Kultūra

Divkosības pinekļos pazudušas sirdis: Maija Svarinska vērtē izrādi “Bīstamie sakari”0


Rēzijas Kalniņas atveidotā lugas galvenā varone marķīze de Merteija melu meistarības mākslu pārvalda spoži.
Rēzijas Kalniņas atveidotā lugas galvenā varone marķīze de Merteija melu meistarības mākslu pārvalda spoži.
Publicitātes (Mārtiņa Vilkārša) foto

Kristofera Hemptona lugas “Bīstamie sakari” pamatā, kā zināms, ir franču slavenības Pjēra Šoderlo de Laklo tāda paša nosaukuma romāns, kas uzrakstīts Apgaismības laikmetā – septiņus gadus pirms asiņainās revolūcijas, un tas tiek uztverts kā šīs milzīgās traģēdijas priekšvēstnesis, jo ir sava veida lakmuss tā laika augstākās sabiedrības degradācijas pakāpei.

Par Laklo un viņa darbu ir daudz dažādu literāri informatīvu materiālu, to skaitā arī izrādes programmiņā. Savukārt Kristofers Hemptons ir slavens mūsdienu rakstnieks, dzejnieks un scenārists un šo lugu uzrakstījis 1985. gadā.

Trīs gadus vēlāk Stīvens Frīrs pēc tās motīviem uzņem savu slaveno filmu “Bīstamie sakari”, un no tā laika šī luga ir uzsākusi savu ceļu pa pasaules teātru skatuvēm.

1996. gadā tā atceļo arī uz Dailes teātri, kur to iestudē režisors Kārlis Auškāps un divas galvenās lomas atveido Ausma Kantāne un Juris Žagars.

Tagad, lūk, “Bīstamie sakari” no jauna ir nonākuši Dailes teātrī, tikai šoreiz atšķirībā no kādreizējā iestudējuma tie savus apgriezienus uzņem uz Lielās zāles skatuves.

Lugu inscenējis anglis Jans Villems van den Boss, kurš, kā atceramies no viņa iepriekšējiem darbiem šajā teātrī, labi pārzina Dailes skatuvju specifiku, un varbūt Lielās skatuves izvēli šoreiz ir noteikusi ne tik daudz vēlme atšķirties no K. Auškāpa uzveduma, cik nepieciešamība uzsvērt bīstamo sakaru ietekmīgo vērienu mūsdienās. Ir sanācis.

Izrāde ir kā glezna, kurā atdzīvojies divkosības tēls.

Turklāt principiāli, ka divkosība atklājas līdz mielēm patiesi, proti, ne tikai kā žņaugs citām, bet arī savai sirdij.

Atbilstīgi tēmai risināts arī izrādes ārējais veidols: eleganta fikcija. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis radījis lielisku interjeru kā dažādu laikmetu miksli, tiesa, neko precīzāk apgalvot nevaram, jo redzami tikai mēbeļu silueti – visu pārklāj drūms smilšu krāsas audums kā sava veida pārsegs, kas pasargā no saules. Pat milzīgā lustra iestūķēta drēbē.

Dzīves fikcija, gaismas fikcija. Ne jau nejauši pašā izrādes sākumā dzirdam jaunu sievietes balsi sakām: “Šī ir tumsa, kurā man jādzīvo…”

Bet pēc tam skan mūzika. Turpat starp ievīstītajām mēbelēm stāv muzikantu grupa, spēlējot savus instrumentus. Ieskatoties redzi, ka viņiem nav galvas, ka tie drīzāk ir manekeni, kas kaut kā dīvaini manipulē ar vijoļu lociņiem, nevis dzīvi cilvēki (Jānis Silavs, Ričards Murāns, Mārtiņš Gūtmanis).

Taču mūzika skan jauka, un kā gan citādi: te itin visā valda eleganta fikcija.

Līdzīgi simboli – zīmes, kas kā kontrapunkti vijas cauri visai lugas darbībai, tādējādi radot izteiksmīgu lugas varoņu esības vadmotīvu: melu meistarība.

Galvenā lugas varone marķīze de Merteija šo mākslu pārvalda spoži. Rēzija Kalniņa, šķiet, pirmo reizi spēlē van den Bosa vadībā, un viņai, manuprāt, ir radies tikpat ciešs savstarpējās sapratnes kontakts ar režisoru, kāds sadarbības gadu gaitā ir izveidojies Artūram Skrastiņam.

Kad ieraugām marķīzi, uzreiz liekas, ka viņa ir pats labvēlības un piemīlības iemiesojums – cik laipnīga, vēlīga viņa ir attiecībās ar savām šķietamajām draudzenēm. Lilitas Ozoliņas de Rozmonda kundze un Indras Briķes de Volanža kundze no tiesas ir pārliecinātas, ka ir īstas marķīzes sirdsdraudzenes, tādēļ tik vaļsirdīgi čivina par savām problēmām.

Koši ģērbtais (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa), jautrais dāmu pulciņš, un tikai Rēzijas Kalniņas ašais acu uzmetiens liek skatītājam noprast, ka marķīze iekšēji smīkņā par šīm sievietēm, veikli tās izmantodama, lai īstenotu savus mērķus.

Bet mērķis ir banāls – atriebt. Marķīzei vajag, precīzāk, viņa alkst atriebties vīram, kas viņu ir pametis.

Bet galvenais palīgs šajā plānā ir Artūra Skrastiņa vikonts de Valmons, kuram nav naida ne pret vienu, vienkārši patīk ar cilvēkiem spēlēties. Lielisks duets. Cik daudz vīpsnu, smieklu, abpusējas intelektuālas sapratnes, spriedelējot par to, ko un kā pavedināt, kādi ir šķēršļi un kā tos pārvarēt, kā melus iegrozīt patiesībā. Tātad tiek izstrādāta un apspēlēta “bīstamo sakaru” instrukcija.

