Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. februāris, 2012
Drukāt

Caur mākslu uztausta latvisko


maizeidentitate3_lv_11

Izstādē “Maize. Identitāte?” skatītājiem ir ekskluzīva iespēja skatīt latviešu mākslas zelta fonda darbus. 


 

Pašapziņas avots

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē “Arsenāls” skatītāju vērtējumam nodota jauno zinātnieču radīta gleznu, dzejoļu un video montāžu izstāde “Maize. Identitāte?”, kuras fokusā ir latviešiem tradicionālais krāsnī ceptais rudzu maizes klaips. Zīmīgi, ka izstāde tapusi pirmsreferenduma laikā, kad gandrīz ikviens meklē atbildes uz būtisko jautājumu – ko tad īsti nozīmē būt latvietim.

Tieši ar šādu jautājumu arī aizsācies darbs, veidojot izstādi “Maize. Identitāte?”, stāsta tās veidotājas – Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas zinātnes nodaļas 4. kursa studentes Madara Kanasta, Arta Vārpa, Līva Raita, Elīze Tīkmane un Inga Karlštrēma. Jaunās zinātnieces atzīst, ka šis veikums katrai bijis arī personisks pārdzīvojums, saistīts ar dziļām pārdomām par latviešu tautas identitātes būtību.

“Man šķiet, ka cilvēki, kuri atnāk uz uzstādi, jau tagad skaidri zina, kā rīkosies referendumā. Taču izstāde ir nozīmīga arī tāpēc, ka sniedz ieskatu Latvijas mākslas attīstībai nozīmīgu autoru darbos. Te aplūkojamas klasiskas mākslas vērtības, kas kalpo par mūsu ikdienas lepnuma un pašapziņas avotu,” saka Arta Vārpa. Izstādi “Maize. Identitāte?” viņa veidojusi kopā ar kursabiedrenēm mācību procesa ietvaros, jo nu jau desmito gadu Latvijas Mākslas akadēmija sadarbojas ar LNMM, kas dod studentiem iespēju strādāt ar izstāžu zāles “Arsenāls” fondos noglabātajiem darbiem.

 

Maize kā simbols

Izstādes apmeklētājiem šī ir reta iespēja savām acīm skatīt par ikonām kļuvušus latviešu mākslas darbus, kas ikdienā muzejā nav aplūkojami. To vidū ir Edvarda Grūbes, Džemmas Skulmes, Borisa Bērziņa, Līvijas Endzelīnas gleznas, Teodora Zaļkalna starptautiski godalgotās medaļas. Savdabīga ekspozīcijas daļa ir tēlnieka Gustava Šķiltera maizei veltītie dzejoļi, kas lasāmi viņa paša rokrakstā.

Jaunās mākslas zinātnieces arī atzīst, ka, izraugoties par izstādes centrālo māksliniecisko motīvu svaigi ceptas rudzu maizes klaipu, viņas vēlas ikvienu aicināt uz pārdomām par jautājumu – kas un kāda tad īsti ir latviskā identitāte?

 

“Atceros, studējot Spānijā, sapratu, ka manis pašas mīlestība uz rupjmaizi man nevilšus asociējas gan ar savu individuālo, gan ar visas tautas identitāti,” pārdomās dalās galvenā izstādes idejas autore Madara Kanasta.

 

Kā liecina zinātnieču veiktā LNMM fondu izpēte un izstādei atlasītie darbi, iespējams, līdzīgi latvietību uztvēruši arī te pārstāvētie mākslinieki. Maize mākslas darbos rādīta gan kā sakrāls elements, gan kā paaudžu un ģimenes vienotāja, gan arī kā daļa etnogrāfiskā kultūras mantojuma, attēlojot to kopā ar linu galdautiem, māla krūzēm un citiem tradicionāliem priekšmetiem. Savukārt ekspozīcijā pārstāvētais gleznotājs Edvards Grūbe atklātībā jau savulaik atzinis, ka maizes motīvu izmantojis apzināti, lai signalizētu par savu latvisko identitāti. “Mākslinieks ir stāstījis, ka savās gleznās latviskos motīvus mēģinājis noslīpēt pat līdz zīmes veidolam,” teic Elīza Tīkmane.

 

Etnogrāfiskais 
mūsdienu dizainā 
MAIZEidentitate_LV_11

Lielākā daļa izstādē “Maize. Identitāte?” aplūkojamo darbu radīti padomju periodā. Tie papildināti ar starpkaru Latvijas laikā tapušiem paraugiem. Bet ir arī pavisam “svaigi”, speciāli izstādei veidoti mākslas darbi – Jāņa Dukāta un Kristapa Raita radītās videomontāžas “Dzīvot maizē” un arī Vides filmu studijā uzņemtie kadri par tradicionālās rudzu maizes cepšanas procesu Kurzemē.

Jautātas par to, vai maizes motīvs vai varbūt kādi citi etnogrāfiskie, ar latviešu tautu asociētie elementi sastopami arī mūsdienu mākslinieku darbos, jaunās zinātnieces gan tiešu atbildi nesniedz. Pagaidām neesot pētījumu par to, kādā veidā latviskā identitāte izpaužas laikmetīgajā mākslā. Taču zinātnieces novērojušas, ka etniskie motīvi bieži parādās mūsdienu dizainā, kā, piemēram, Ūsiņa zīme. “Mācību gaitā mēs akadēmijā ļoti daudz esam diskutējuši par to, vai glezniecībā un citās mākslas nozarēs pastāv, piemēram, tāds fenomens kā latviskais kolorīts. Iespējams, ko tādu varētu apgalvot par Edvarda Grūbes darbiem, kuriem raksturīgas brūno toņu nianses. Šis gleznotājs daudz apzināti strādājis ar etnogrāfisko materiālu. Taču arī šādā gadījumā būtu jāveic papildu pētījumi,” teic jaunā zinātniece Līva Raita.

 

 

Viedokļi

Cik aktuāli Latvijas mūsdienu mākslā 
ir latviskās identitātes motīvi?

Laikmetīgā mākslas centra direktore, mākslas zinātniece Solvita Krese: “Latviskā identitāte nav aktuāla tēma laikmetīgajā latviešu mākslā. Tiesa, šobrīd, kad notikušas atkārtotas vēlēšanas un kad sabiedrība ir pirmsreferenduma gaidās, daļa mākslinieku ir pievērsušies identitātes jautājumiem. Drīzāk gan nevis lai rādītu konkrētu, glorificētu un idealizētu tēlu, bet lai uzdotu jautājumus. Piemēram, Krista Burāne un Aigars Bikše savos darbos atmasko politiskās manipulācijas un rosina skatītājus kritiski domāt par šā brīža situāciju. Mākslinieki daudz ironizē par latviešiem. Viena ar latviskumu saistīta tendence ir atgriezties pie senās dzīvesziņas, senajām amatu prasmēm, kas izpaužas mūsdienu “Do It Yourself” (“Dari pats”) kultūras veidā.”

 

Mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš: “Izstāde mudina domāt, ka klasiskas formas rudzu maizes klaips skaitliski vairāk gleznots tieši padomju periodā, kas, iespējams, varētu būt saistīts ar mākslinieku mēģinājumiem iekodēt latvisko. Arī deviņdesmitajos gados mākslinieki aktīvi meklēja atbildes uz jautājumu: kas tad īsti ir latviskais. Ar to ir intensīvi nodarbojušies arī mākslas zinātnieki, analizējot ne tikai motīvus, bet arī formas, stilu, kolorītu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+