Kultūra
Māksla

Egils Rozenbergs: Māksla neietilpst patērētājsabiedrības modelī 16


Egils Rozenbergs
Egils Rozenbergs
Foto – Timurs Subhankulovs

Liepājā koncertzāles “Lielais dzintars” izstāžu zālē “Civita Nova” vēl līdz 30. aprīlim apskatāma tekstilmākslinieka Egila Rozenberga gobelēnu izstāde “Refleksijas”. Viņš ir pirmais Latvijas tekstilmākslinieks, kura gobelēni tiek austi agrākajās Francijas karaļu manufaktūrās – “La Manufacture des Gobelins” (Parīzē, dibināta 1601. gadā, Anrī IV valdīšanas laikā) un “La Manufacture des Beauvais” (1664. gadā, Luija XIV valdīšanas laikā). Arī Latvijas skatītājam Egila Rozenberga vārds un māksla ir labi zināmi, jo meistara daiļrade, kas mērāma vairāk nekā četrdesmit piecu gadu garumā, ir daudzpusīga un vērienīga. Visus, kuri šajā laikā būs Liepājā, viņš aicina iegriezties izstāžu zālē, jo tā, viņaprāt, ir ideāla vieta, kur eksponēt un vērot monumentālus tekstildarbus.

– Vai atgādināsiet, kā izvēlējāties tekstilmākslu? Ir lasīts, ka tā 60. gadu nogalē tika mazāk kontrolēta nekā glezniecība. Vai bija vēl kādi citi apstākļi?
E. Rozenbergs: – Es mācījos Jaņa Rozentāla skolas glezniecības nodaļā, un pēdējās klasēs radās jautājums, uz kādu nodaļu iet Mākslas akadēmijā. Tobrīd nebija īsta priekšstata, kas ir akadēmija, ko nozīmē būt māksliniekam, jo skola ir skola, un tajā vecumā jau prātā citas domas, ne māksla. Kad mācījos 11. klasē, atnāca jauns pasniedzējs Pēteris Postažs – viņš jau akadēmiju bija izgājis un stāstīja, ka tajā studijas ir diezgan stipri reglamentētas, stagnējošas, valda socreālisms. Bet tikko bija atvērtas tekstila un interjera nodaļas, un viņš man teica: “Zini, paskaties, vai tev nederētu tekstila nodaļa, jo tur ir ļoti daudz gleznošanas stundu. Tu neko nezaudēsi, turklāt tas Austrumeiropā ir kaut kas jauns, inovatīvs, tur valda diezgan liela brīvība, jo neviens šeit, Latvijā, īsti nesaprot, kādā virzienā tas attīstīsies.” Šāda motivācija man likās saprotama un pieņemama, tāpēc iestājos tekstilmākslas nodaļā, neko daudz par tehnisko pusi nesaprazdams. Ap otro kursu es sāku apjaust, kā arī šajā nozarē varētu būt mākslinieks, un tieši tad radās iespēja aizbraukt uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga. – L. K.), kur notika franču gobelēnu izstāde. Tur apmēram redzēju formātus, vērienu, varēju saprast mākslinieka līdzdalību, – ka gobelēns nav tikai audums, tehnika, noteicošā loma tomēr ir māksliniekam. Turpat bija arī iespaidīga flāmu gobelēnu kolekcija, un tieši pēc šīm divām lielajām izstādēm sapratu, ko es varētu šajā virzienā darīt.

– Senatnē lielākoties lielos gobelēnus auda vīrieši, arī latviešu nacionālās tekstilmākslas pamatlicēji – Ansis Cīrulis, Jūlijs Madernieks – bija vīrieši, bet mūsdienās šo nozari pārsvarā pārņēmušas sievietes…
– Jā, bet tam ir vienkāršs izskaidrojums – mainījušies vēsturiskie, ekonomiskie faktori. Agrāk, kad auda audumus ražošanai, tas bija smags darbs, tādēļ to darīja vīrieši. Latvijā bija mazliet cita situācija – vasarā visi darīja lauku darbus, bet ziemā vīrieši aizgāja meža darbos un sievietēm īsti nebija citas izejas, kā darināt dažādus rokdarbus, tostarp audumus krekliem, dvieļiem, gultasveļai – savām vajadzībām, ne pārdošanai. Tādēļ arī tradicionāli pie mums audušas sievietes. Kaut gan Vidzemē, kur auda vairāk pārdošanai, tas arī tika uzskatīts par smagu darbu un to darīja vīrieši.

Francijā man skaidroja līdzīgi: līdz Pirmajam pasaules karam darbus aušanas manufaktūrās veica vīrieši. Atšķirībā no Latvijas Francijā tradicionāli sadalīts, ka gobelēniem mākslinieks ir viens cilvēks, un pavisam citi skici īsteno materiālā. Bet daudzi vīrieši gāja bojā abos pēdējos karos, tādēļ šo procesu arvien vairāk pārņēma sievietes. Un tā tas arī palicis.

