Vai Latvijā var nodarboties ar zinātni? 0
“Tas bija ļoti liels pagodinājums. Citi balvas saņēmēji nāca no vietām ar ļoti augstu akadēmisko intensitāti: Stenforda, Oksforda, Kembridža. Sanāca, ka Rīga arī tiek uztverta tādā līmenī,” tā Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors Vjačeslavs Kaščejevs atceras brīdi, kad saņēma Pasaules ekonomikas foruma balvu jaunajiem zinātniekiem.
Lai saņemtu šo balvu, zinātniekam jāveic atklājums pietiekami augstā zinātniskā līmenī, turklāt tam jābūt potenciāli izmantojamam nākotnē. Starp balvas saņēmējiem bija arī Nobela prēmijas laureāts Konstantīns Novosoļovs, vadošs “CERN” zinātnieks Jorgens d’Honts.
Prestižo balvu V. Kaščejevs izpelnījies par paveikto kvantu nanoelektronikas pētniecībā. Vjačeslavs skaidro: “Elektronikas standartierīcēs, kādas tiek izmantotas mūsdienās, visi elektroni uzvedas kā pūlis. Elektroniskās shēmas gan viņus stūrē, taču elektronu ir daudz un tie plūst līdzīgi kā ūdens ūdensvadā. Ja kāds no masas nodalās, tas rada traucējumus sistēmā. Es un mani kolēģi vēlamies šo defektu pārvērst par efektu. Vēlamies, slazdojot atsevišķus elektronus, atdalot tos no citiem, izveidot tādas informācijas sistēmas, kurās ir tikai viens, divi vai trīs elektroni. Jānoskaidro arī, kā elektroni uzvedas, ja paliek tik maz un kā varam panākt, lai elektroni dara to, ko mums vajag. Tā pati zibatmiņa arī ir lamatas elektroniem, taču tur to ir daudz. Mērķis ir spēt saglabāt vēl vairāk informācijas vēl mazākās ierīcēs.”
Kad elektroni tiks saslazdoti un “izdresēti”, varēs izveidot jaunākās paaudzes tehnoloģijas. Piemēram, kvantu datorus. Ar ko tie būs labāki par jau esošajiem? “Tie būs radikāli citādi,” atbild Vjačeslavs. “Ar tiem varēs atrisināt uzdevumus, kas mūsdienu datoriem nav pa spēkam.”
V. Kaščejevs gan strādājis arī pie kvantu sūkņu teorijas un šī teorija izpētīta tādā līmenī, ka kvantu sūkņus varētu arī ražot. Kvantu sūknis ļoti noderētu metroloģijā un palīdzētu noteikt, cik konkrēti elektronu ir ampērā. Līdz ar to pastāv iespēja radīt pat jaunu definīciju ampēram! Kvantu sūknis ir tāds kā turnikets, kas spēj saskaitīt elektronus. “Ja piespiežam elektronus uzvesties kārtīgi un ieiet turniketā pa vienam, ārā viņi nāks precīzi kontrolējamā plūsmā,” klāsta elektronu savaldītājs.
Jokoju, ka, klausoties Vjačeslavā, gribas saukt: brīvību elektroniem! “Par daudz viņiem ir brīvības, viņi jāpakļauj kārtībai. Taču viņi pretojas, jo viņiem ir kvantu daba,” atjoko zinātnieks un turpina nopietni: “Tas ir viens no fizikas likumiem: jo vairāk centīsies daļiņu ierobežot, jo neprognozējamāk tā uzvedas.”
Fizikas burvība
Fiziku Vjačeslavs nolēma studēt pēc tam, kad saprata, ka tā padodas labāk nekā daudz kas cits. “Skolā mani interesēja daudzi eksakti priekšmeti. Līdz 11. klasei biju visai pārliecināts, ka saistīšu nākotni ar IT jomu. Jau no 12. klases un vēlāk visu studiju laiku arī pats pasniedzu programmēšanu skolēniem. Taču vidusskolā bija izcila fizikas skolotāja, kas parādīja mehānikas uzdevumu burvību. Vidusskolas beigu posmā guvu panākumus fizikas olimpiādē – uzvarēju Latvijas mērogā un devos uz pasaules olimpiādi. Tas bija 1996. gadā, un tā bija pirmā reize, kad Latvija ar savu komandu piedalījās starptautiskajā fizikas olimpiādē. Galu galā par lielu nožēlu mammai, kura cerēja, ka studēšu kaut ko, kas man drīz nesīs lielu peļņu, nolēmu studēt fiziku,” atceras V. Kaščejevs. Gan bakalaura, gan arī maģistra grādu fizikā viņš ieguva LU. Maģistrantūras laikā palaimējās tikt uz Oslo universitāti, klausīties Izraēlas profesoru lekcijas. Vjačeslavs iekrita acīs Izraēlas profesoriem un saņēma uzaicinājumu doties uz Telavivas universitāti piedalīties kādā pētniecības projektā un vēlāk arī studēt doktorantūrā.
