Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
2. augusts, 2012
Drukāt

Anna Heinrihsone: mākslā neciešu, ja ir skaisti

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

Sieviešu žurnāli un reklāmas uztur mītu par emancipēto sievieti, kura pierāda, ka spēj izsisties cauri grūtībām, pagūst un īsteno visu, vienmēr sasniedz mērķi. Arī mākslinieces Annas Heinrihsones ikdiena ir pilna saspringta darba, nule galerijā “Māksla XO” atklāta gleznu personālizstāde “Mežā. Eduards Roess”, septembrī Maskavas Dailes teātrī gaidāma izrāde “Krečinska kāzas”. Bet tā ir tikai neliela daļa no jau paveiktā un vēl iecerētā.

 

Tomēr Annā nemājo karotājas gars, kas par katru cenu vēlas pierādīt – jā, es varu. Trausla un sievišķīga, viņa izstaro kādu citu – iekšēju brīvību. Tā ir kā neizsīkstošs avots, kas dod augsni un spēku mākslinieces ieceru piepildījumam.

Citugad īsais vasaras mirklis ap Annām, kam ar dažu dienu starpību seko arī Annas Heinrihsones dzimšanas diena, būtu atvēlēts atpūtai – parasti lauku mājās Kolkas pusē, mežā un pie jūras. Šoreiz izstādes atklāšana “iekritusi” vasarā, kā smejies, tieši Annās, jo darbs teātrī iepriekšējā sezonā bijis ļoti darbietilpīgs. Tapuši gan krāsaini kostīmi vecāku un bērnu iemīļotajai izrādei “Sudraba slidas”, izsmalcinātie skatuves tērpi lugai “Ideāls zaglis” Nacionālajā teātrī, kostīmi izrādei “Tas īstais, tā īstā” Dailes teātrī (par visām trim – nominācija “Gada kostīmu māksliniece”), arī krāšņie tērpi mūziklam “Parīzes Dievmātes katedrāle”, bet, strādājot tandēmā ar Viesturu Meikšānu un Reini Suhanovu, radīti kostīmi arī atzinīgi vērtētajai izrādei “Kareņins” Maskavas Dailes teātrī.

Tomēr noguruma pazīmes mākslinieces sejā nemana. Varbūt tādēļ, spriež māksliniece, ka darot to, kas patīk. Labākie ir tie darbi, kas sadalīti posmos, kam sākums un beigas.

 

“Esmu strādājusi arī tādu darbu no rīta līdz pēcpusdienai. Likās, tā ir elle, tas nekad nebeigsies. Gandarījumu dod tas, ka vari no darba lapiņas izsvītrot padarīto, jā, tas ir beidzies, tu redzi rezultātu un var nākt jauns posms.”


Pirmā vēlēšanās dzimšanas dienā māksliniecei tomēr ir miers, pēc tam, jau gluži sievišķīgi, gribētos, lai pārsteidz, sak, kādēļ vienmēr pašai jādomā par visu. “Man nepatīk tā saucamās stiprās sievietes, kas visu var. Tas spēks viņas padara par kaut kādu viendzimuma personu, viņas zaudē trauslumu. Drīzāk jāmeklē maigums sevī. Mani neinteresē pierādīt, bet tas, kas notiek manī iekšā.”

Tas nenozīmē, ka ir viegli, tieši pretēji. “Protams, teātrī varētu aši sazīmēt visu tā, lai skaisti izskatās, bet man ir principiāls naids pret vārdu “skaisti”. Nekādi nevaru attaisnot šādu piegājienu, man tas ir pat fiziski neciešams. Gribu iedziļināties, urķēties, meklēt – kāpēc tieši tā? Būtiski to izstāstīt aktieriem, kādēļ viņiem ir tieši šāds apģērbs. Vismaz Valmieras teātra aktieri saka, tas ļoti palīdzot.” Nākamajā sezonā Valmieras teātrī jāveido kostīmi gan Fēliksa Deiča iestudētajam A. Čehova darbam “Mežainis”, arī skatuves tērpi Indras Rogas veidotajam M. Bulgakova “Zoikas dzīvoklim”. “Ļoti sarežģīts darbs, daudzslāņains, nedodas rokā, bet, ja nevari to noķert aiz astes, tas ir ļoti mokoši, pārņem panika.”

 

Bet ne jau tikai teātris ir A. Heinrihsones radošās dzīves epicentrā, lai arī kādā sarunā viņa gleznošanu nodēvējusi par relaksāciju “pēc scenogrāfijas”. Anna atsmej, varbūt mājsaimniecei iešana uz gleznošanas kursiem ir atpūta, tomēr profesionālam māksliniekam gleznot esot grūti.

 

“Process nav vienkāršs, tas ir briesmīgi urdošs un dziļš. Tomēr gleznošana attiecas tikai uz mani, to varu darīt, nerēķinoties pilnīgi ne ar ko.”

