Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. janvāris, 2012
Drukāt

Dzīvā saikne

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Zvejniecība ir viena no senākajām cilvēku nodarbēm, taču nav daudz vietu, kur aplūkot attiecīgās vēstures liecības. Rojas jūras zvejniecības muzejs šādu iespēju piedāvā jau kopš 1968. gada. Turklāt ne vien apzina, pēta un saglabā zvejniekciemu specifisko vēsturi no Mērsraga līdz Sīkragam, bet arī interaktīvā veidā uzrunā savus apmeklētājus!

 

 

Gan kāzinieki, gan bērni

– Šodien, kad globālajā tīmeklī ir pieejama neierobežota informācija par visu ko, mums jāmeklē jaunas darbības formas, lai cilvēkiem būtu vēlēšanās pārkāpt muzeja slieksnim. Turklāt tas jādara atraktīvi, nevis sausi un statiski, – uzsver Rojas jūras zvejniecības muzeja vadītāja Gundega Balode.

Paralēli pamatekspozīcijas apskatei tie, kam rodas vēlēšanās, var pamēģināt, kā ir lāpīt tīklu, aust lupatdeķi vai siet jūrnieku mezglus. Lai šīs prasmes mācētu ierādīt citiem, muzeja vadītāja esot skolojusies pie zvejnieku sievām un vīriem.

– Tā nu tas ir, ka jāpārzina ne vien ekspozīcija, bet arī jāprot nodemonstrēt praktiskas lietas.

Vēl apmeklētājiem piedāvā iespēju tikties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa ir vienkārša zvejnieku sieva no jūrkantes, Pauliņkundze – dāma no burinieku laikiem, bet Anna Petrovna nāk no padomju gadiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar dažādiem jūrmalciemu sadzīves un zvejniecības priekšmetiem, kā arī ar kurzemnieku nešpetno humoru. Kolorīto sievu tēlos iejūtas tagadējās un bijušās muzeja darbinieces, te var izpausties Gundegas Balodes amatieru teātra režisores talants – vairākus gadus viņa vadīja šo kolektīvu Rojas kultūras centrā. Ir arī sarūpēta īpaša programma jaunlaulātajiem – ar makšķerēšanu, tīkla lāpīšanu, pirmo valsi un laba vēlējumiem. Tā šķietot interesanta ne vien jaunlaulātajiem no tuvējiem zvejnieku ciemiem, bet arī pāriem no Talsiem un tālākām vietām.
Roja_035_VS

– Aktīvi sadarbojamies ar skolasbērniem. Muzejā esam organizējuši nodarbību par jūrniecības popularizētāju Krišjāni Valdemāru, stāstījuši par latviešu tautas folkloru, par gadskārtu svētkiem, par jūras tematiku. Šoziem skolēnus iepazīstinājām ar Ziemassvētku svinēšanas tradīcijām – muzeja pagalmā kūrām ugunskuru, spēlējām spēles, dziedājām dziesmas. Domāju, ka daudziem vēl labā atmiņā ir Dabas muzeja speciālistu rīkotā izstāde “Sajūtu jūra”, kad apskatei tika piedāvāti dažādi jūras augi, ieži, zivju un putnu izbāžņi. Pārsteidzoši, bet bērniem, kas dzīvo jūras malā, vislielāko prieku sagādāja… dzīvošanās pa pludmales smiltīm, kas arī šeit bija izstādītas. Tagad prātojam, vai muzejā nevajadzētu ierīkot smilšu kasti, lai šo eksponātu varētu ne vien apskatīt, bet arī aptaustīt. Jo esam pārliecināti – ja interesē par muzeju radīsies jau mazotnē, tā būs dzīva visu mūžu.

Rojas jūras zvejniecības muzejs aktīvi iesaistoties arī Muzeju nakts, Jūras svētku un pilsētas svētku pasākumos. Šogad esot iecere apzināt novada makšķerniekus, lai vienā no zālēm eksponētu gan trofejas, gan rādītu citas ar šo vaļasprieku saistītas lietas. Muzeja gaitenī novietotā apjomīgā fotogrāfija, kurā iemūžināta tipiska padomju ēras dzīvojamā māja ar iespēju ielūkoties dažos dzīvokļos, ir saglabājusies no novadnieka mākslinieka Māra Grosbaha organizētā starptautiskā mākslas simpozija “Roja Raku”.