“Lai dotos uz Telavivu, vajadzēja zināmu drosmi,” atzīst Vjačeslavs. “Tolaik, 2000. gadā, atkal bija uzliesmojis palestīniešu–izraēļu konflikts. Bija sprādzieni autobusos un citur, tūristi no Izraēlas bija aizmukuši. Tomēr manu lēmumu studēt Telavivā ļoti atbalstīja sieva, kura turklāt drosmīgi sekoja man līdzi,” stāsta Vjačeslavs, kas Izraēlā ne tikai studēja, bet arī strādāja pētniecībā. Kopumā viņš šajā valstī pavadīja piecus gadus. No Izraēlas pāris atgriezās ne tikai ar V. Kaščejeva iegūto doktora grādu, bet arī ar diviem ļoti vērtīgiem “Izraēlas suvenīriem” – abu tur dzimušajiem bērniem.
“Arī dzīve citā kultūrā ir ļoti vērtīga, tas paplašina redzesloku, iemāca tikt galā ar neparedzētām situācijām. Svešā zemē daudz kas jārisina citādi nekā Latvijā. Mēs ar sievu Izraēlā jutāmies kā viesi, neizvirzījām sev mērķi palikt ārzemēs,” teic Vjačeslavs. Viņš neslēpj, ka vilinoši piedāvājumi strādāt ārzemēs saņemti ne tikai no Izraēlas, bet arī no citiem zinātniskajiem centriem. Kāpēc zinātnieks no tiem atteicies?
“Mēs – es un mana ģimene – redzam savu vietu Latvijā,” viņš noteikti atbild. “Latvijai patiesībā ir lielas priekšrocības. Redzu te daudzas iespējas: pirmkārt, te ir spējīgi un motivēti studenti, otrkārt, Latvija Eiropā ir pārstāvēta vienā līmenī ar lielvalstīm, treškārt, profesionāļu kopienās ir mazāk hierarhijas, vairāk neformālu attiecību.”
Tajā pašā laikā Vjačeslavs, it kā jokojot saka, ka nemitīgi veic zinātnisko eksperimentu, “vai Latvijā var nodarboties ar zinātni”. “Tā katrā ziņā nav medusmaize,” atzīst Vjačeslavs. “Tomēr uzskatu, ka pagaidām eksperiments ir veiksmīgs. Cenšos saglabāt optimismu un smelties to no citiem pozitīvi domājošiem cilvēkiem. Akadēmiskā vide Latvijas Universitātē mani lielā mērā stiprina.”
Vjačeslavs ir fiziķis teorētiķis. Viņam nav laboratorijas. Tāpēc ikdienas uzdevums ir domāt, kādus eksperimentus ar elektroniem vajadzētu veikt tiem, kuri strādā laboratorijās. “Man kā teorētiķim nav lielāka gandarījuma kā redzēt, ka elektrons kolēģu veiktajos eksperimentos ir rīkojies tieši tā, kā es to esmu paredzējis,” saka Vjačeslavs. Viņš nodarbojas ar fundamentālo, ne pielietojamo zinātni. Līdz ar to viņa atklājumi nav tādi, lai tos varētu uzreiz komercializēt, sākt kaut ko ražot un pelnīt. Bieži vien zinātniekiem jautā: kāds praktisks labums ir no jūsu pētījumiem? Ja nav, finansējuma nebūs. Tāpēc Vjačeslavs priecājas, ka Eiropas Zinātnes padome gan ir gatava finansēt arī “vistrakākās idejas”, ja vien tās piedāvā izcilības zinātnē.
Zinātnē būtisks ir arī nejaušības elements, kad nejauši atklāj to, par ko zinātnieks pat nebija iedomājies. Visrevolucionārākie atklājumi bieži vien rodas tieši tad, kad idejas veiksmīgi saslēdzas ne tā, kā iepriekš plānots.
Pats Vjačeslavs ar kolēģiem šobrīd saņem finansējumu pētījumiem gan no Eiropas Savienības, gan arī Latvijas valsts budžeta.
Vai Latvija var atļauties izcilību?
Vjačeslavs pozitīvi vērtē, ka sācies Latvijas zinātnes starptautiskās vērtēšanas process: ārvalstu eksperti šobrīd vērtē gan zinātniskās institūcijas, gan arī izvēta pētniecības projektu pieteikumus.
Viņš saka: nav iespējams sniegt vienotu vērtējumu par Latvijas zinātni kā tādu, jo tā ir raiba: “dažviet ir pasaules līmeņa pētījumi, bet citviet ne visai produktīva darbošanās”. Lai uzlabotu situāciju, jāmēra zinātnieku paveiktais, kaut arī tas nav viegli izdarāms. Piemēram, rezultātus mēdz mērīt, skaitot starptautiski citējamās publikācijas. Taču citējamība ne vienmēr ir kvalitātes rādītājs, jo iespējams ar draugiem citās valstīs vienoties, ka “mēs citējam viens otru”.