– Kāda ir sajūta, ka tāda mēroga vēsturiskas manufaktūras kā Francijā auž jūsu darbus? Pieļauju, tā jums ir pirmā pieredze, kad kāds cits izpilda jūsu ideju.
– Jā, tiešām, šī ir pirmā reize, kad savu ideju nododu pilnīgi citās rokās. Tagad esmu redzējis, kā šis mehānisms strādā, tas bija ļoti interesants process: notika pārrunas ar audējām, viņas pētīja manus darbus, iztaujāja, lai saprastu manu ideju. Un tad atzina, ka audīs tā, kā to redz un saprot, pēc iespējas cenšoties izprast, ko es domāju, bet neatdarinās manus paņēmienus. Viņi grib darbus veidot pilnīgi gludā, tradicionālā gobelēna tehnikā, ar ļoti tradicionāliem materiāliem – vilnu, linu un zīdu – iegūt efektu, ko esmu gribējis un ko pats panāku, izmantojot faktūru, pievienojot kapara diegu spīdumam…

– Bija paredzēts aust divus gadus…
– Jā, sākumā plānoja uzaust divos gados, bet izskatās, ka drīzāk būs divarpus gadu. Tagad darbs ir tuvu vidum.

– Pazīstat savu darbu?
– Jā, protams! Es apbrīnoju, cik precīzi viņi spēj katru niansi izaust un atdarināt. Reizēm pat esmu teicis – tā vieta ir nejauša, kā jau ar brīvu roku veidotā zīmējumā, nevajag to aust, bet viņi ir ļoti, ļoti uzmanīgi un precīzi.

– Es tieši iedomājos: ja pats izveidojat skici un pēc tās aužat, jūs pie tās turaties, bet darba gaitā noteikti rodas pārmaiņas…
– Tieši tā. Skice man ir pamats, pie kura turos, bet aužot man rodas risinājumi, kurus iepriekš nebiju paredzējis, papildinājumi, izmaiņas, jauni atklājumi, tā ka darbs turpina pilnveidoties, augt, es nekad skici neizaužu burtiski. Tur ir tā starpība – viņi pieņem, ka skice ir galapunkts, un no tās rada darbu materiālā. Man skice ir sākumpunkts, un darba procesā no tās izaug pilnīgi jauns veidojums, jā, tas pats darbs, tomēr es nevaru pateikt, ka skice ir jau galapunkts. Tur tā atšķirība.

– Visiem tekstilmākslas cienītājiem, man šķiet, liels ieguvums ir Rīgas tekstilmākslas triennāle. Kā to vērtē tekstilmākslinieki?
– Tas man šobrīd liekas ļoti svarīgs un nozīmīgs faktors, jo patlaban tekstilmākslai Latvijā nav viegli laiki. 80. gados bija milzīgs kāpums, valsts un sabiedrības atbalsts nozarei, bet tagad tā trūkst, mums trūkst tāda faktora kā publiskie pasūtījumi, bet tekstilmākslā bez tā nevar radīt nozīmīgus darbus. Lai radītu gobelēnu, vajadzīgs diezgan liels finansiāls ieguldījums un laiks, mākslinieks pats no sevis nevar šādas investīcijas atļauties un strādāt daudzus mēnešus bez atalgojuma. Tas ir milzīgs kavēklis tekstilmākslas attīstībai. Triennāles ir dzinējspēks, kas liek māksliniekiem vismaz reizi trīs gados radīt ko nozīmīgu, ar ko varētu startēt konkursā, salīdzināt sevi ar māksliniekiem no citām valstīm. Tas ir nenovērtējami svarīgi arī tādēļ, ka Eiropā diezgan daudzas tekstilmākslas triennāles beigušās, palikusi Lodzas triennāle, un Rīgas triennāle nu faktiski ieņēmusi stabilu vietu līdzās tai.

