Gūtenbergs un digitalizētas informācijas laikmets 0
Starp mums ir cilvēki, kam visur labpatīk pielikt punktu. Būtu mums kārtīga enciklopēdiju redakcija, mēs tās ražojumus varētu ķidāt pēc sirds patikas, jo enciklopēdija ir un paliek enciklopēdija – kā stabils ilgtermiņa atskaites un atsauces punkts, bet punkti – diemžēl – dzīvojas tikai mums galvā, un arī enciklopēdiju redakcijai mums naudas jau labu laiku kā nav, tā nav.
Janīna Kursīte jau savas vārdeņu epopejas pirmsākumos skaidrojusi, ka ar akadēmismu te saikne tīši kusla. Bet tieši tāpēc redzi, ka pēc vārdnīcas vai enciklopēdijas parauga darinātā grāmatā uzkūsā dzīvība. Kā Raiņa vārdiem pauž Fausts: “Pie priekiem lieli, mazi piedalās: še cilvēks esmu es, še tādam būt man vaļa.”
Man patīk, ka “Virtuves vārdenē” šo to cerētu neatrodu, jo tas pieder pie lietas. Meklēju “boļševikus” – pienā vārītas rīvētu kartupeļu klimpas. Klimpas ir ar visu recepti, “boļševiku” nav. Nīcā tādas savulaik par “boļševikiem” kāds iedēvējis tāpēc, ka maltīte vainagojas ar brašu purkšķu zalvi. Un te var labi redzēt, kā ēšana sasienas tīklā ar visu citu, kas skaitās antropoloģisks materiāls: ja ēdam ķiplokus, ēdam visi; ja mielojamies ar arbūzu – rēķināmies ar rindu pie labierīcībām, bet cits, tāds brangāks, izrādās “putrasbaļļa”. Turpat, Kurzemes piekrastē, kaltēja mencas – iztīrītas pa divām sasēja kopā ar astēm un kāra bēniņos uz veļas striķa. “VV” kaltētas mencas ar savu šķirkli nav pagodinātas, bet vai tāpēc vārdene nekur neder? Tieši otrādi! Tur ir milzums visa kā, ko pirmoreiz dzirdi un dabū zināt. Nez, kurš no mums tik labi izlasījis un iegaumējis visus latviešu tautas ticējumus, ka, ieraudzījis nr. 15 367 “galda stulpi”, vien garlaikoti nožāvāsies?
Vārdu sakot, man acu priekšā vēl pirms datoru laikmeta no vecmāmiņas mantojumā dabūta sadzeltējusi pavārgrāmata, ko mēs abas esam laika gaitā uzblīdinājušas ar izgriezumiem no avīžrakstiem un pašrocīgām piezīmēm. Kursītes vārdenes nav ne punkts, ne āmen baznīcā. Tā ir latvieša gastronomiskās identitātes projekcija, kas prasījusi smagu un priekpilnu kopdarbu, turklāt ar nepabeigtību lepojas – un ir pareizāk, ka vārdene ir drīzāk jautājums, nevis atbilde. Vēl citā ziņā: vārdeņu fenomenā Gūtenbergs krustojas ar digitalizētas informācijas laikmetu: drukāts izdevums, jo sevišķi leksikona formātā, skaisti un nešpetni izrādās kā pilnestīga, nevis tukša uzruna. Ja par visai “tukšu” varētu uzskatīt jautājumu: kā iet? – Iedomājieties nepazīstamu cilvēku, kas piepeši pie jums vēršas kā garāmgājējs: vai nepateiksit, kur te rūkūzis? – Kas? – Kur reņģes uz akstēm!
