Zemādas kaislības. Recenzija par izrādi „Svešā āda” Liepājas teātrī 7
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājas teātra izrādē “Svešā āda” fokusā neapšaubāmi izvērsta emocionālā dimensija, ko aktrises nospēlē meistarīgi, sievišķīgi un izjusti.
Horeogrāfes Ingas Krasovskas debijas izrāde “Svešā āda” Liepājas teātrī veidota pēc Daces Rukšānes grāmatas “Krieva āda” motīviem. Kā režisore liecina, neraugoties uz stāsta noskaņas smagumu, romānu viņa izlasīja “vienā elpas vilcienā” un šo vieglumu viņai patiesi izdevies pārcelt uz skatuvi.
Tāpat kā grāmatas, arī izrādes “Svešā āda” notikumi rit pēckara okupētajā Liepājā pagājušā gadsimta vidū, un dokumentālā vide, kas nav ilustrēta burtiski, ir klātesoša un nozīmīga personāžu attiecībās un izvēlēs.
Vide izteiksmīgi parādās mākslinieces Ilzes Vītoliņas konceptuālajā vizuālajā stilistikā. Plašā, tukšā un atvērtā telpa ar centrā izvietotu flīžu virsmu, kas monolīti noklāj grīdu un sienu, pasvītro aukstumu un neomulību. Vidū arī garens metālisks galds, ap kuru savērpjas divu sieviešu – mātes Emīlijas un meitas Meldras – un apkārtējo cilvēku dramatiskie likteņi. Uz skatuves tālākās sienas izgaismojas ekrāns, noteiktās epizodēs signalizējot par zīmīgām un precīzām laika liecībām. Melīgie lozungi “klaigā” par sociālisma sasniegumiem un laimīgo sabiedrību ar viltus bravūras piesātinātiem oficiāliem padomju saukļiem, piemēram, “Padomju Savienības kultūra ir viskulturālākā kultūra!”.
Kā spilgts pretstats laikmetu raksturo pieticīgie priekšmeti, to nav daudz, un tie atklāj rūpju nomāktu izdzīvošanas ikdienu, kas prasa pūles minimāla dzīvesprieka un mājīguma ieviešanai. Detaļas ir precīzas, metaforiskas, piemēram, kūkas no smiltīm, ko cep galvenā varone – profesionāla kulināre – neturas kopā, lai kā viņa censtos. Līdzīgi plāniem, ar kādiem sieviete cīnās par personisko laimi, tās brūk un atkal un atkal tiek lipinātas, stutētas, būvētas…
Uz sociālisma laikmeta fona dramatiskais un galu galā arī traģiskais Emīlijas dzīves stāsts sākas cerīgi. Saņēmusi ziņu par Meldras tēva pazušanu karā, viņa iepazīstas un apprecas ar vietējo mūrniekmeistaru Vili. Abi plāno savu saimniecību, taču attiecības starp laulātajiem no romantikas ātri izplēn pelēkā rutīnā. Tad, apkalpojot kādu banketu, Emīlija satiek liktenīgu mīlestību, un sākas viņas jūtu dzīve – patiesā un slepenā. Jaunajās attiecībās ar “krievu” viņa dzemdē bērnus un tomēr turpina slēpt to izcelsmi. Nekam pārējam viņa nepievērš uzmanību. Vecākajai meitai Meldrai pašai nākas tikt galā ar patēva pedofiliskajām nosliecēm, auklēt mazākos bērnus, zaudēt iespēju studēt augstskolā. Meldra iepazīstas ar savu nākamo vīru Valdi, kuru vēlāk kā disidentu arestē čeka. Lai arī meita un Emīlija dzīvo viena otrai blakus, taču viņu dzīves rit paralēli, atklātība starp abām sievietēm neizveidojas.
Gandrīz dokumentalitāte
Divas mākslinieces, Inese Kučinska – Emīlija (Berta) un Agnija Dreimane – Meldra (arī Lūcija, Nadežda Voroņina, Berta) atklāj savas varones vairāku desmitu gadu garumā. Pārģērbjoties no viena tērpa otrā, kas izceļas ar izteiksmīgām krāsām un faktūrām, aktrises maina ne tikai ārējo “ādu”, bet arī atkailina varoņu emocijas un domas, detalizēti apraksta notikumus par konkrētām fiziskām sajūtām un ķermeņa fizioloģiju.