– Tad jau varbūt visur Eiropā tekstilmākslai pienākuši grūtāki laiki?
– Nē, domāju, tik grūti kā Latvijā diezin vai ir vēl kaut kur. Ja tā padomā – pēdējos 25 gados nav bijis neviena publiska pasūtījuma vai konkursa. Tas nozīmē – gadsimta ceturksni nozarē vispār netiek investēts. Protams, mākslinieki var radīt darbus izstādēm, bet tie neizbēgami būs darbi, kuros iespējami maz materiāla un kurus var ātrāk izveidot. Tādējādi mēs varam iegūt atraktīvus, interesantus darbus, bet pietrūkst tā, ko varētu saukt par nozīmīgiem darbiem. Tas, iespējams, bija galvenais iemesls, kāpēc paliku šajā nozarē, – es savu darbu vispirms redzu kā monumentālu arhitektūras vai interjera sastāvdaļu, un ar gleznu to ne vienmēr iespējams panākt. Lai radītu darbu, kas būtu dominējošs faktors interjerā, aizņemtu zināmu telpas daļu, tam jābūt vismaz 2–3–4 metrus lielam. Tā es vismaz to jūtu, un tādēļ arī radu darbus, kas var papildināt arhitektūru. Protams, man bijuši arī dažādi objekti, skulpturālas lietas, ko var radīt dažās dienās, pēc tam atkal nojaukt, un katrā izstādē, katrā situācijā tās būs mazliet citādas. Arī tas nepieciešams, jo nevar jau vienmēr iejūgties tikai ilgā, apmēram trīs mēnešus garā procesā, kad visas domas piesaistītas tikai vienam darbam. Tas ir diezgan nogurdinoši, prasās arī kādas improvizācijas.

– Un Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam? Arī nav iepirkts neviens darbs?
– Nē, kas attiecas uz gobelēniem, nav neviens. Es pieļauju, ka ir iepirkts kāds šķiedras mākslas objekts, jo LMM ir sava specifika, virziens, kurā viņi redz šīs mākslas attīstību, un gobelēns varbūt pieder pie tradicionāliem mūsdienu mākslas veidiem.

– Bet privāta interese? Vai tā ir?
– Privāta jau ir, bet sabiedriskām ēkām praktiski ne. Arī, piemēram, bankām Latvijā nav bijuši iepirkumi gobelēniem, kas rotātu publiski pieejamas telpas – viens no maniem lielākajiem gobelēniem, tā laukums ir 70 kvadrātmetri, gan atrodas Karakasā, Venecuēlā. Kad 20. gadsimta 80. gados viesojos ASV un Kanādā, ieejot kādā lielā bankā, varēja redzēt, ka tur publiskajā daļā arvien bija kāds liels mākslas darbs, pārsvarā gobelēns, kas radīja patīkamu sajūtu, varēja redzēt, ka nozarei bijis atbalsts, iespēja attīstīties. Tāpat arī Francijā. “Mobilier National” ir mākslas darbu fonds, “mobilier” – tas nozīmē: kustīgs, mainīgs. Tie ir darbi, kuri atrodas valsts īpašumā un domāti valsts iestāžu telpu noformēšanai. Tur ir gan mēbeles, gan mākslas darbi, arī gobelēni. Un, kas ir pats interesantākais, gobelēnu kolekcija tiek visu laiku papildināta, veidoti jauni darbi. Valsts atbalsta, iepērk darbus, jo uzskata par nepieciešamu saglabāt un atbalstīt šo valstij tik nozīmīgo nozari. Un tā neizzudīs. Mums nekā tāda nav.

Saistītie raksti

– Vai esat sekojis līdzi likumam par radošo personību statusu?
– Es 11 gadus strādāju Latvijas Mākslinieku savienībā, un mēs ar mākslas zinātnieci Rutu Čaupovu ļoti daudz darījām, lai sakārtotu likumos sociālo aizsardzību un panāktu radošās personas statusa ieviešanu. Taču tas ir ļoti lēns process, ko vēl apgrūtina milzīgā valsts neieinteresētība, jo viņi mēģina pielīdzināt mākslinieku ražotājam. Sākuma gados Godmaņa valdības attieksme bija – ja nevarat savus darbus pārdot, mainiet profesiju. Pamazām mums izdevās mainīt nostāju par nodokļiem, bet, kas attiecas uz pensiju aprēķināšanas sistēmu, tur nav izdevies mainīt pilnīgi neko. Mākslinieks jau strādā, rada darbus, vērtības, kas paliek pēc viņa arī tad, ja viņš nav šos darbus pārdevis. To ignorēt un pielīdzināt mākslinieka darbu tikai ražošanai ir diezgan traģiski. Mums ir dažādas valdības, bet kultūrpolitika ir tikai priekšvēlēšanu lozungi, jo tas šīm partijām ir tik nesvarīgi… Tāda patērētājsabiedrība, kurā viss orientēts tikai uz vēlmi ātri saražot, ātri pārdot, ātri izmest. Mēs kā sabiedrība faktiski ražojam atkritumus, un pārāk maz tiek domāts par to, kā radīt kaut ko paliekošu, kā radīt garīgās vērtības. Ir dīvaini, ka to neviens negrib saprast, un atzītais holandiešu arhitekts Rems Kolhāss tā to arī sauc – par atkritumu telpas filozofiju, ka tu lietas pērc, mazliet palieto un izmet. Viens slānis no tā kļūst arvien bagātāks, bet iedzīvotāji kopumā – tikai nabadzīgāki. Māksla neietilpst patērētājsabiedrības modelī, jo tai ir tendence un vēlme saglabāties.

Galerijas nosaukums
LA.lv