Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. aprīlis, 2014
Drukāt

Introvertais un ekstravertais latviskums

Foto - LetaFoto - Leta

Jau ceturto gadu pēc kārtas Liepājā Starptautiskā pianisma zvaigžņu festivāla laikā klausītājiem bija iespēja baudīt latviešu komponistu oriģināldarbu pirmatskaņojumus, tādējādi īstenojot ideju par 12 Liepājas koncertu sēriju.

Šogad 22. festivāla atklāšanas koncertā 23. aprīlī skanēja divi jaundarbi – Andra Vecumnieka Piektais Liepājas koncerts “Concertino Art-i-Shock” un Santas Ratnieces Septītais Liepājas koncerts klavierēm un orķestrim. Divu latviešu komponistu darbu pirm­atskaņojumi vienā Liepājas simfoniskā orķestra (LSO) koncertā gan nav nekas unikāls. 2012. gada septembrī pirmatskaņojumu vienlaikus piedzīvoja Kristapa Pētersona Otrais Liepājas koncerts ar čellisti Kristīni Blaumani solistes lomā un Riharda Zaļupes simfoniskā poēma “Ie Elpa”.

Pianists Vestards Šimkus 2011. gadā 19. Pianisma zvaigžņu festivāla laikā atskaņoja Pirmo Liepājas koncertu – Andra Dzenīša radīto “Duālismu”. Šogad pianists atkal nokļuvis festivāla zvaigžņu plejādē, taču nu jau iekļaujoties cita jaundarba – S. Ratnieces kompozīcijas – atskaņotāju komandā. Jā, tieši komandā, jo Septītajā Liepājas koncertā nav tradicionāli ierastās pianista un orķestra sacensības. Drīzāk tie ir divi partneri, kas papildina viens otru, vedot klausītāju meditatīvā muzikālā ceļojumā. Jau pieteikumā autore atklājusi, ka darbā stāstīts par svēto Kailaša kalnu Tibetā. Viņa iztēlojusies, kā tas ir – būt tik augstu.

Kompozīciju veido pieci lieli posmi, kas saistīti bez pārtraukuma. Klavieru, līdzīgi kā katras orķestra instrumentu grupas, partija ieturēta minimālisma stilā. Taču kompozīcijas gaitā tās pārklājas cita citai slāni pa slānim, veidojot piesātinātu un intensīvi piepildītu skanējumu. Ārkārtīgi lielā tēlainība panākta bez izteiktas melodiskās līnijas zīmējuma, izmantojot citus izteiksmes līdzekļus. Solists spēlē sagatavotās jeb preparētās klavieres, uz stīgām liekot magnētus. Tas ļauj radīt dubultu efektu – no vienas puses dzirdam eiropieša ausij tik pazīstamā taustiņinstrumenta skanējumu, no otras – ieskanas intonācijas ar austrumniecisku kolorītu. Autore izmantojusi visu orķestra krāsu paleti, to papildinot ar neierastākiem tembriem.

Pianists V. Šimkus un diriģents Atvars Lakstīgala darba procesā panākuši lielisku radošu saskaņu. LSO mūziķiem koncertā atlika vien abiem uzticēties un sekot. Diriģents teicami noturēja balansu starp dažādajām instrumentu grupām, veidojot vienotu skaņu audumu. Orķestra un solista sadarbības sinerģija nemitīgi kāpināja muzikālās 
domas spriegumu līdz finālam. Tēlainais un vienlaikus filozofiski piesātinātais klavierkoncerts izskanēja ar koncentrētu un izturētu pauzi.

Lieliska likās pianista izvēle, piedevās nospēlējot Sergeja Rahmaņinova prelūdiju sol diēz minorā. Lai arī miniatūra tapusi citā laikmetā un stilistikā, taču tajā varēja saklausīt pārsteidzoši daudz tuvu elementu ar iepriekš izskanējušo lielformāta kompozīciju. Atliek minēt – varbūt tas bija pianista sniegts šifrs jau klausītājiem ierastākā mūzikas valodā noslēpuma, kas iekodēts S. Ratnieces jaundarbā, atklāšanai.

Pilnīgs pretstats dziļu pārdomu pilnajam darbam bija A. Vecumnieka “Concertino Art-i-Shock”, ko ekstravertā manierē izpildīja stīgu orķestris un atraktīvu mākslinieču trio, kurā apvienojušās pianiste Agnese Egliņa, čelliste Guna Āboltiņa un sitaminstrumentāliste Elīna Endzele. Jau darba nosaukuma izvēle liecina, ka komponists nepretendē uz grandiozu filozofisku problēmu risinājumu. Ar zināmu humora devu autors kompozīciju raksturojis kā spēli, rotaļu, brīvdienu izklaidi. Un spēles momentu atskaņojumā bija pārpārēm – sākot ar mākslinieču košajiem un atraktīvajiem tērpiem līdz pat kompozīcijas stilistikai.

Katra no piecām “Concertino” daļām sākas ar kādu klausītāja ausij vienkārši uztveramu motīvu, kurš tiek apspēlēts. Taču muzikālais pavediens daļas noslēgumā apraujas visai pēkšņi un negaidīti. 2. un 4. daļa raksturotas ar remarku “it kā valsis”. Orķestrantiem un diriģentam atliek vien noskatīties un smaidīt, kad trio dalībnieces metas savstarpējā saspēlē ar lielisku ansambļa izjūtu. Taču, valsim ieskanoties atkārtoti, tas vairs nav tik bezbēdīgs. Pēc eskpresīvajiem klasteriem klavieru partijā daļas noslēgumā negaidīti ieskanas trausla čella melodija. Un finālā, kad dzirdēti varenie timpāni un virtuozi spēlēti citi sitamie instrumenti, pēdējais akords – kā bērnu spēlītē ar zvaniņiem. Var arī tā – viegli, ar humoru. Tomēr vietā atgādinājums – katra spēle ir simbols, mazs atspulgs no lielā veseluma.

Divas atšķirīgas pieejas, introvertais un ekstravertais pasaules redzējums vienā koncertā – labs risinājums muzikālajam baudījumam dažādām gaumēm, noderīgs veids redzesloka paplašināšanai. Un stimuls latviešu mūzikas attīstībai.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+