Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
11. oktobris, 2016
Drukāt

Juris Kronbergs Skandināvijas kalnu virsotnē

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Jaunajā grāmatā atkal sastopamies ar atpazīstamo, tikai Jurim Kronbergam raksturīgo radošo rokrakstu.

Šovasar 9. augustā Stokholmā mītošais dzejnieks, atdzejotājs, tulkotājs, Latvijas patriots Juris Kronbergs svinēja 70. jubileju.

Kā jau ierasts autoru jubilejas reizēs, par prieku lasītājiem tiek izdota jauna grāmata – dzejniekiem nereti tie ir daiļrades apkopojoši krājumi. Dzejas cienītājiem ir patīkams pārsteigums, jo Jurim Kronbergam iznācis dubultkrājums, par ko liecina arī nosaukums “Uz balkona / bet ja visu laiku…”, kurā ir gan pavisam jauns dzejoļu cikls, gan teksti, kas tapuši kopš 1980. gada, taču grāmatās līdz šim nav ietverti. Dubultkrājumu atšifrēt ir vienkārši, jo tā ir “grozāmgrāmata” – pagriežam grāmatu kājām gaisā un iekrītam otra krājuma gūstā – ērti, un lasītāja sajūtas ir piepildītas, jo atklājas dzejnieka pasaules plašais spektrs. Grāmatas noskaņu papildina Egila Kronberga fotogrāfijas un izdevuma veidotais dizains.

Grāmatas pirmo daļu veido divu gadu laikā tapušais dzejoļu cikls “Uz balkona” (2015). Neslēpšu, ka vienmēr ar patiesu interesi esmu sekojusi līdzi dzejnieka daiļradei, tādēļ ir prieks atkal sastapties ar atpazīstamo, tikai Jurim Kronbergam raksturīgo radošo rokrakstu. Autors vienmēr prot pārsteigt, taču šoreiz, šķiet, ir vietā trāpīgais teiciens, ka pārsteigumam nav robežu. Jau kopš Matīsa Kaudzītes laikiem latviešu literatūrkritikā tiek ciltāts problēmjautājums, ka kritikai ir jābūt objektīvai, lai noteiktu daiļdarba veiksmes vai neveiksmes, tomēr jāatzīst, ka objektivitātes/subjektivitātes robeža ir ļoti trausla. Sākot jau ar pirmo lappusi, cikls pārņēma savā varā, un izlasījusi nebaidos izteikt viedokli, ka šis dzejojums ir Jura Kronberga daiļrades Skandināvijas kalnu virsotne (salīdzinājumu ar Everestu jāpietaupa kādam nākamajam dzejnieka krājumam). Vērtējot grāmatas, reti sastopos ar katarses sajūtu, proti, nevis vērtējoši lasu, bet subjektīvi baudu tekstu. Jura Kronberga dzejoļu cikls “Uz balkona” ir viens no šiem retajiem izņēmumiem.

Ne velti lietoju salīdzinājumu ar kalnu, jo dzejoļu cikla epicentrs ir balkons – objekts, no kura raugoties dzejnieks ietiecas dvēseles dziļslānī, to urdot psiholoģiskiem un eksistenciāliem sajūtu paņēmieniem: “mans balkons nav mākoņos/ mans balkons nav pazemē/ es saku mans balkons kaut/ neesmu tajā “dzinis savas saknes” (19. lpp.) Raksturojot sajūtu jeb laika/cilvēka dzīves ekvivalentus ciklā, balkona tēlam semantiski tuvi ir tilts un laipa, proti, liriskā varoņa eksistenciāli vērstais skats ir plašāks, visaptverošāks laika spektrs (sākot no atmiņu dzirkstīm – “tilts pakāpeniski pārtop atmiņās”, 11. lpp.) līdz ar vēršanos apvārsnī (“izplestiem spārniem putns pāršķeļ apvāršņa virvi”, 75. lpp.). Balkons (tilts, laipa) ir vieta, no kuras var pārredzēt; vieta, no kuras liriskais varonis ir redzams pats; vieta, uz kuras jānotur līdzsvars vai grūtākos brīžos ir jābalansē. Uz balkona/tilta/laipas norit nepārtraukta un visaptveroša visslēptāko pasaules nianšu un dvēseles stūrīšu atkailināšanas simbioze. Autoram ļoti būtisks ir durvju tēls, tā ir robeža starp privāto un Visuma telpu, starp identitātēm, starp dzīvi un nāvi: “sākums ir viens sen pagājis/ beigas ir līdz galam atvērtas balkona durvis” (73. lpp.). Dažubrīd liriskajam varonim dzīves provocētie mirkļi kļūst par mirāžu, ilūziju, kad “[..] acu priekšā tilts no zila gaisa” (31., 39. lpp.). Dzejoļu ciklā autors skaudri atklāj mūsdienu cilvēka traģiku, viņa dilemmu ikdienā, proti, būt sociāli aktīvam, taču vienlaikus arī neizbēgami vientuļam.

Otrā grāmatas daļa “bet ja visu laiku…” pozicionēta vairāk kā daiļrades apkopojums. Šajā krājumā atradīsim daudz veltījumu dzejoļu, kas apliecina autora pietāti un cieņu pret kultūrvidi, tās veidotājiem un atsedz dzejnieka līdzcilvēku plašo spektru. Otrajā daļā ieraugām jau iepazīto radošo rokrakstu – daudz intertekstualitāšu, iestarpinājumu (izmantojot iekavas), iemirdzas autoram būtiskā laika metafora, spēle ar stila figūrām. Precīzu radošā rokraksta un dzejnieka sūtības raksturojumu Juris Kronbergs iekodē dzejolī “Pastaiga ziemas dienā”: “Es rakstu dienasgrāmatu tukšā gaisā/ Vējš rediģē manus tekstus/ Gadi rediģē manu miesu/ Iedomu izdevniecība izdod manas nerakstītās grāmatas/ Mani dara rāmu vairs tikai nekas/ Un uztrauc mani tas pats nekas” (84. lpp.).

Šobrīd, protams, nevar izteikt pārdrošus minējumus, kāds būtu vērtējums katrai no tām, ja grāmatas, kā sākotnēji bija plānots, tiktu izdotas atsevišķi. Taču dzīve un apstākļi ievieš korekcijas, un, šķiet, šo divu grāmatu veiksmes formula slēpjas tieši autora un izdevniecības risinājumā tās ievākot vienā izdevumā.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+