planējošo šķēpu, bet viņam jau tieši vajag pretvēju. Ja attaisīja vārtus man aiz muguras, tad man noņēma daudz metrus. Drīzāk sanāca, ka man ar to pat ierieba, nevis palīdzēja,” saka olimpiskais čempions.

Uz pleciem stadionā

Atgriežoties mājās, sagaidīšana bijusi varena. “Uz lidostu bija mana mamma atvesta, kura nu jau citā saulē. Mūs sagaidīja sporta vadība, arī no Ministru kabineta.

Taču lielākais pārsteigums bija tad, kad mani sagaidīja ventspilnieki un aizveda mani uz mājām. Ventspils stadions bija stāvgrūdām pilns, man šķiet, nevienā futbola mačā tik daudz cilvēku nav bijis. Man mute atvērās, cik daudz cilvēku bija, kāds aprēķinājis, ka ap septiņiem tūkstošiem.

Draugi mūs ar treneri Māri Grīvu stadionā ienesa uz pleciem, uzskatīja par varoņiem.

Taču es nedomāju, ka tas bija varoņdarbs – vienkārši labi padarīta darba rezultāts. Tur viss sakrita – lielisks treneris, laba veselība, laba trenētība un veiksme.

Dzīve tajā brīdī, protams, mainījās. Iedeva dzīvokli, deva iespēju par savu naudu nopirkt mašīnu. Saņēmu prēmiju, no tā atvilka nodokli, jo tobrīd man vēl nebija bērnu, uz rokas saņēmu 3200 rubļus, bet pirmais “Žigulis” tolaik maksāja 5000 rubļu.

Nekāds “žigulis” man nesanāca. Tagad par uzvaru olimpiskajās spēlēs dod 100 000, var nopirkt piecas jaunas mašīnas. Taču ne jau naudā ir vērtība. Varbūt tolaik kāds bija miljonārs, bet viņu neatceras, bet man jūs uzzvanāt pēc 40 gadiem.

Tas ir lielākais ieguvums, un tā ir laba sajūta, jo olimpisko medaļu nevar izrēķināt naudā. Mana profesionālā karjera beidzās 1993. gadā pēc pasaules čempionāta Štutgartē, kur pārstāvēju Latviju. Kopš 1984. gada man bija nopietna elkoņa trauma.

Pēc tās īsti vairs neatguvos. Sportistam jau tā ir, ka ne visu laiku vari būt augstākajā līmenī, kaut kas notiek un iespējas samazinās.

Traumu guvu, grūžot lodi, piedalījos uzņēmumu sacensībās. Biju vispusīgs, taisīju arī daudzcīņu, bet lodē sabeidzu elkoni. Šobrīd veselība ir laba, nodarbojos ar veterānu sportu, lai gan jā, traucē jaunībā iegūtās traumas.

Labais celis ir diezgan sabojāts, taču es nesūdzos, jo citiem noteikti ir sliktāk. Sacensībās varu piedalīties un savā līmenī diezgan labi nostartēt,” stāsta Dainis, kurš uzņēmumā “Kureks” strādā par tirdzniecības vadītāju.

Pensiju viņš negaida, jo tā tāpat pienāks.

Viņam ir divi dēli – Krists un Matīss. Ar sportu nodarbojās, bet nesakrita apstākļi, lai tēmētu uz ko augstāku.

“Nesanāca, un labi vien ir. Tagad abi nodarbojas ar nelieliem privātajiem biznesiem. Algu nopelna un uz maizes ar ir ko uzlikt.”

Treniņtērps un Latvija

Pāvels Seļivanovs jau no bērnības bijis Latvijas patriots.
Foto: Zane Bitere/LETA

Volejbolists Pāvels Seļivanovs Maskavā piedalījās savās otrajās olimpiskajās spēlēs. Pirmās bija 1976. gadā Monreālā, mājup atvedot sudrabu. Maskavā viņš un komandas biedri tika pie kārotā zelta. Pāvels ir lielisks runātājs un ļoti atklāts.

