Maskava bija iztīrīta no hipijiem, prostitūtām un bezpajumtniekiem. Kā pasaule pirms 40 gadiem boikotēja Maskavas Olimpiskās spēles 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Svētdien apritēja 40 gadu kopš 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu atklāšanas. Tās olimpiskās kustības vēsturē palikušas ar vairākiem zīmīgiem ierakstiem. Pirmās Austrumeiropā un komunistiskā režīma valstī, tajā pašā laikā pirmās kopš 1936. gada Berlīnes olimpiādes, kurās politika ņēma virsroku pār sportu.
1979. gada decembrī PSRS armija iegāja un sāka karu Afganistānā, bet nepilnu mēnesi vēlāk ASV prezidents Džimijs Kārters paziņoja, ka amerikāņi boikotēs olimpiskās spēles, aicinot to pašu darīt saviem sabiedrotajiem.
Galarezultātā Maskavā startēja 80 valstu sportisti, bet 66 valstis šo pasākumu boikotēja (dažu valstu pārstāvji gan piedalījās sacensībās zem SOK karoga).
PSRS politika bija ciniska, jo laikā, kad no Afganistānas pa visu “padomiju” straumēm sāka ceļot cinka zārki ar kritušajiem kareivjiem, viens no galvenajiem Maskavas olimpisko spēļu saukļiem bija “Sports, tu esi miers!”.
Četri zelti
Komunisti centās, kā varēdami, lai spodrinātu savas spalvas, līdz ar to spēles ārpusēji izskatījās izdevušās un labi noorganizētas. Atmiņās par tā laika notikumiem sarunā ar “Latvijas Avīzi” dalījās Daumants Znatnajs, kurš 1980. gadā kļuva par Latvijas PSR Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāju.
“Protams, Maskavas olimpisko spēļu galvenais fons pasaules mērogā bija boikots. No otras puses, mēs tolaik vairāk domājām, lai vairāk Latvijas sportistu šajā pasākumā piedalās. Kandidātu skaits bija paliels, beigās uz spēlēm aizbrauca 13 sportisti un atveda bagātu medaļu ražu.
Tika veltīti lieli resursi, lai mēs (latvieši) sevi parādītu un būtu labi rezultāti. Mūsu sportistiem nebija viegli tikt PSRS izlasē, jo tur bieži vien lēmumu pieņēma vien daži cilvēki. Ja bija divi vienādi, tad pārsvarā izvēlējās ne mūsējo,” atminas Znatnajs, kuram šobrīd ir 82 gadi, bet atmiņa un izteikšanās joprojām ļoti asa.
Latvijas sportistu guvums šajās spēlēs bija iespaidīgs – 13 medaļas, tostarp četras zelta (Dainim Kūlam šķēpa mešanā, Uļjanai Semjonovai basketbolā, Pāvelam Seļivanovam volejbolā un Aleksandram Mužičenko burāšanā).
Brežņeva šļupsti
Znatnajs atceras, ka ģenerālmēģinājumā pirms spēļu atklāšanas noticis negadījums, kad nogāzies prāvo izmēru talismans – lācis Miška. Oficiālajā ceremonijā gan iztika bez starpgadījumiem, tā izdevusies labi. Spēles atklājis tā laika PSRS galvenā persona Leonīds Brežņevs, kurš gan tobrīd jau bijis veselības problēmu saēsts.
“Jā, Brežņevs runāja. Protams, ar savu valodas piesitienu. Viņu pieteica, stāvēja tribīnē, bet kāds viņš vairs tad runātājs bija. Noskaņa spēļu laikā bija gana laba, arī laika apstākļi labi. Bija nodrošināti tulki, daudz tika darīts, lai spēles būtu izdevušās, taču dažos mēnešos izmainīt kultūru nevar. Jāsāk ar to, ka Maskava bija tukša, iztīrīta no nelabvēlīgiem elementiem (hipijiem, prostitūtām, cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas).
Ielās praktiski kursēja tikai oficiālais transports. Viss bija uzfrišināts, satīrīts, bet ar savām niansēm.
Atceros, ka, ielidojot Maskavas lidostā, mūs tur sagaida, jāiet reģistrēties. Mūs no Baltijas sagaidīja teju kā ārzemniekus, taču kādai darbiniecei kaut kas misējās.
Neatceros, kāpēc, bet viņa bija gatava lēkt pāri letei, jau kāju pārlika pāri, taču kāds paspēja uzsaukt – dullā, tā nedari. Darbinieki bija instruēti, ka jāuzvedas solīdi, taču tik ātri jau to mentalitāti mainīt nevar. Pilsēta bija pilna ar miliciju. Olimpiskais transports strādāja labi, varējām braukt, kur un kā gribam,” atmiņās dalījās Znatnajs.
Te jābilst, ka oficiālais olimpisko spēļu transports bija Jelgavā ražotie “RAF” mikroautobusi. Tāpat “VEF” rūpnīca spēļu vajadzībām izstrādāja inovatīvus risinājumus tiesāšanā, tablo, rezultātu paziņošanā. “Priekš PSRS tas bija cits līmenis,” atzīst Znatnajs.
Deva, bet nepaņēma
Maskavas olimpiskās spēles nenotika tikai Maskavā. Riteņbraucēji grupas braucienā šosejā sacentās Maskavas–Minskas maģistrālē, airētāji vagoja Krilatskas kanāla ūdeņus (tā gan ir Piemaskava), bet lielākais izņēmums bija burāšana.
Olimpiskās medaļas tika dalītas Igaunijas galvaspilsētā Tallinā – Piritas burāšanas bāzē.
Sākotnēji bija plānots, ka olimpiskajiem mačiem bija jānotiek Rīgas līcī, Latvijā, bet tā brīža republikas vadošā elite šo iespēju savas neizlēmības dēļ “nolaida podā”.
“Tā ķēdīte bija tāda – starptautiskā federācija piedāvā PSRS Ministru padomei, kas bija spēļu rīkotāja, tie novirza jautājumu Latvijas PSR Ministru padomei, tā tālāk virza Rīgas pilsētas izpildkomitejai, lai tie gatavo priekšlikumus.
Situācija beigās diemžēl sanāca dīvaina. Rīgas izpildkomiteja sarēķināja, ka šī olimpiskā objekta celtniecībai aizietu Latvijas celtniecības izdevumu viena gada limits. Skaidrs, ka finanses nāktu no valsts, taču bija jāiet un jārunā, bet Rīgas puse bija ļoti inerta.
Netika sagatavots priekšlikums, bet igauņi to izdarīja un dabūja olimpiskās spēles. Mums deva, bet mēs to nepaņēmām. Žēl. Bija, kas nobijās, bija, kas uztraucās par savu krēslu, ja kaut kas aizietu greizi, taču bija jāiet un jācīnās,” pārliecināts ir Znatnajs.