Vēstījumi ir atšķirīgi un papildinoši kā divi dažādi viens otru paspilgtinoši un pat nosacīti kontrastējoši raksturi. No Emīlijas atklāsmēm plūst kaismīga un jutekliska jūtu dzīves straume, no Meldras stāstu zemtekstiem – sākotnēji bērnišķīga, vēlāk apzinīga, ideoloģiski pareiza pienākumu pildīšana. Pretstatījums ir ieskicēts, tas raisa iespēju paplašināt Emīlijas aizliegtās mīlestības stāstu, attaisnojot to kā patvērumu no nehumānās, ar buldozeriem būvētās sociālisma sistēmas, kad bija aizliegtas cilvēku personīgās izvēles jebkurā jomā. Par lietu patieso būtību, gluži kā par režīmu un brīvību, runāt bija nepieņemami un bīstami. Emīlijas dubultās dzīves gadījums atmasko tā laika sabiedrības vispārpieņemto uzvedību ar tās dubultās morāles standartiem.
Tomēr akcents uz vispārinājumu nav likts, fokusā neapšaubāmi izvērsta emocionālā dimensija, ko aktrises nospēlē meistarīgi, sievišķīgi un izjusti. Stāsti tuvplānos šoreiz adresēti skatītājiem ļoti tieši, koncertzāles “Lielais dzintars” zālē auditorija sēž tikai dažu soļu attālumā, un gaismojums telpu klāj gandrīz vienādi.
Tuvā distance asina saberzi starp tēlu un lomas izpildītāju, līnija smalka kā smilšpapīrs. Pat aizturētas, labi kontrolētas, tomēr emocijas, ar kurām strādā aktrises, nevar netrāpīt abpusēji. Temperamentīgi un spilgtiem triepieniem, ieturot precīzu rakstura rāmējumu, Meldras tēlu skicē Agnija Dreimane.
Inese Kučinska pasniedz tēlu it kā atsvešināti ar viegli ironisku intonāciju, katrā epizodē konkrēti iejūtoties situācijā. Kopumā viņa savieno gan dažādās rakstura šķautnes, gan praktisko sīksto pielāgošanos sadzīvei, kas liek izklapatot un sadabūt dzīvei nepieciešamo, gan dziļi sirdī glabāto romantikas sapni.
Aktrise tērpjas gan spilgti sarkanā kleitā, gan adītā maigi zilā jaciņā, kas palīdz mērķtiecīgi nospēlēt plašu emociju amplitūdu, no valdzinājumam atvērta kaislību viļņa līdz starojuma izplēnēšanai, kad ķermenis pamazām sarūk, stiegrojas, kļūst stīvāks un līdz ar to arī sapņu lidojums piezemētāks.
Jūtu slepenā dzīve
Iedarbība, kādu panāk Kučinska, daloties kaislību stāstā par Emīliju, ir līdzīga pieskārienam, bet atklātība neviļus aicina kļūt ne tikai par liecinieku aizliegtajam auglim, ko plūc varone, bet arī par mēmu līdzdalībnieku. Par smaržu “Cuir de Russie” Emīlija runā īpaši. Piliens saldi rūgtā aromāta ar koncentrētu, bet iedarbīgu gaisa vilni iesūcas atmiņu porās un noturīgi iedarbina visas maņas. Vai jutekliskuma piepildījums, kas nes laimi, attaisno tam veltītos upurus, un vai laulības pārkāpums pelna nosodījumu, tas katra paša ziņā, taču aktrises attieksme ir skaidri sajūtama, apliecinot zemādas kaislību spēku.
Emocionāls dziļurbums horizontālā un vertikālā virzienā, saistot vēstures ietekmi uz konkrēta cilvēka jūtu dzīvi, ir bieži redzams paņēmiens, taču katrā mākslas darbā sasaiste starp individuālo un kopīgo ir tik unikāla, cik neatkārtojams ir piedzīvotais mirklis.
UZZIŅA
“Svešā āda”, pēc Daces Rukšānes romāna “Krieva āda”, ironiska drāma Liepājas teātrī
* Režisore Inga Krasovska, scenogrāfija un kostīmi: Ilze Vītoliņa, gaisma: Krista Erdmane, video: -8, skaņu celiņš: Zane Dombrovska.
* Lomās: Inese Kučinska, Agnija Dreimane, Kārlis Artejevs.
* Nākamā izrāde: 7. janvārī.