Vjačeslavs norāda uz niecīgo valsts finansējumu zinātnei, taču piebilst, ka arī to varētu dalīt prātīgāk – tā, lai vismaz izcilības būtu paēdušas, nevis visi, kas grib strādāt zinātnē, – puspaēduši. Dalot finansējumu šim gadam, Latvijas Zinātnes padome gan sākusi sašaurināt “barojamo” loku. “Man, protams, var pārmest, ka no manas puses nāk uzvarētāja runa, jo Latvijas Zinātnes padome atbalstīja manis pieteikto projektu,” saka Vjačeslavs. “Taču, ja tas netiktu atbalstīts, būtu ļoti grūtā situācijā, nespētu apmaksāt rēķinus, jo tobrīd ES finansētie projekti arī vēl nebija apstiprināti.”
Pēdējo gadu laikā LU Fizikas un matemātikas fakultātes budžets samazinājies uz pusi un vairs nav varēts maksāt atalgojumu jauniem, talantīgiem zinātniekiem. “Latvijā zinātnei visvairāk kaitējusi tuvredzība. Ka neraugās ilgtermiņā uz potenciālo attīstību, bet tikai piesedz degošās vajadzības šim brīdim,” teic V. Kaščejevs. Taču viņš piebilst: arī zinātniekiem nevajadzētu tikai sēdēt un gaidīt, kad kāds onkulis vai tante iedos naudu, bet vienmēr jāskatās, ko pats lietas labā var darīt.
Vjačeslavs atzīst, ka tas ir smags jautājums, vai nabadzīga valsts var atļauties maksāt par izcilību gan zinātnē, gan operā. “Domāju, ka mums ir nopietni jādomā, cik daudz izcilības un kādā jomā varam atļauties, taču būtu bēdīgi, ja nāktos atzīt, ka izcilību nevaram atļauties nemaz,” saka zinātnieks. “Tas jālemj visai sabiedrībai, vai spējīgākie cilvēki būtu jāsūta būt gudriem kur citur.”
Lai smadzenēs būtu kārtība!
Vjačeslavs līdztekus darbam zinātnē lasa lekcijas topošajiem LU fiziķiem. Viņš neslēpj, ka daļa studentu skolā nav pārāk labi apguvuši eksaktās zinātnes, taču svarīgāk par šā brīža zināšanu līmeni ir mērķtiecība apgūt nezināmo, disciplinētība, organizētība, čaklums un vēlme iet dziļumā, kā mūsdienu jauniešiem bieži pietrūkstot. “Lielākais drauds veiksmīgām eksaktām studijām ir tas seklums un nesistemātiskums, kas valda šodienas sabiedrībā. Pēdējos piecos un desmit gados jauniešiem ir krietni mazāk zināšanu. Smadzenes varētu salīdzināt ar bibliotēku: tajās vajadzētu būt plauktiem, kas tiek uzturēti kārtībā, un lietotājs zina, kur kuras zināšanas atrodas. Savukārt mūsdienu jaunieša smadzenes vairāk atgādina lielu istabu, kur grāmatas samestas kaudzē. Tehnoloģijas ir vilinošas, taču, kad dzirdu, ka ar darba burtnīcām vairs nepietiek, vajag arī skrāpējamās darba burtnīcas, ko lietos planšetēs un kur pietiks pareizi nospiest pogu, lai parādītos smaidiņš un būtu gana, bažījos, ka izglītība attīstīsies tādā kā refleksu līmenī.”
Taču V. Kaščejevu priecē tie studenti, kuri pēc studijām LU iestājas augstāka līmeņa studiju programmās prestižās universitātēs. Viņi ir apliecinājums tam, ka arī Latvijā var studēt augstā līmenī.
“Savu izvēli pievērsties fizikai neesmu nožēlojis. Fizika neatkarīgi no tā, vai tā ir eksperimentāla vai teorētiska, ir vingrinājums saprašanai. Mēs, fiziķi, veidojam jaunus domāšanas veidus, kuri atbilst tam, kā lietas dabā notiek. Tas ir lielais, radošais izaicinājums, kas fizikā nekad nebeigsies.”
Vizītkarte
Vjačeslavs Kaščejevs
Fizikas doktors, dzimis 1978. gadā, mācījies Rīgas 60. vidusskolā, no 1996. līdz 2002. gadam studējis LU Fizikas un matemātikas fakultātē, no 2002. līdz 2007. gadam studējis doktorantūrā Telavivas Universitātē.
Strādājis LU Cietvielu fizikas institūtā un kā lektors un vadošais pētnieks LU Fizikas un matemātikas fakultātē.
Saņēmis Pasaules ekonomikas foruma balvu jaunajiem zinātniekiem.