“Daļa Latvijas iedzīvotāju mani neuzskata par īstu olimpisko čempionu, jo domā, ka čempioni bijuši tikai līdz 1939. gadam un pēc 1991. gada. Protams, visi tādi nav, bet tagad jau daudzi neatceras un nezina, kādi tad bija laiki.

Mēs vienalga nesām Latvijas vārdu, bijām no Latvijas. Esmu pat domājis, vai mans uzvārds neder tāpēc, ka krievu? Es tobrīd jutos tā – PSRS bija 250 miljoni cilvēku, izlasē 12 un viens no Latvijas.

Savulaik, kad spēlēju un dzīvoju Beļģijā, 1991. gadā bija referendums par Latvijas neatkarību. Bija jābalso, gājām Briselē uz PSRS vēstniecību, lai parakstītos, ka Latvijai jābūt neatkarīgai.

Pēc tam mūs izsauca vēstnieks un ar trīsstāvīgiem vārdiem centās pateikt, ka mēs kaut ko neesam sapratuši. Interesanti, ka mūs pirms tam regulāri sauca uz vēstniecības pikniku vasarā, bet togad vairs neaicināja.

Bija pat gadījums, ka mani tur kāds no vēstniecības nosauca par fašistu. Tad gan man asinis uzsita.

Es vienmēr par Latviju un “Radiotehniķi” biju stāvējis un sities, bet mani šitā nosauc.

Tā arī pateicu, ja jums kas nepatīk, tā jau ir jūsu problēma. Atceros, kad tiku Latvijas junioru izlasē, man iedeva melnu treniņtērpu ar baltām svītrām un filca burtus, kurus jāuzšuj pašam uz muguras, lai ir Latvija.

Mamma piešuva, es ar to tērpu gulēju katru nakti. Man tas bija tik svarīgi,” saka Seļivanovs, kuram nu jau 68 gadi.

Kopā kopš skolas sola

Maskavas olimpiskās spēles tika boikotētas no ASV un citu rietumvalstu puses, taču sportisti tam lielu uzmanību nepievērsa. To vienkārši arī neļāva, vajadzēja gatavoties.

“Tobrīd politiskajai situācijai mēs neko daudz nesekojām līdzi. Jā, zinājām, ir boikots, kādi nepiedalās, bet mēs par to daudz nepārdzīvojām, darījām savu darbu. Bijām profesionāli sportisti, mums maksāja tam laikam gana labi. Ar mūsdienām gan nevar salīdzināt, taču tas bija desmit reizes vairāk nekā pārējiem padomijā.

Mums bija uzdevums uzvarēt, un viss bija tam pakļauts. Izlases treneris Platonovs mūs pasargāja no visām politiskajām spēlītēm, pats brauca uz sapulcēm, atskaitījās. Mums nebija nekādu lozungu, tikai trenējāmies savā bāzē.

Olimpiskajā ciematā iebraucām dienu pirms spēļu atklāšanas, taču uz pašu ceremoniju negājām, jo jau nākamajā dienā rīta pusē bija pirmā spēle. Tāpat kā mūsdienās, viss tika sīki plānots, lai mēs būtu svaigi un gatavi cīņai.

Arī uz noslēguma ceremoniju nebiju. Pēc uzvaras mums bija neliels bankets, bet es pēc iespējas ātrāk gribēju tikt uz Rīgu, pie ģimenes.

Noslēguma ceremoniju skatījos mājās pa televizoru un tā kā daudzi citi tolaik nobirdināju asaru par lācīša “Miškas” pacelšanos gaisā.

Es vienmēr gribēju būt ātrāk mājās pie ģimenes. Mana galvenā dzīves uzvara ir sieva Valentīna. Esam precējušies 48 gadus, gājām ne tikai vienā skolā un vienā klasē, bet sēdējām arī vienā solā.

Esam kopā kopš 1962. gada. Dēls ir kalnu slēpošanas instruktors, strādā slavenos Rietumeiropas kūrortos.

