Latvijā
Pasaulē

Holokausta noliegšana – krimināli sodāma 20 valstīs. Kā būs ar Latvijas okupāciju? 16

Foto – AFP/LETA

Februāra sākumā Saeimā sākās debates par Krimināllikuma grozījumiem, kas paredzētu kriminālatbildības noteikšanu par Latvijas okupācijas noliegšanu, slavināšanu vai attaisnošanu.

“Universāla ļaunuma” meklējumos?


Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs 
paziņoja, ka šādi likuma grozījumi būtu pretrunā ne tikai Satversmei, bet arī starptautiskajiem likumiem. Piemēram, Eiropas cilvēktiesību konvencijas 10. pants nosaka, ka visiem ir tiesības uz vārda brīvību un ka šīs tiesības sevī ietver arī tiesības brīvi paust viedokļus. Tiesa, 10. panta 2. paragrāfā ir iekļauti izņēmuma punkti, kuri attaisnotu vārda brīvības ierobežošanu. Tie ir – “nacionālā drošība, teritoriālā integritāte, sabiedriskā drošība, nemieru vai nozieguma novēršana, veselība vai morāles aizsardzība”.

Pēdējos gados karstas debates norisinājušās par to, vai ir pamatoti kriminālatbildību noteikt arī par holokausta noliegšanu. Pirms septiņiem gadiem – 2007. gadā – ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā nosodīja holokausta noliegumus. Tajā pašā gadā Vācija, kas tobrīd bija Eiropas Savienības prezidējošā valsts, rosināja, ka holokausta noliegšana būtu jāatzīst par likumpārkāpumu visā savienībā. Toreizējās Vācijas tieslietu ministres Brigitas Ciprīsas ierosinājums aizsāka karstas debates, taču likuma spēku nepieņēma. Tas ir atkarīgs no katras valsts likumiem.

Aptuveni 20 valstīs holokausta noliegšana ir atzīta par pretlikumīgu. Šo valstu vidū ir arī deviņas Eiropas Savienības valstis – Austrija, Vācija, Francija, Rumānija, Polija, Slovākija, Beļģija, Čehija un Lietuva. Polijā un Lietuvā likumos, kas būtu attiecināmi uz holokausta noliegšanu, atrunāti arī sodi par Padomju Savienības noziegumu noliegšanu. Bargākie sodi par holokausta noliegšanu ir noteikti Austrijā, kur tie ir spēkā jau kopš 1945. gada, kad tie tika pieņemti ar mērķi nepieļaut “nacionālsociālisma reaktivizāciju”. Tikmēr lielākajā daļā valstu holokausta noliegšana par likumpārkāpumu tikusi atzīta vien 90. gados. Vācijas augstākā tiesa tikai 1994. gadā lēma, ka holokausta noliegšana vairs nebūtu vienādojama ar vārda brīvību. Britu publicists ietekmīgajā laikrakstā “The Times” un interneta žurnāla “Spiked” redaktors Maiks Hjūms vēl nesen vienā no savām publikācijām izteicās, ka vairākums mēģinājumu kriminalizēt holokausta noliegumu saistāmi ar mūsdienu politiku. Viņaprāt, Eiropas politiķi vēstures faktus izmanto “universāla ļaunuma” radīšanā, lai īstenotu savus politiskos mērķus. “Deviņdesmitajos gados Rietumu valdības “jaunos nacistus” atrada Bosnijā un Ruandā. Kad leiboristu premjerministrs Tonijs Blērs pirmoreiz ieminējās par holokausta piemiņas dienu, viņš to izmantoja, lai attaisnotu to, ka NATO tobrīd bombardeja serbus karā par Kosovu,” raksta Hjūms.

Britānijas parlaments līdz šim noraidījis visus mēģinājumus holokausta noliegšanu identificēt kā īpašu noziegumu. Tiesa, ar naida runas un uzbrūkošas valodas ierobežošanu visnotaļ bagātīgie britu likumi ļauj praksē sodīt arī holokausta noliedzējus. Nesenākais gadījums ir janvāra beigās sodītais franču komiķis Djedonē Mbala Mbala, kura izteikumi bieži tiek dēvēti par antisemītiskiem. Viņam britu tiesa liedza iebraukšanu valstī, savukārt Francijā pat aizliegtas vairākas Mbalas izrādes.

