Mobilā versija
+17.7°C
Liene, Liena, Helēna, Elena, Ellena
Piektdiena, 18. augusts, 2017
26. jūlijs, 2017
Drukāt

Kad vārdi skūpstās citādi. Kamingsa “Pavasara virpulis” (1)

Kamingss

Atšķirībā no citām grāmatām labu laiku var pavadīt pie šīs grāmatas satura rādītāja vien, pēc virsrak­stiem un pirmajām rindām ļaujoties fantāzijai par dzejoļiem, kādi tie varētu būt, vai radīt savus, īpaši, ja vēl neesi lasījis pašus E. E. Kamingsa dzejoļus (vienosimies arī šeit rakstīt autora iniciāļus un uzvārdu ar lielajiem burtiem, lai gan – ja nebūtu gadījies vērīgs pētnieks, rakstnieka vārdu rakstītu tikai ar mazajiem, kas šī dzejnieka gadījumā arī nedaudz mulsināja manu mazliet stīvo un provinciālo iztēli jaunībā, kad ieskatījos 1980. gadā iznākušajā amerikāņu dzejas antoloģijā latviešu valodā “Visiem, visiem jums Amerikas vārdā”).

Pirms pāris gadiem Kristaps Vecgrāvis man parādīja kādus desmit savus Kamingsa atdzejojumus, bet vēl “neieslēdzos”. Kādreiz gadās, ka netālu kā vulkāns klusē kāds dzejas milzis, tepat tuvu manai apziņai, lai gan tauriņš spārnus sakustinājis pirms gadsimta Amerikā. Kad pirmoreiz pēc ilga pārtraukuma atsāku interesēties par šo autoru, pirmais, kas ienāca prātā, bija jautājums: varbūt būs izticis bez Parīzes? Nē, tomēr ne. Arī iekritis mīlā uz šo sirreālisma citadeli. Un, lūk, pēc Vecgrāvja vizītes apritējuši tikai kādi seši līdz astoņi gadalaiki un jau kārtējais apgāda “Neputns” “samta sērijas” bilingvālais jeb divu valodu brīnums ir veikalu plauktos un uz mana galda kā nepārejoša vērtība. Ne visi angloamerikāņu dzejas lielmeistari ir atdzejoti latviski jau grāmatu veidolos, tāpēc vēl jo lielāks prieks. Toreiz jaunībā runāja arī par Kamingsa dzejas ietekmi uz tik atšķirīgo Vika (Viktora Kalniņa) dzejas grāmatu “Elektroniskais pagāns” (1986). Cik atceros, man toreiz bija dalītas jūtas. Vika dzejā saistīja svaigā, Kamingsam tik dominējošā un reizē organiskā netradicionālā sintakse, kā arī interpunkcijas un lielo sākuma burtu trūkums, taču toreiz aizrāvos ar krievu sudraba laikmeta dzeju. Lai gan – ar Veļimiru Hļebņikovu taču var salīdzināt! Tāpat ar futūristiem, dadaisma ietekmi krievu dzejā. Bez tam arī es “sirgu” ar savas jaunības dzīvajiem latviešu klasiķiem Ziedoni, Belševicu un Čaklo, kā arī 1983. gadā aizgājušo Ojāru Vācieti. Jo­projām, kad dzirdu runas par šodienas nesaprotamo dzeju no “ziedoniski” apdvestajiem vārsmotājiem un tāpat bez pašu rakstīšanas “tā” laika dzejas pasaulē iestigušajiem, mēdzu teikt, ka tīmekļa vietnē youtube.com var sameklēt jebkuru pasaules dzejas klasiķi un ka attiecīgo dzejnieku sakarā atradīsiet visai apjomīgas lekcijas par vienu vai otru dzejoli. Tas attiecas arī uz Kamingsa daiļradi. Dzeja, tāpat māksla vispār, nav domāta kā plaša patēriņa prece, kas uztverama un saprotama a priori. Neskatoties uz to, ka Kamingss saka, ka “skūpsti ir labāks liktenis nekā gudrība”. Viņš dzejolī arī aicina noprast, ka cilvēks visvairāk ir pats jūtot, nevis domājot vai ticot. Cauri vārdu, šķiet, brīvajam virknējumam (tas nereti ir maldīgs iespaids) vīd atslēgas vārdi: saule, kas Kamingsam ir nāve un atdzimšana, un mēness. “mēness…”.