Savulaik viņam bija izvēle – bumba vai slēpes. Izvēlējās otro,” saka Seļivanovs, kurš strādā Rīgas Volejbola skolā, ar panākumiem trenējot jaunās volejbolistes.

Rūpējas par veterāniem

Uļjana Semjonova ir visu laiku izcilākā Latvijas basketboliste.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Uļjana Semjonova ir Latvijas basketbola lepnums. Tādas basketbolistes mums nav bijis un diezin vai kādreiz būs. Divkārtēja olimpiskā čempione, trīskārt vinnējusi planētas meistarsacīkstes, desmit reizes triumfējusi Eiropā.

Savos 68 gados joprojām ir aktīva sporta lauciņā, palīdz sporta veterāniem, jo vada Latvijas Olimpiešu sociālo fondu.

“Zelta medaļa ir zelta medaļa. Jebkurš sportists ir priecīgs par uzvaru. Maskavā uzvarēt bija grūtāk nekā Monreālā, jo līmenis sieviešu basketbolā pa četriem gadiem bija krietni cēlies.

Pirms spēlēm bijām pailgā treniņnometnē, nekas jau nebija citādāk, kā tagad notiek. Atklāšanas ceremonijā nepiedalījos, nākamajā dienā bija spēle. Skatījos olimpiskajā ciematā savā istabā pa TV, sacēlusi kājas gaisā.

Spēles bija labi noorganizētas, sportistiem nekā netrūka.

Pie mums brauca dziedātāji un aktieri, izklaidēja, sniedza koncertus vakaros. Neko sliktu nevaru teikt, labas atmiņas.

Arī noslēgumā nepiedalījos, jau biju mājās. Man arī asaras notecēja, kad tas lācītis gaisā pacēlās. Manuprāt, raudāja visi. Par uzvaru saņēmu prēmiju, mašīnu gan nepiedāvāja nopirkt,” atminas Uļa.

Viņa jau daudzus gadus rūpējas par sporta veterāniem.

“Man ir apziņa, ka jāpalīdz, jāuzpasē. Darba ļoti daudz, labi, ka ir kas atbalsta. Priecājos, ka varu palīdzēt, ka kādam esmu vajadzīga. Pašai ar veselību ir, kā ir, neko daudz nestāstīšu.

Kustos, gultā neguļu, man ir jāpalīdz citiem, tas man palīdz. Varu vai nevaru, bet man ir 200 sporta veterānu, kuriem jāpalīdz, arī 160 jaunie sportisti, kurus mūsu fonds atbalsta. Man fondā ir palīgi, esam četri cilvēki, darām to, kas mums patīk.

Atbalsta arī LOK, Latvijas valdība. Es nesūdzos, mēs kopā strādājam un palīdzam citiem. Žoržs Tikmers, Aldons Vrubļevskis ļoti palīdz. Galvenais, lai ir veselība, jo ilgāk būšu vesela, jo ilgāk citiem veterāniem palīdzēšu,” Uļjanai ir sava misija.

Joprojām zem burām

Aleksandrs Muzičenko bez burāšanas, ar ko joprojām nodarbojas, iemēģinājis roku arī lauksaimniecībā, uzraugot saimniecību Latgalē.
Foto: Ieva Čīka/LETA

Olimpisko zelta medaļu, tiesa, ne no Maskavas, bet no Igaunijas galvaspilsētas Tallinas jūras piestātnes Piritas, uz Latviju atveda arī burātājs Aleksandrs Muzičenko.

Kopā ar Valentīnu Mankinu, kurš jau tobrīd bija divkārtējs olimpiskais čempions, viņi uzvarēja “Star” klases sacīkstēs. Dzimis Omskā, burāšanas pirmās prasmes ieguvis Irtišas upē, armijas iesaukuma laikā nonācis Latvijā un te arī iesakņojies, izaudzinot divus dēlus.

Muzičenko joprojām burā, tagad jau ar lielākas klases jahtām (“Dragon”). Arī viņš ir lielisks stāstnieks, par savu lielāko panākumu uzsverot nevis uzvaru olimpiskajās spēlēs, bet gan to, ka pēc 40 gadiem par viņu atceras. To par naudu nenopirkšot.