 

Ja ir kaimiņam, man ar’ vajag

Doma, ka Rojā vajag jūras tematikai veltītu muzeju, piederot padomju gados labi zināmā un bagātā zvejnieku kolhoza “Banga” priekšsēdētājam Miķelim Lismentam. Viesojoties Igaunijā pie aroda brāļiem, viņš redzējis, ka zvejnieku kolhozam kaimiņzemē ir savs muzejs. Un, kā tas mēdz notikt, ja ir kaimiņam, man ar’ vajag, turklāt – vēl labāku. Idejas realizācija uzticēta novada vēstures entuziastei Līvijai Šteinbaumai, kura sākusi vākt materiālus ekspozīcijai. Cilvēki bijuši atsaucīgi un dāvinājuši daudz visādu lietu par piekrastes ciemu vēsturi, tāpēc no nelielajām telpām, kur muzejs sācis darboties 1968. gadā, vajadzējis pārcelties uz lielākām, tad piedzīvojuši vēl vienus jurģus, līdz noenkurojušies divu stāvu ēkā, kas bijusi lieciniece kolhozu laikiem – tajā savulaik atradās kolektīvās saimniecības “Staļina ceļš” kantoris, vēlāk darbojās Rojas pamatskola un bija Ventspils arodskolas filiāles kopmītnes. Pirms pāris gadiem ar ELFLA līdzfinansētu projektu muzeja ēku un katlu māju pamatīgi atjaunojuši – nomainīja jumtu, elektroinstalāciju, ūdensvadus, izremontēja telpas. Tagad ir gan nodrošināti labvēlīgi apstākļi ekspozīcijai, gan radīta patīkama vide apmeklētājiem.

Pašlaik Rojas jūras zvejniecības muzejā eksponēti un krātuvēs glabājas 27 613 priekšmeti, fotogrāfijas, dokumenti un atmiņu stāstījumi. Tie vēsta par zvejnieku dzīvi un darbu Ziemeļkurzemes piekrastē, par jūrskolām, par burinieku laikmetu XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Lielākajā muzeja zālē var iegūt informāciju par piekrastes zvejniecību, zivju apstrādi Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, tad – padomju gados zvejnieku kolhozā “Banga” un arī mūsdienās. Kaut dažam varbūt šķiet, ka šī nozare Latvijā ir apsīkusi, realitāte liecina ko citu. Rojas pusē darbojas pat vairāki uzņēmumi – zvejnieku saimniecība “Irbe”, kam jūrā dodas astoņi kuģi, SIA “Randa”, SIA “Kaltene”, SIA “Līcis 93” un SIA “TinFish”.

 

– Pērn uz Muzeju nakti atvērām ekspozīciju par lībiešiem un novada ievērojamiem cilvēkiem – baletdejotāju Veltu Vilciņu, rakstnieci un dzejnieci Dzintru Žuravsku, māksliniekiem Jurģi Krāsonu un Māri Grosbahu, kinooperatoru Gvido Zvaigzni.

 

Ir tradicionālā sadarbība ar Rojas vidusskolas novadpētniecības pulciņu, notiek ekspedīcijas pa zvejniekciemiem, tāpēc materiālu klāsts aizvien pieaug.

 

Koka kuģi un dzelzs vīri

Roja_024_VS– Vidzemnieki ļoti lepojas ar laikmetu, kad bija “koka kuģi un dzelzs vīri”, – Ainažu jūrskolā ir daudz piemiņas lietu par burinieku būvētājiem un jūrā braucējiem. Taču Kurzemes krastā no Mērsraga līdz Mazirbei no 1860. gada līdz Pirmajam pasaules karam uzbūvēja vairāk burinieku nekā Vidzemē – pāri par 200 divu un trīs mastu, dažus – pat četru mastu. Viens no pēdējiem mūspusē uzmeistarots 1929. gadā Upesgrīvā.

Muzejā var aplūkot lielāka un mazāka izmēra burinieku modeļus, kurus darinājis Rojas iedzīvotājs Laimonis Veidemanis. Kādreiz viņš bijis zvejnieks, strādājis par traļmeistaru. Kad aizgājis pensijā, kurlmēmais vīrs nodevies burinieku taisīšanai, kas esot bijuši viņa sapņu kuģi. Kādreiz Veidemaņu sētā stāvēja viens liels burinieks, tagad viņa brālis Jānis Veidemanis pagalmā izstādījis arī dažādus no jūras izskalotus brīnumus – savdabīgus veidojumus, kas vienkop izskatās kā skulptūru dārzs. Tāpēc tūristu grupas bieži vien no muzeja dodas pie viņa, lai apskatītu savdabīgas lietas.

Muzeja vadītāja stāsta, ka visgrūtāk esot izstādīt tīklus, murdus un citus pinumus. Pirmkārt, tie tiekot intensīvi izmantoti, tāpēc nereti pāri paliekot tikai driskas, otrkārt, traļi, ar kuriem devās Atlantijas okeānā siļķes zvejot, ir pat kilometru garumā. Taču ar tīklu lāpāmo saivu jau visu varot savest kārtībā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+