Vienlaikus R. Kalniņas un A. Skrastiņa spēlē ir ieslēpta viņu abu varoņu īstā dzīve – vientulība.

Vikontu no šī sāpīgā slazda atbrīvos, protams, patiesa mīlestība. Savas dziļās jūtas pret de Turvelas kundzi (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) viņš atklāj marķīzei, un viņas sejai pāri pārslīd ēna.

Vikonts to nepamana, būdams pārliecināts, ka marķīze vienkārši nav noticējusi viņa jūtu patiesumam. Kā gan citādi, ja saskaņā ar abu izstrādāto plānu viņam izmanīgā neatlaidībā jāpaved netiklībā jaunava Sesila de Volanža (Ieva Segliņa).

Režisors van den Boss izrādes centrā izvirzījis marķīzes un vikonta duetu, detalizēti izstrādājot stāstus par visiem viņu nodarījumiem. Starp citu, šī vēstījuma intonācija principiāli atšķiras no tās, kas bija K. Auškāpam. Toreiz stāstījumā noteicošā bija garīgā pretišķība, šeit dominē intelektuāļa zobgalīgais smaids.

Piemēram, visas ainas ar Sesilu tiek spēlētas tā, kā vikonts tās atstāstīs marķīzei.

Viss ir viegli un gandrīz vai priecīgi. Ievas Segliņas Sesila raujas laukā, kliedz, lai viņš to neaiztiek, bet vikonts tik prasmīgi viņu apbur, ka to visu noskatīties no malas ir pat uzjautrinoši.

Arī Sesila aizrautīgi cilpo pa bīstamo sakaru pinekļiem ar vikontu, pamazām kļūdama tikpat profesionāla mīlniece kā cita viņa draudzene – Ērikas Eglijas Emīlija. Ko lai saka, laba skola.

Tikai, lūk, Ilzes Ķuzules-Skrastiņas de Turvela kundze tik viegli nepakļaujas Artūra Skrastiņa varoņa pievilcībai. Netic vikonta apgalvojumiem, ka viņš viņu no tiesas mīl. Šī loma arī ir epizodiska, un izrādes nospraustajā rāmī aktrise strādā pārliecinoši.

Tiesa, ainā, kad vikonts atnācis de Turvela kundzei paziņot, ka viņš viņu vairs nemīl un ka viņu attiecības ir beigušās, režisors, manuprāt, būtu varējis pievērst lielāku uzmanību I. Ķuzules-Skrastiņas lomai, jo nospēlēt traģēdiju it kā starp citu tomēr ir pārlieku grūti.

Taču arī šī aina ir skatīta itin kā vikonta acīm, bet viņš nenotic iemīļotās ciešanu smagumam tādēļ, ka saskaņā ar plānu, ko izlolojis kopā ar marķīzi, pats melo.

Tomēr marķīzes plāns izgāžas. Un vikontu de Valmonu gaida duelis. Bet pirms tam ir nopietns dialogs ar marķīzi de Merteiju. Lieliska izrādes aina. Katrs no varoņiem ir pretējā avanscēnas pusē un skaļi atklāj viens otram daudz no tā, kas viņos bijis apslēpts. Arī savā veidā duelis.

Vispār gribu akcentēt aktieru spožo spēli, bet jo sevišķi šīs izrādes kontekstā pārsteidz Artūrs Skrastiņš.

Elegants lovelass, tik dabiska izsmalcinātība, patiesi neatvairāms pavedinātājs. Interesanti risināta arī vikonta divcīņas aina ar Sesilas līgavaini Ševaljē. Interesanti, jo var vērot, kā cīnās, tas ir, kā Artūrs Skrastiņš un Mārtiņš Upenieks ir iemācīti paukoties.

Attiecīgi lugas sižetam uzvar Ševaljē, un A. Skrastiņa varonis, būdams jau uz nāves sliekšņa, lūdz viņu pateikt de Turvela kundzei, ka viņa bijusi vienīgā, ko viņš mīlējis, kā arī piekodina, lai Ševaljē nekad neuzticas marķīzei de Merteijai.

Pašās izrādes beigās mēs atkal redzam marķīzi savu tā saucamo draudzeņu kompānijā. Saimniece zagšus, kā taustoties, pārlūko savus jaunos plānus, viešņas dalās jaunumos, kā, piemēram, ar ziņu, ka vikonts lūdzis Ševaljē pateikt de Turvela kundzei, ka viņš esot mīlējis tikai viņu vienīgo.

Ir vērts šajā brīdī ieraudzīt Rēzijas Kalniņas varones seju. Neizsakāmas sāpes. Un saproti, ka tavs minējums ir bijis pareizs: marķīze ir viņu mīlējusi. Jā, viņa arī ar vikontu ir spēlējusi savu spēli, uzlikdama žņaugu pati savai sirdij.

Kristofers Hemptons, “Bīstamie sakari”, pēc Pjēra Šoderlo de Laklo romāna motīviem, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē

Saistītie raksti

Režisors: Jans Villems van den Boss, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, no angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja, horeogrāfe Inga Raudinga, mūzikas konsultants Juris Vaivods, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, videomākslinieks Artis Dzērve.

Lomās: Rēzija Kalniņa, Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Mārtiņš Upenieks, Ieva Segliņa, Lilita Ozoliņa, Indra Briķe, Ērika Eglija, Mārtiņš Počs u. c.

Nākamās izrādes: nākamajā teātra sezonā.

LA.lv