Kamingss teicis apmēram tā: “Es esmu kāds, kurš lepni un pazemīgi apstiprina, ka mīla ir mistēriju mistērija, ka cilvēks ir brīnumaina pilnīga būtne… kuras vienīgā laime ir sevi pārveidot.” Tas lieliski saskan ar man pieņemamo piecu apziņas veidu raksturojumu – bezsapņu miegs, sapņu miegs, nomoda miegs jeb ikdiena, paštranscendence jeb sevis pārveidošana un Visums jeb universālā apziņa. Paštranscendence, lūk, atslēga jēgpilnai cilvēka dzīvei!

Ne visi pazīstamākie no E. E. Kamingsa 2900 dzejoļiem šeit atdzejoti. Varbūt tāpēc, ka tas ir grūti, reizēm pat neiespējami, reizēm pat viena neiespējama valodas figūra oriģinālā liek atteikties (ar izšķiršanos: ja neizdodas atdzejot izcili, tad nevajag). Toties ir parādīta autora dzejas daudzveidība un dažādu periodu dzejas paraugi. Interesanti, ka šīs izlases tapšanas laikā Viks veicis savus atdzejojumus no jauna (iepriekšējie kopā ar studiju biedru tapuši jaunībā), arī tiem dzejoļiem, pret kuru atdzejojumiem redaktoram Jānim Elsbergam nav bijuši iebildumi. Būtu bijis interesanti pielikumā redzēt, piemēram, dzejoļa “uzreiz pēc dieva nu bez šaubām ai” (125. lpp.), kur otrā rinda ir “es amerika mīlu tevi” iepriekšējo variantu, kas ir gudrs un mērķtiecīgs dzejolis, kas izsmej politiķi, kurš ar lielu, grandiozu vārdu palīdzību pauž tik maz jēgas vai arī tik daudz bezjēdzības. Dzejolī ir divas balsis – paša politiķa un arī otra, iepriekšējā aizdomīgā patētiskuma uzklausītāja jeb novērotāja balss. Uzskatāmības labad amerikānim viegli nolasāma divu patriotisku dziesmu piesaukšana.

Kamingsu atdzejojuši gan tātad Viktors Kalniņš, tāpat viņa studiju biedrs, nu jau aizsaulē esošais Aivars Maizītis, Jānis Elsbergs (uzsveru, viņš arī redaktors), Jānis Krēsliņš seniors, Aina Kraujiete, kā arī Ingmāra Balode un Kristaps Vecgrāvis, kuri abi ir arī priekšvārda autori un, tāpat kā Jānis Elsbergs, Kamingsa atdzejā pūlējušies mērķtiecīgi šīs grāmatas tapšanas sakarā – ja neskaita kādu Ingmāras Balodes pusaudzes gados tapušu atdzejojumu, kurš arī tagad šķitis gana labs.

Kamingsam ir intence lietot iekavas. Man palaikam neapzināti arī, bet man šis iekavu lietojums ir vairāk vai mazāk tradicionāls, kamēr Kamingsam tās ir ļoti būtiska sastāvdaļa formas un satura vienībā. Jebkurā gadījumā “nāve nav iekavas”, lai gan varētu domāt, ka uzraksti uz kapu pieminekļiem liecina par pretējo. Raksturojot Kamingsa dzejas ietekmi, to varētu salīdzināt ar difrakciju, tas ir, ar apliekšanos ap šķērsli; ap mani vai tevi, pie tam, izejot valodā kā pļavā, mēs, ja esam uzņēmīgi, to atkal kādā no formām sastapsim. Šajā sakarā nebūtu par skādi norādīt arī uz latviešu dzejnieka Eināra Pelša jaunāko daiļradi.

Pievienot komentāru

Spontāni smiekli un kamols kaklā: "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" ir klāt (1)Vara Braslas jaunā filma ir smalka, izjusta, niansēta, vietumis varbūt mazliet pārāk "pareiza", taču tajā ir vietas, kur var smieties līdz sirds dziļumiem.
Draugiem Facebook Twitter Google+