“Tos notikumus atceros tikai ar pateicību liktenim un tam, ar ko nodarbojos. 40 gadi pagājuši, bet, redz, atceras. Vakar man draugi zvanīja, zina, kad bija tā diena, kad medaļu dabūju. Patīkami.

Es joprojām dzenājos ar jahtām, mani daudzi atpazīst burāšanas kompānijā, zina, ka esmu olimpiskais čempions, bet to neafišēju. Redz, kā ir, armijā var būt bijušais ģenerālis vai pulkvedis, bet bijušais olimpiskais čempions nevar būt. Olimpiskais čempions ir tituls, kurš ir uz mūžu.

Mēs Maskavas olimpiskajām spēlēm gatavojāmies daudzus gadus. Trenējāmies Sevastopolē, Sočos, Baltijas jūrā. Kādam liekas, ka burāšana tāda aristokrātu padarīšana vien ir, bet tā nav.

Tika izrēķināts, ka slodzes ir līdzīgas kā svarcēlājiem. Plus vēl taktika. Mēs savulaik uz savas laivas paņēmām Mihailu Tālu, kurš bija turnīrā Sočos. Viņš tā arī pateica: jums ir šaha lauciņš, kurš ir izvērsts vairāku jūras jūdžu garumā, bet katrs gājiens jādomā iepriekš.”

Sasēžoties vienā laivā ar Mankinu, Aleksandram, kurš bija krietni jaunāks par partneri, bija smagi jāstrādā. “Ziniet, ir tāds vārds “pahaķ”.

Man bija jāmauc. Tik nopietni, ka es bieži vien krastā nejutu savus pirkstus.

Vispār nejutu neko no rokas, nevarēju pakustināt. Bet pieradu, pēc tam arī nāca panākumi Eiropas čempionātos. Tas deva lielāku pārliecību, ka varam uzvarēt olimpiskajās spēlēs.

Žēl, ka Maskavas olimpisko spēļu sacensības burāšanā nenotika Rīgā. Iespēja bija, bet vietējie činavnieki nobijās. Maskavā uz atklāšanu nebiju, bet Tallinā bija savs pasākums, ļoti labs.

Saistītie raksti

Starp citu, nākamās trīs dienas būšu Igaunijā, jo viņi arī atceras, ka ir pagājuši 40 gadi. Patīkami. Tur Piritā ir simbolisks piemiņas akmens, kurā ir visu uzvarētāju vārdi, arī manējais.

Tagad mana nodarbošanās ir neliela, bet mīļa – Latgalē ir saimniecība, kuru uzraugu.

Tur mēnesī divas reizes ierodos uz kādu laiku. Taču lielāko laiku es pavadu, protams, uz jahtām.

Ne tikai “Dragon” klases, bet arī mazākām, kur palīdzu un pamācu jaunos burātājus. Vēl viens no maniem hobijiem ir medības. Jo īpaši rudens pusē, tas ļoti patīk,” saka Muzičenko.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

GL
Gunta Lūse
Horoskopi un mistika
“No milzu ozoliem nāca tik jaudīga enerģija, ka elpa aizrāvās. Šie koki ir apmēram 400 gadu veci! ” Kā Miervaldis izveidoja dižozolu taku, kur gūt līdzsvaru un spēku 1
8 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Ugunsgrēkā daudzdzīvokļu ēkā Čehijā gājuši bojā desmit cilvēki
4 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Kamēr Pūce slēpjas kā vēzis alā, Krišjānis pa ballēm laiž, bet zakatistovi devušies uz dzimto planētu!” Egila Līcītša feļetons
5 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
“Pamēģiniet iztikt ar 300 eiro, šo cilvēku dzīve kļūst par izdzīvošanu,” Arhibīskaps Vanags par pensijām, NĪN un korupciju Rīgā 12
13 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
Polija kļūst par “Trampa fortu”, papildinot ASV karavīru skaitu valstī. Krievija solās “turēt roku uz pulsa” 6
17 stundas