Tomēr it visur, kur māksliniece pieliek roku un domu, jaušams scenogrāfes skatiens. Anna piekrīt, arī izstāžu zāli viņa neuztverot tikai kā “sienas”, kur rādīt darbus, bet – kā telpu. Arī jaunajā izstādē galerija “Māksla XO” pārtapusi pelēkā, speciāli būvētā telpā. Atmosfēra esot tikpat svarīga kā darbi pie sienām. Māksliniecei tīk apdzīvot vidi – arī Rīgas dzīvoklī, kur notiek mūsu saruna, telpā vietu raduši teju neskaitāmi mākslas priekšmeti, nieciņi, siltas krāsas, dzīvība – itin kā to apliecinādams, aiz kādām durvīm cītīgi par savu eksistenci atgādina arī mājas mīlulis, slavenais mopsis Berimors. “Patiesībā man patīk minimālisms, gribētos to sev apkārt, bet viss kaut kā apaug,” smej Anna.

Tomēr būtiskāka par krāsām mākslinieces darbos ir slāņainība – kārta uz kārtas, kam cauri spīd vēl kas cits. “Tāpat kā sadzīvē arī manā priekšmetiskajā pasaulē apkārt rodas viena kompozīcija pēc otras. Arī kostīmus domāju tādos kā krāsu blokos, skatos, kā tie darbojas. Tā, lai nebūtu kā ar pirkstu acīs iebakstīts, drīzāk neuzbāzīgi, lai būtu zināma apbružātība, lai tas organiski sadzīvotu ar aktiera ķermeni, lai nav sajūtas, ka tas ir jauns, speciāli uzšūts. To sajūtu, protams, grūti dabūt.”

A. Heinrihsones jaunā izstāde savā ziņā turpina gada sākumā prestižajai Purvīša balvai nominētās izstādes “Vecums” centrā esošās vecuma studijas. “Akcents gan nav vecie cilvēki, bet gan tas, kā izmainās domāšana, uztvere, ko iegūsti, kļūstot vecāks, kad prāts atbrīvojas un būtībā tu esi brīvāks nekā jaunībā.” Nākamais solis pēc vecuma – licies loģiski domāt par mežu. Krūmu, zaru līnijas gleznieciski saistāmas ar grumbu zīmējumu. “Mežs man asociējas ar vecumu, briedumu. Miers, kas tur ir, atbilst nosvērtam garastāvoklim,” stāsta gleznotāja.

Izstādes “Mežā. Eduars Roess” ierosinātāja ir fotogrāfija, uzņemta Ainažos pagājušā gadsimta 50. gados. Tajā redzamais mākslinieces vecvectēvs ar “igauņu saknēm” Eduards Roess ar spieķi uzbrūk fotogrāfam, tikām aiz viņa muguras ar vēlīgu smaidu sēž draudzene.

 

Viņš, jau būdams solīdā vecumā, savu sievu bija novedis tik tālu, ka viņa iegāja mežā un vienkārši sajuka prātā. Uz soliņa sēž viņa jaunā draudzene, arī gados. Viņa uz viņu skatās ar tādu skatienu, ar kādu varētu skatīties tikko iemīlējusies meitene. Principā viss atkal ir par to pašu – par mīlestību, jūtām, ko nevar kontrolēt. Tas ir murskulis, kurā tu dzīvo un kurā gribi dzīvot.”


Lielformāta gleznā melnbalts, grafisks priekšplāns ar zariem un fotomotīvu, bet aizmugurē ir intensīva dabas ainava. “Pēc loģikas likumiem, trešajam plānam vajadzētu iet dziļumā un radīt perspektīvu, bet citreiz, kad skaties uz pļavu, tā burtiski nāk virsū ar savu krāsu intensitāti. Gribējās gūt sajūtu, kad tas, kas ir priekšplānā, aiziet dziļāk.” Māksliniece smej – izstāde esot arī emocionāla plosīšanās pa pašas dvēseles “džungļiem” – daba ir tik tīra, pastāvīga un spilgta, šis kontrasts ir tas, kas piesaista.

A. Heinrihsone atzīst – nominācija Purvīša balvai radījusi patīkamu apziņu, tomēr publikas rezonanse raisījusi ne tikai tīkamas pārdomas. “Viens no komentāriem kaut kur tīklā bija zīmīgs – ja reiz sievietei patīkot peckāties ar krāsām, lai jau viņa to dara. Ja šāda ir lielas sabiedrības daļas attieksme pret glezniecību vai mākslu, tad ir jautājums, vai tas vispār ir kādam vajadzīgs un kas ir tas skatītājs, kas nāk to skatīties – mani draugi, citi mākslinieki? Jā, tā ir tā saucamā atklāšanas publika. Bet ikdienā? Es šos cilvēkus nepazīstu. Galerists apgalvo, ka cilvēki nākot, bet tie laikam ir klusējošie skatītāji. Jā, saprotu, ir Muzeju nakts, kur tam visam ir piedota kaut kāda aizliegtā augļa garša, tomēr mākslai nevajadzētu būt viena mākslinieka cīņai par savu vietu kaut kādā kopējā sabiedrības teritorijā, tai tomēr būtu jābūt kādai kopējai virzībai. Bet man par to negribas domāt, tas būtu jārisina tur, augstāk.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+