Trīs gadi cietumā par holokausta noliegšanu


Holokausta apšaubīšanas dēļ jau kopš 2008. gada pa tiesas sēdēm nākas dzīvoties 72 gadus vecajam katoļu baznīcas bīskapam Ričardam Viljamsonam no Britānijas. 2008. gadā intervijā Vācijā translētajai Zviedrijas televīzijas programmai “Uppdrag Granskningtelevision” garīdznieks izteicās: “Es uzskatu, ka vēstures liecības ir stingri pret to, ka seši miljoni ebreju būtu apzināti nogalināti gāzes kamerās, ka tā būtu apzināta Ādolfa Hitlera politika. Vācija ir izmaksājusi miljardiem un miljardiem doičmarku un tagad eiro, jo vāciešiem ir vainas komplekss par to, ka viņi būtu nogalinājuši sešus miljonus ebreju. Bet es nedomāju, ka seši miljoni ebreju tika nogalināti.” Vācijā holokausta noliegšana ir pretlikumīga. Tāpēc britu bīskapam tika piespriests 12 tūkstošu eiro naudas sods. Viljamsona advokāti gan iesniedza apelācijas prasību, un 2010. gadā viņam noteiktā soda nauda tika samazināta līdz 10 tūkstošiem eiro. Taču arī ar šo Viljamsons nebija mierā un atkārtoti iesniedza apelāciju. Šā gada sākumā tiesa lēma, ka viņš tomēr ir vainīgs un viņam ir jāmaksā 1600 eiro soda. Arī šo summu Viljamsons atteicās maksāt, jo viņam šobrīd nav darba. Taču tiesa paziņoja, ka spriedums nav pārsūdzams.

Viens no skaļākajiem holokausta noliedzējiem bijis britu vēsturnieks Deivids Ērvings, kuram 2006. gadā tiesa Austrijas galvaspilsētā Vīnē piesprieda trīs gadu cietumsodu par to, ka viņš 1989. gadā divās runās Vīnē un Lēbenē noliedza holokaustu. Runas 
saturēja aicinājumu izbeigt “pasakas par gāzes kamerām” un apgalvojumu, ka Hitlers palīdzēja Eiropas ebrejiem un ka holokausts ir “mīts”. Ērvings cietumā pavadīja 13 mēnešus, kad viņam piespriestais sods tika samazināts līdz nosacītam sodam.

Šķēpi tiek lauzti arī par citiem vēstures faktiem. Tā, piemēram, Turcijā 2005. gadā spēkā stājās pretrunīgi vērtētais Krimināllikuma 301. pants, kas paredz cietumsodu piespriešanu par Trucijas nācijas, Turcijas vai Turcijas valsts iestāžu apvainošanu. Šis pants ticis izmantots jau vairāk nekā 60 reižu. Saskaņā ar to apsūdzības par necieņas izrādīšanu Turcijai tika celtas arī pret turku rakstnieku Orhanu Pamuku, kurš intervijā Šveices žurnālam “Das Magazin” paziņoja, ka “šajās zemēs tika nogalināti trīsdesmit tūkstoši kurdu un miljons armēņu un neviens neuzdrošinās par to runāt, tikai es”. Pēcāk gan viņam izvirzītās apsūdzības tika atceltas.

Upuru piemiņas aizstāvībai


Vārda brīvības aizstāvji uzstāj uz to, ka vēsturisku faktu noliegums, tostarp holokausta noliegums, nedrīkst tikt uzskatīts par likumpārkāpumu, un ka vēsturiskā patiesība un fakti jāaizstāv sabiedriskās un zinātniskās diskusijās, nevis krimināllikumu pantos. “Holokausta noliegšana ir ārkārtīgi amorāls notikums, taču arī nolieguma aizliegšana būtu milzīga morālā kļūda. Tas dotu signālu, ka vairākumam cilvēces, kas zina, ka holokausts ir fakts, tomēr ir kaut kas slēpjams un ka šī patiesība nav spējīga uzvarēt vārdu kaujā,” uzskata britu konservatīvā dienas laikraksta “The Daily Telegraph” komentētājs Brendans O’Nīls. “Tikpat labi īru parlaments var kriminalizēt spāņu inkvizīcijas pastrādāto šausmu darbu noliegumu,” paudis britu vēsturnieks Timotijs Gārtons Ešs.

Valstīs, kur holokausta noliegšana ir likumpārkāpums, gan tiek uzskatīts citādi. Austriešu žurnālists Hanss Raušers Austrijas dienas laikrakstam “Standard” rakstījis, ka “cilvēkiem, kuri vārda brīvību grib attiecināt uz neonacistu izteikumiem, nav bijis liela sakara ar tiem”. “Populārais arguments, ka cilvēks nevar tikt sodīts par viedokli, ir nepamatots. Holokausta noliedzējiem nav viedokļa. Viņi zina, ka šādi noziegumi bija, vai, ja nezina, viņiem ir iespējas par tiem uzzināt. Taču viņi tos grib noliegt, trivializēt, politizēt,” paudis austriešu žurnālists. Šajos gadījumos ar nolieguma aizliegumu tiek pamatota vēlme novērst līdzīgu traģisku notikumu atkārtošanos un aizsargāt upurus un viņu tuviniekus. Svarīga ir arī vēsturiskā notikuma simboliska atzīšana un aizsargāšana.

Pirms trīsarpus gadiem okupācijas noliegšana tika kriminalizēta Lietuvā. Grozījumi Lietuvas kriminālkodeksā tika veikti Lietuvas Okupācijas un genocīda gadadienā – 2010. gada 15. jūnijā. Saskaņā ar tiem personas, kas publiski noliedz vai vārdiski atbalsta PSRS vai nacistiskās Vācijas noziegumus pret Lietuvas Republiku un tās iedzīvotājiem, var tikt sodītas ar naudas sodu, brīvības ierobežošanu vai brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem.

LA.lv